Leģendārais Valentīns Skulme - aktieris, kuru plosīja depresija un alkohols. Viņa pēdējā laulība bija... ar māsīcu

Valentīns Skulme bija radīts cita dzīvei, nevis tai, kuru nodzīvoja realitātē. Pēc savas būtības viņš bija smalks aristokrāts, kuram vajadzēja dzīvot pilī starp grāmatām, gleznām un citām skaistām lietām. Viņš nesteidzīgi risinātu filozofiskas sarunas par mākslu, arhitektūru un pirms vakariņām izjātu ar zirgu vai uzspēlētu klavieres. Tomēr viņa ikdiena bija pavisam pretēja. Valentīns bija spiests dzīvot komunaļņikā un stāvēt rindā pie tualetes durvīm. Tāda situācija nomāca un pazemoja. Viņš briesmīgi cieta un reizēm saviem komunālajiem kaimiņiem sarunāja visādas rupjības. Pēc savas būtības Valentīns bija vācu barons, ko viņš lieliski nospēlēja filmā Purva bridējs. Viņam pat nekas nebija jātēlo – tā loma bija viņš pats. Daba viņu bija apveltījusi ar pārspīlētu slaidumu un ērgļa degunu. Viņš perfekti runāja vāciski un lasīja vācu literatūru, labi orientējās glezniecībā un arhitektūrā, spēlēja klavieres. Viņš bija kautrīgs un lepns. Ironisks un asprātīgs. Arī nīgrs un depresīvs. Katrā ziņā ļoti spilgts eksemplārs starp pārējiem sugas brāļiem.   

Teātra maģija 

Valentīns Skulme nāca pasaulē 1922. gada 21. aprīlī. Viņa tēvs bija latvietis, māte – vāciete. Savulaik Krievijā Kārlis Skulme bija iepazinies ar vācu guvernanti Lūciju Juppi, kuru atveda uz Latviju un apprecēja. Ģimenē piedzima divi bērni – Monika un Valentīns. Lūcija tā arī neiemācījās latviešu valodu, tāpēc ar vīru sarunājās krieviski, bet ar bērniem vāciski. Kārlis bija dzelzceļa inženieris un diezgan labi pelnīja. Kad Valentīnam bija seši gadi, tēvs gāja bojā nelaimes gadījumā darbā. Vēl pēc sešiem gadiem nomira māte, un bērni nokļuva tēvabrāļu Uga un Ota aizbildniecībā. 1944. gadā Valentīna māsa Monika kā vācu iestādes darbiniece aizbrauca uz Vāciju, kur vēl pavisam jauna gāja bojā. 

Visi radi bija pārliecināti, ka Valentīns ies tēva pēdās un kļūs par inženieri, tomēr liktenis bija lēmis citādi. Pēc tēva nāves Valentīns bija nonācis pavisam citā gaisotnē – vidē, kur māksla un teātris bija ikdiena. Tolaik Oto Skulme bija Dailes teātra dekorators, un puika iepazina teātri ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses. Viņš noskatījās teju visas Dailes teātra izrādes un jutās skatuves mākslas noburts. Vēlāk Skulme atzina: “Droši vien tā ir psihologu konstatēta īpašība – romantizēt bērnības un jaunības atmiņas, bet katra izrādes man bija neizdibināma mistērija, kas iedarbojās maģiski un suģestējoši, kaut arī smalki zināju visu mehāniku, kā tas notiek. Un liekas, ka tad man zemapziņā radās tālas jausmas – arī es gribēju kaut kādā veidā piedalīties šādas mistērijas notikšanā.” 

Jāpiemin, ka pusaudža gados Valentīns bija aizrautīgs kino skatītājs – bieži bastoja stundas un apmeklēja kinoteātrus, lai neskaitāmas reizes atkal un atkal skatītos filmas ar Čārlija Čaplina un citu komiķu piedalīšanos. Redzētais atstāja neizdzēšamu iespaidu un stiprināja vēlmi arī pašam kļūt par aktieri. 

Smiļģa ādas fabrika 

1942. gadā Dailes teātris meklēja volontierus (ārštata aktierus). Izturējis nelielu konkursu, Valentīns uz laiku atrada patvērumu teātrī. Diemžēl 1943. gada maijā viņu iesauca vācu armijā. Kaut arī Dailes teātra kanceleja izdeva izziņu, ka Skulme teātrim ir ļoti vajadzīgs un ir gluži vai neaizstājams, tas nelīdzēja. Labo vācu valodas zināšanu dēļ Valentīns nokļuva štābā, kur darbojās telefona centrālē. Vēlāk viņš kolēģiem apgalvoja, ka tieši viņa dēļ Vācija zaudēja karu, proti, izšķirīgajā brīdī Skulme pavēlējis vācu armijai atkāpties.   

Šo kuriozo stāstu atcerējās Valentīna kolēģis Miervaldis Ozoliņš: “Tas, kas pārzinājis komutatoru, reiz kaut kur aizbraucis, centrālē Valentīns palicis viens pats. Pēkšņi zvans, kaut kur no Igaunijas frontes zvana un pieprasa savienot ar galveno štābu. “Ne es zinu, kurā caurumā jābāž, ne arī zinu, kur tas galvenais štābs. Mēģinu bāzt vienā caurumā – tas nav īstais, mēģinu otrā – arī nekā. Zvanītāji jau brēc – vai jūs savienosiet beidzot vai ne? Saku – tūlīt, tūlīt būs. Tajā galā kāda balss prasa: “Vai mums atkāpties vai cīnīties ar krieviem?” Es štepselēju gan tur, gan šur, bet galvenā štāba nav, atbild pavisam citas daļas. Beidzot es uzņēmos to atbildību un teicu viņiem, lai atkāpjas, cīnīties vairs nav vērts. Ar vārdu sakot, Igaunijā izveidotā armijas daļa atkāpās, un līdz ar to vācieši karu zaudēja.” 

Kad karš tiešām bija zaudēts, Valentīns atradās Bavārijā, gūstā pie amerikāņiem, bet vēlāk nokļuva franču zonā. Uzturs bija tik trūcīgs, ka nācās dzīvot pusbadā. Lai tiktu pie labāka ēdiena, viņš pieteicās par karavīru franču ārzemnieku leģionā, taču komisija Valentīnu izbrāķēja, jo viņš bija bada novārdzināts un svēra nieka 45 kilogramus. Atpakaļceļš uz Latviju izvērtās diezgan garš un grūts – Valentīns gāja ar kājām, brauca ar vilcieniem un nīka stacijās. Pie ēšanas tika tikai paretam. Mājās viņš ieradās Ziemassvētku vakarā – pavisam novārdzis, apaudzis ar bārdu, kašķains un utains. Ar radu palīdzību Skulme drīz vien atkopās un atgriezās Dailes teātrī. Tur viņš nokļuva pie režisora Eduarda Smiļģa, ka bija zināms kā briesmīgs aktieru izdzenātājs. Aktieri klusībā dēvēja teātri par Smiļģa ādas fabriku. Vēlāk Skulme iestājās Dailes teātra Otrajā studijā, kuru arī pabeidza. 

Darbs teātrī ritēja ar mainīgiem panākumiem. Kādā vēstulē savam jaunības draugam Dzintaram Sodumam viņš rakstīja: “Zīmogu visam uzspiež mana āriene – garš, izkaltis, lielu, līku degunu, no tā es vaļā netieku. Arī radio, televīzija un kino mani izmanto negatīviem raksturiem ar komisku pieskaņu. Vienu reizi tēloju galveno mīlētāju; prese rakstīja labi, bet teātris šo eksperimentu vairs neatkārto. Manā lomu sarakstā ir daudz lielisku (lielāku vai mazāku) lomu gan no latviešu, krievu un Rietumu dramaturģijas, gan klasikas. Kopā savelkot, esmu problemātisks aktieris, kas ar svārstīgiem panākumiem cīnās ar uzdevumiem, kurus teātris, paldies Dievam, man piešķir pietiekami.” 

Gan kareivis, gan ģenerālis 

Visspilgtākais posms Valentīna radošajā dzīvē bija laiks, kad par Dailes teātra galveno režisoru kļuva Pēteris Pētersons. Tad Skulmes radošajā biogrāfijā notika pozitīvs lūzums. Pētersons viņam citu pēc citas uzticēja lielas un atbildīgas lomas, līdz ar to manāmi auga Skulmes aktiera pieredze un meistarība. 

Diemžēl tas bija tikai neliels radoša pacēluma brīdis, jo Pētersons drīz vien no Dailes teātra bija spiests aiziet, un Skulmem tik spilgtas lomas neviens režisors vairs nedeva. Aktieris to smagi pārdzīvoja, bet neko mainīt nespēja. 

Par mūža galveno lomu viņam kļuva kņazs Miškins Fjodora Dostojevska romāna "Idiots" inscenējumā. Vēlāk prese rakstīja, ka kņazu Miškinu Skulmem nemaz nav vajadzējis spēlēt, jo viņš tāds jau bijis – ārkārtīgi smalks un jūtīgs cilvēks, kurš ļoti pārdzīvo citu bēdas un sāpes. Tās viņam ir daudz nepanesamākas par paša slimību un postu. Ar šo lomu Skulme atklājis savu patieso būtību – vieglo ievainojamību un traģisko dzīves izjūtu.

Valentīns Skulme bija no tiem aktieriem, kuriem konkrētas lomas piedāvāja tieši ārienes dēļ – gan teātrī, gan kino. Viņš spēlēja ne tikai komiskas un groteskas, bet arī tā saucamās vāciešu lomas. Filmējoties dažādās padomju kinostudijās, viņš nospēlējis visas dienesta pakāpes, kādas vien bija vācu armijā – no kareivja līdz ģenerālim.   

Ironisks un dzēlīgs 

Kā stāsta zinātāji, Skulme bijis ļoti apdāvināts. Viņš diezgan labi rakstījis, bijis muzikāls, spēlējis klavieres, teicami pratis zīmēt. Ikviena mākslas nozare viņam bijusi tuva un labi saprotama. Ne velti režisors Pēteris Pētersons savulaik norādīja, ka ar Skulmi uz skatuves jāstrādā pavisam citādi nekā ar parastu vidusmēra aktieri, jo Valentīns ir gudrs, pats visu izdara, viņš nav jāmāca. 

Interesanti, ka Valentīnu regulāri vajāja kāds dīvains sapnis, kas drīzāk gan dēvējams par murgu, proti, viņš atrodas uz skatuves un jūtas pavisam apjucis, jo nezina, kas tā par izrādi un kas viņam jādara. Toties reālajā dzīvē viņš, ja tā var teikt, pat pārāk labi zināja, kas jādara uz skatuves, un šo labo zināšanu dēļ nereti nonāca konfliktā ar režisoriem. Vēloties strādāt patstāvīgi, Skulme juties briesmīgi ar režisoriem, kuri mēģināja viņam kaut ko iemācīt. Tad viņam kļuva nepanesami garlaicīgi un neinteresanti, viņš nevēlējās klausīties banālajās pamācībās. Reiz režisors Arnolds Liniņš viņam licis darīt kaut ko nepieņemamu, un Valentīns tā pārskaities, ka visa aktieru ansambļa klātbūtnē kliedzis: “Es lūdzu Dievu, lai Viņš man vienreiz dotu režisoru, kas nemaisītos manā darbā!” Vēlāk Harijs Liepiņš atzina, ka tieši tāpat domājuši daudzi aktieri, taču nav uzdrošinājušies to izkliegt skaļi, kā to izdarīja Valentīns Skulme. 

Pēteris Pētersons uzskatīja, ka no Valentīna būtu varējis sanākt labs režisors, un pat pierunāja viņu iestāties režijas kursā. Kādu laiku Skulme mācījies, taču tad uzradušās pamatīgas ģimenes problēmas – laulība ar aktrisi Rasmu Rogu izvērtusies diezgan pasmaga. Nespējot sakārtot ģimenes dzīvi un tikt pāri sadzīviskām likstām, Valentīns izstājies no režijas kursa un par režisoru tā arī nav kļuvis. 

Režisors Kārlis Auškāps vēlāk atcerējās: “Valentīns bija pretrunīgs cilvēks un dzīvoja smagu mūžu. Viņa sāpju slieksnis, šķiet, bija ļoti zems. Viņš to gan centās neizrādīt, bija džentlmenis un smalks, bet tāda kā vilšanās dzīvē viņā tomēr bija nojaušama. Arī ilgošanās pēc savas iztēles pasaules, nesaderība ar realitāti, kurā viņam bija jāizdzīvo. Šī lielā pretruna jau nav sveša katram cilvēkam, bet Valentīns kā radošs cilvēks to izjuta īpaši. Liekas, viņš nevarēja saprast, kāpēc iemaldījies šajā laikā, šajā sovjetisma eksperimentā, kāpēc viņš ir iejaukts šeit? Viņa inteliģentajai būtībai padomju laiks šķita vēl svešāks nekā visiem pārējiem. Viņš būtu varējis kļūt mākslinieks arī kādā citā mākslas veidā. Varbūt literāts, gleznotājs, skulptors. Viņš bija garīgi bagāts un sarežģīts cilvēks, un viņam nebija viegli pirmkārt jau pašam ar sevi. Viņš pats sev savā cilvēciskajā bagātībā bija vislielākā pretruna. Jo sarežģītāks, īpatnējāks ir cilvēks, jo viņam grūtāk nest savu talantu.”

Valentīnu raksturoja vēl kāds dīvains paradokss – kaut sadzīvē viņš jutās vājš un neaizsargāts, konflikta situācijās varēja būt pārsteidzoši agresīvs. Piemēram, Dailes teātrī visi aktieri baidījušies no varenā režisora Smiļģa, taču pats Smiļģis piesargājies no Skulmes. Smiļģis baidījies aizskart Skulmi, jo aktieris bijis pārāk ass un tiešs, viņš momentā varējis atbildēt vēl aizskarošāk. Viņš prata būt asprātīgs un dzēlīgs, un viņa joki reizēm mēdza būt ļoti asi, tāpēc kolēģiem vajadzēja uzmanīties, lai nekļūtu par Skulmes ironijas objektu. 

Laulībā ar māsīcu 

No saviem sapņiem par radošu izpaušanos ārpus teātra Valentīns neatteicās līdz pat dzīves beigām. 1972. gada 12. decembrī viņš savā dienasgrāmatā ierakstīja: “Gribu kaut ko uzrakstīt – romānu, lugu, kinoscenāriju. Gribu sev pierādīt, ka to varu. Gribu radoši izteikties, darbs teātrī mani vairs neapmierina. Gala rezultātā gribu mainīt profesiju – kļūt par rakstnieku, režisoru. Domāju arī par viena cilvēka teātri, lai būtu neatkarīgs no citiem režisoriem. Gribu arī zīmēt, griezt, gleznot linolejā, arī lai radoši izteiktos. Fantazēju daudz, bet tās fantāzijas ir miglainas, nekonkrētas. Un nedaru nekā. Un mūžs paiet. Esmu diezgan savādā noskaņojumā. Neesmu laimīgs. Ir mazvērtības kompleksi. Neticu pats savām fantāzijām, iecerēm.” 

No padomju realitātes Skulme centās aizbēgt, meklējot patvērumu literatūrā, mākslā un mūzikā, arī dabā. Viņš dzīvoja, iespiests komunālā dzīvokļa istabiņā, un sapņoja par savu dārzu. Kādā depresijas brīdī, kad jutās vīlies savā profesijā, viņš dienasgrāmatā atzīmēja: “Kad tieku pie dabas, kaut vai pie kāda dabas stūrīša, raudu aiz aizkustinājuma. Raudu, pat domājot par dabu. Daba ir mana stihija. Teātris ir kaut kas neiedomājami mākslots un neīsts.”

Viņš labi apzinājās savu citādību un no tās cieta.  Tajā pašā laikā viņš bija par lepnu, lai kādam lūgtu palīdzību. Kad nebija naudas, aktieris dzīvoja ļoti askētiski, varēja vairākas dienas iztikt tikai ar kafiju un cigaretēm. 

Kolēģi atceras, ka Valentīnu plosījušas iekšējas pretrunas un kompleksi, viņš sevi šaustījis pašpārmetumos un regulāri slīdzis depresijā. Skaidrs, ka laulībā tāds cilvēks nav nekāda dāvana. Jaunībā Valentīns apprecējās ar savu kursabiedreni aktrisi Rasmu Rogu. Abiem īsti neštimmēja, viņi drīz vien izšķīrās. Laulībā piedzima dēls Didzis, kurš pēc vecāku šķiršanās palika pie mātes. Valentīnam nepaveicās arī ar otro sievu – mākslinieci Līviju Pīku. Zinātāji stāstīja, ka viņa bijusi interesanta sieviete, taču liela bohēmiste. Tikai ar trešo piegājienu, ja tā var teikt, Valentīns trāpījis mērķī. Viņam izveidojās tuvas attiecības ar māsīcu Ināru, kura bija 18 gadus jaunāka. Abu romāns sākās Lāčplēša ielas komunālajā dzīvoklī, kur jaunā sieviete bija apmetusies medicīnas studiju laikā. Kaut Valentīns lielākās kompānijās bija diezgan nesabiedrisks, tuvinieku un draugu lokā viņš atvērās, bija sirsnīgs. Abiem saskanēja gan intereses, gan gaume, arī humora izjūta. Valentīns savaldzināja Ināru ar savu erudīciju un interesantiem stāstiem no teātra dzīves. 

Tā sanāca, ka pēc Medicīnas institūta beigšanas Ināra devās strādāt uz Mālpili, kur viņai piešķīra dzīvokli. Viņa strādāja Mālpils slimnīcā, bija iecirkņa ārste. 1971. gada 28. maijā abi beidzot saņēmās un devās uz Mālpils ciema padomi, lai sarakstītos, taču ne visi atbalstīja šo lēmumu. Piemēram, Ināras mamma bija pret šo laulību, jo uzskatīja, ka tik tuviem radiem – brālēnam un māsīcai – nevajadzētu precēties. Tomēr abi turējās kopā.

Ināra vēlāk atzina: “Valentīns bija mans tuvākais cilvēks. Pirmā un vienīgā mīlestība. Nekad, ne uz brīdi neesmu nožēlojusi, ka savu dzīvi saistīju ar viņu. Man ar viņu bija ļoti interesanti. Ļoti labi. Lai arī reizēm grūti. Valentīns bija sarežģīts cilvēks. Reti kurš varēja viņu izturēt un ar viņu saprasties. Nekad nevarēja zināt, par ko Valentīns aizsvilsies ātrās un karstās dusmās. Viņš varēja ļoti rupji aizskart kolēģus, sarunāt ļoti nejaukas un nepatīkamas lietas. Viņam bija asa mēle. Vienīgais tuvais cilvēks Valentīnam bija Pēteris Pētersons. Tas nu viņam bija nesavtīgs draugs.”

Kā stāsta paziņas, Valentīns juties diezgan bezpalīdzīgs sadzīves problēmu risināšanā un, ja arī mēģinājis kaut ko iesākt, viņam gājis diezgan grūti. Arī ģimenē sadzīvot nebija viegli. Valentīns sievai mēdzis teikt: “Es neesmu slikts, ar mani tikai vajag prast apieties.” Tomēr ģimenes dzīve kļuva harmoniskāka, kad viņi Mālpilī tika pie savas mājas.  Līdzās māsīcas Džemmas Skulmes mātes dzimtajām mājām atradās neliela vasarnīca, kuru Džemmas ģimene nolēma atdot Valentīna ģimenei. Tādējādi piepildījās Valentīna sapnis – viņš beidzot tika pie sava dārza ar sētu riņķī. 

Kad piedzina dēls Atis, Valentīna dzīve kļuva gaišāka. Viņš ļoti pieķērās savam dēlam – labprāt mainīja un mazgāja autiņus, vannoja puiku un nēsāja viņu uz rokām, ļoti daudz sarunājās, spēlējās un lasīja priekšā. Vēlāk veda dēlu uz izstādēm, jo vēlējās, lai Atis iemīl mākslu. 

Dzīve kā pa viļņiem 

Jāatzīst, Valentīnam bija diezgan sarežģītas attiecības ar alkoholu. Viņš bija no tiem, kas nespēj daudz turēt. Aktierim pietika ar mazu devu, lai noreibtu un lai nojuktu visi turpmākie plāni. Reizēm teātrī viens otrs kolēģis pat ļaunprātīgi izmantoja šo Valentīna īpatnību, lai izsistu aktieri no ierindas. No teātra bufetē izdzertajiem piecdesmit vai simts gramiem alkohola Valentīns varēja tā noreibt, ka vairs nespēja sakarīgi darboties uz skatuves. Tam sekoja rājieni un problēmas darbā.

Alkohola tēmai Valentīns pieskaras arī savā dienasgrāmatā. 1968. gada 1. septembrī tapis šāds ieraksts: “Un vispār to alkoholu vajadzētu ļoti, ļoti ierobežot. Daudz posta viņš man dzīvē sagādājis. Mani moka kaut kādi instinkti, un tad liekas, ka reibumā tiem varētu ļaut vaļu. Bet parasti riebīgi vien iznāk...”

Alkohola dēļ gadījušās arī kuriozas epizodes. Eduards Pāvuls atcerējās: “Izrādē "Zili zirgi sarkanā pļavā" es biju Ļeņins, Valentīns – mans dakteris. Izrādi spēlēja reti, tikai pa lieliem valsts svētkiem, un tad to skatīties nāca visi lielie partijas bosi, sekretāri, priekšnieki un ministri. Vienā tādā atbildīgā reizē, kad zālē daudz partijas funkcionāru un visādu citu priekšnieku, bet kulisēs dežurē teātra direktors, Valentīns uznāk uz skatuves tādā šmigā, ka nevar ne parunāt, ne lāgā nostāvēt. Ātri noreaģēju – es taču esmu Ļeņins un varu darīt visu, ko gribu. Tādēļ saku Valentīnam: “Ejiet mājās, jūs man neesat vajadzīgs, paldies par pūlēm, pasveiciniet sievu un bērnus,” – un stumju viņu nost no skatuves. Valentīns gan vēl gribēja spēlēt, mēģināja vēl kaut ko šļupstēt, pretojās, bet es viņu tomēr aizsūtīju prom.”

Valentīna dzīve gāja kā pa viļņiem. Kad skarbais dzīves vējš sāka pūst pārāk stipri, viņš meklēja glābiņu alkoholā. Viņa pašapziņa bija cieši saistīta ar profesionālo darbību – ja teātrī veicās, viņš bija apmierināts un gandarīts, ja neveicās, tad drūms un depresīvs. Tā kā viņš bija ļoti smalks un jūtīgs cilvēks, un iemeslu iedzert netrūka.  

1971. gada 23. janvārī viņš vēstulē māsīcai Inārai rakstīja: “Tu jau zini, kā man patlaban iet, vispār neesmu spējīgs par kaut ko domāt. Veselība normāla, bet citādi gan dzīvoju lielā depresijā, reizēm liekas – tālāk vairs nevar. Es bieži domāju, cik labi, ka Tu patlaban neesi Rīgā, lai Tev tas (caur mani) nebūtu līdzi jāpieredz. Un Dievs vien zina, ar ko tas viss beigsies. Es ļoti daudz pieminu šo jautājumu. Tev droši vien apnicis un nepatīk, bet ko lai dara, man tāda profesija, kas nāk līdzi uz māju, ielien gultā, ielien vēstulē, sēžas kopā ar mani pie galda. Un, ja profesijā iet slikti, tad slikti iet arī visā dzīvē. Kad tu pie manis ciemojies, tad es arī bieži esmu no šīm problēmām nomākts, arī tad, kad par viņām nerunāju, un tad Tu dusmojies un mani nesaproti. Es dažreiz domāju – ja es strādātu ko citu, vai tad man arī būtu mūžīgi kreņķi? Jeb man tāds raksturs? Tu jau noteikti domā, ka tāds raksturs, un laikam tā arī ir.”

Kolēģi norāda, ka mūža pēdējos gados Valentīns kļuvis harmoniskāks, it kā nomierinājies un iekšēji izlīdzinājies, nav vairs bijis tik nīgrs un dzēlīgs. Aktieris vairāk veltījis laiku sievai un dēlam. Un tad pēkšņi atklājās, ka viņš ir slims ar plaušu vēzi. Slimība ātri progresēja, nekas vairs nebija līdzams. Valentīns Skulme aizgāja mūžībā 1989. gada 12. septembrī.