"Es gandrīz neticu vairs nekam," par čekas maisiem izteikusies rakstniece Māra Zālīte
Dzejniece Māra Zālīte intervijā, kas notikusi vēl pirms dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanās par sadarbošanos ar VDK jeb tā dēvēto čeku, komentējot čekas maisu saturu un faktu, ka no tiem varētu būt pazudušas lietas, sacīja: "Es gandrīz neticu vairs nekam."
Sarunā telekanālā TV24 viņa norādīja: "Es domāju tā, ka tas ir signāls tam, ja var izņemt Godmaņa lietu, tad var izņemt jebkuru lietu."
Dzejniece pieļauj, ka šajos maisos palikusi vairs tikai desmitdaļa no simts procentiem.
Zālīte saka: "Es gandrīz neticu vairs nekam, jo tas viss ir tā samudžināts tagad. Kaut vai, piemēram, tās ziņotāju kartiņas. Cilvēki arī jauc aģents vai ziņotājs. Ziņotājs ir vienkāršais cilvēciņš, kurš kaut kādā veidā vai nu ir piespiests vai šantažēts, vai labprātīgi pieteicies, nezinu. Tās lietas tur ir, tās kartiņas, bet saprotiet, ka tur ir arī tādas kartiņas, cik es esmu dzirdējusi, kur nav ne parakstu, nekas. Kas varētu būt, gribēja viņu vervēt, nesavervēja, varbūt pēc tam pielika klāt kaut kādu iemeslu dēļ. Ja var noņemt nost, var pielikt klāt. Respektīvi nav nekādas uzticamības, jo var būt, ka tagad uz strīpas mums ir viens tiešām nelietīgs cilvēks, kas ir stučījis."
Rokpeļņa stāsts
Jāatgādina, ka izcilais dzejnieks Jānis Rokpelnis sarunā ar žurnālisti Elitu Veidemani atzinies sadarbībā ar VDK jeb tā dēvēto čeku, šodien raksta "Neatkarīgā".
Rokpelnis stāsta, ka Stūra mājā pabijis jau septiņdesmito gadu sākumā, kad kāds bija par viņu uzrakstījis denunciāciju. Taču otrā reize izrādījusies trakāka.
Tolaik vēl būdams alkoholisko dzērienu cienītājs (dzejnieks nedzer kopš 1979. gada), viņš slavenajā mākslinieku bohēmas vietā "Skapis" dzērumā cilvēkus rāvis ārā no krēsliem un uz tiem bļāvis: ja tu esi komunists, tevi vajadzētu nošaut, raksta "Neatkarīgā".
Nākamajā dienā smagu paģiru stāvoklī Rokpelnis izsaukts uz "čeku", kur tincināts, kālab viņš gribot šaut komunistus. Pats dzejnieks domā, ka netika apcietināts tikai tāpēc, ka viņa tēvs Fricis Rokpelnis bija Latvijas PSR himnas līdzautors un visādi citādi nozīmīgs kultūras darbinieks.
Rokpelnis norāda, ka viņam bijis absolūts naids pret čekistiem un komunistiem; viņa tuvākie draugi bija literāti Knuts Skujenieks un Uldis Bērziņš.
"Bet gribu pastāstīt, kā sākās mana krišana," žurnālistei Veidemanei teic Rokpelnis.
Tas noticis 1981. gadā, kad viņš strādāja izdevumā "Literatūra un Māksla" galvenā redaktora Jāņa Škapara komandā. Škapars ticis vajāts par to, ka izdevumā ir pārāk maz partejisku cilvēku, un, iesaukdams Rokpelni kabinetā, teicis: "Stājies!" Tā kā bijušas vajadzīgs trīs rekomendācijas, taču Rokpeļņa draugos komunistu nav bijuši, Škapars solījies rekomendācijas pagādāt.
Škapara "pielauzti" tās snieguši gan Arvīds Grigulis, gan Imants Ziedonis, vēsta "Neatkarīgā".
"Tas man bija darījums ar sirdsapziņu," sarunā norāda Rokpelnis.
Darbā VDK Rokpelnis savervēts 1986. gadā, viņu savervējis štata darbinieks Juris Miļevskis. Rokpelnis parakstījies, ka nevienam neizpaudīs, ka strādā VDK ar segvārdu "Miķelis". 1992. gadā, būdams partijas LSDSP biedrs, Rokpelnis par sadarbību ar čeku izstāstījis Uldim Bērziņam, Arnim Mugurēvičam.
Pagājušajā gadā Jānim Rokpelnim tika pasniegta Latvijas Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu, ar to novērtējot viņa devumu Latvijas rakstniecībā, radot augstvērtīgus literāros darbus dzejā un atdzejā.
