Cildinot Rīgas domes kristīgo lietu padomi, mācītājs Šmits pamatīgi samelojas

Domes sēde, kurā apstiprināja jauno padomes sastāvu, vārdu kaujas starp domes pozīciju un opozīciju notika augstos toņos. Domes opozīcija pārmeta, ka padomes sastāvā nav pārstāvētas visas kristīgās konfesijas un tur ir visai apšaubāmas morāles cilvēki, kuri, piemēram, atbalsta bērnu iepēršanu un vēlas sadedzināt gan latvju dainu sējumus, gan Pumpura „Lāčplēsi” un Jaunsudrabiņa „Balto grāmatu”.

Turklāt padomes darbs esot bezmērķīgs, rīdzinieki par to neko nav dzirdējuši, tā savu daudzo gadu pastāvēšanas laikā neko nav panākusi un nav arī neko ierosinājusi. Savukārt padomes vadītājs Jānis Šmits sapinās demagoģiskos melos, sakot, ka viņa vadītā padome ir unikāla ne tikai Latvijas, bet gan visas Eiropas mērogā. Viņš nespēja paskaidrot, kāpēc atrodas padomes vadībā un ko īsti pārstāv.

Rīgas pilsētas kristīgo lietu padomi nodibināja 2009. gadā, kad Rīgas vicemērs bija toreizējais mācītāju partijas jeb Latvijas Pirmās partijas līderis Ainārs Šlesers. Par tās priekšsēdētāju kļuva un joprojām ir Šmits – tolaik Šlesera partijas biedrs, bet pašlaik partijas „Gods kalpot Rīgai” valdes loceklis, kurš zaudēja nesenajās pašvaldības vēlēšanās un vairs nav Rīgas domnieks (pirms tam gan viņš bija salīdzinoši veiksmīgs politiķis un pat kādu laiku pasēdēja Saeimas deputāta krēslā).

Mistiskais projektu koordinators

Kādēļ Šmits joprojām ir ne tikai šīs padomes loceklis, bet arī vadītājs īsti nav skaidrs, jo padomes nolikumā melns uz balta rakstīts, ka par tās locekļiem var būt baznīcu deleģētie pārstāvji, Rīgas domes deputāti un amatpersonas. Šmits nav ne pirmais, ne otrais, ne trešais.

Rīgas domes Juridiskās pārvaldes direktors Jānis Liepiņš skaidroja, ka Šmits padomes sastāvā esot vienkārši de facto no iepriekšējiem sasaukumiem un neesot pamata viņu no tās izmest. Savukārt aptuveni divas stundas domes sēdē ilgušajās diskusijās par padomi Šmits demagoģiski izvairījās tieši un konkrēti atbildēt, ko viņš tajā pārstāv. Kad diskusijas bija iekarsušas, Šmitu izglāba Rīgas mērs Nils Ušakovs, paziņojot - Šmits esot domes darbinieks, projektu vadītājs. Tomēr publiski pieejamajā Rīgas domes darbinieku katalogā Šmita uzvārds nav atrodams.

Mācītāja demagoģiskie meli

Kristīgo draudžu padomes nolikumā tās uzdevumi ir minēti visai miglaini: „konsultēt Rīgas domi jautājumos, kas skar kristīgo draudžu dzīvi; pārstāvēt kristīgo draudžu intereses Rīgas domē; veidot un uzturēt pastāvīgu dialogu ar iedzīvotājiem, Rīgas pilsētas  kristīgajām draudzēm, nevalstiskajām organizācijām, kā arī ar valsts institūcijām un plašsaziņas līdzekļiem” un tamlīdzīgi.

Pēc Šmita domām šāda institūcija ar šādiem uzdevumiem ir unikāla ne tikai Latvijas, bet gan visas Eiropas mērogā. Rīga varot kalpot par piemēru citām Eiropas pašvaldībām, kurām nāktos savās pilsētās aizstāvēt kristīgās vērtības. Nekur citur mūsu kontinentā šādas padomes neesot, jo „Eiropa ļoti tālu aizgājusi no savām vēsturiskām un kultūras saknēm”. Tie nu gan ir klaji meli.

Vairākās Latvijas pilsētās ir teju identiskas padomes pie vietējām pašvaldībām, līdzīgas Rīgas kristīgo draudžu padomei. Jūrmalā pat identisks nosaukums – Jūrmalas kristīgo draudžu padome, kuru vada Jūrmalas mērs un kurā ir gan kūrortpilsētas kristīgo draudžu pārstāvji, gan domes darbinieki. Jau četrus gadus Saldus novadā darbojas Garīgo lietu padome. Kuldīgas novada domē ir Reliģisko lietu konsultatīvā padome, Liepājā darbojas Reliģisko lietu komija, kuras vadītājs ir Svētās Annas draudzes mācītājs Jānis Bitāns. Laikā, kad galvaspilsētā notika strīdi par reliģisko lietu padomi, par tai līdzīgas izveidošanu sprieda Ogres novada deputāti sprieda kopā ar vietējo baznīcu mācītājiem.

Bezjēdzīgā kristietība

Vairums rīdzinieku, arī praktizējoši kristieši, par kristīgo lietu padomi neko nezina un neviens tā īsti arī nenojauš, kāda no tās ir jēga. Vairāku gadu garumā bijušas tikai pāris ziņas, kurās pieminēta padome. Savulaik tā izplatīja nosodījumu Eiropraida rīkošanai Rīgā un apsveica Eiropas kristīgo jauniešu Tezē tikšanos Latvijas galvaspilsētā pagājušā gadu mijā. Un viss!

Rīgas domnieks Dainis Locis (Nacionālā apvienība) Kasjauns.lv teica: „Pēc būtības šādai padomei būtu jābūt. Tomēr pašreizējā sastāvā nav saprotams tās reālais pienesums, tā nav devusi nekādu pienesumu. Man grūti komentēt tās lietderību – tas ir tāds diskusiju klubiņš. Neviens nespēj arī pamatot tās jēgu. Rīgas mērs domes sēdē teica, ka ar tās palīdzību pie kādas baznīcas izveidota velonovietne. Kāds no tā labums? Pašvaldībai par infrastruktūru taču jārūpējas, neatkarīgi, kādiem rīdziniekiem tā paredzēta – kristiešiem vai nekristiešiem. Pamatojums par tās pašreizējo nepieciešamību ir baltiem diegiem šūts”.

Arī Latvijas Reģionu apvienības/”Latvijas attīstībai” frakcijas vadītājs Juris Pūce norāda: „Padome nekad nekādus priekšlikumus pašvaldībai nav sniegusi, tās darbs ir  bezjēdzīgs”. Savā ziņā mierinājums varētu būt tas, ka tās locekļi par savu darbu padomē nesaņemot ne centu, tas esot brīvprātīgs.

Domes sēdē mērs Ušakovs gan mēģināja attaisnot padomes darbību, minot, ka tās darbības laikā ir atjaunots gan Rīgas doms, gan pie baznīcām izveidotas zupas virtuves, gan pie kādas baptistu baznīcas ierīkota velonovietne.

Bērnu sitēji un dainu dedzinātāji

Padomes sastāvā ir katoļu, pareizticīgo, baptistu, metodistu, adventistu, vecticībnieku, vasarsvētku, „Prieka vēsts” un „Jaunās paaudzes” pārstāvji, kā arī domē pārstāvēto frakciju pārstāvji un pašvaldības amatpersonas, kas pārsvarā atbild par sociālajiem un kultūras jautājumiem. Vairāku draudžu pārstāvju klātbūtne šajā padomē izraisīja domes opozīcijas krasus iebildumus, kuri netika ņemti vērā. Vislielāko kritiku izpelnījās pats Jānis Šmits, Latvijas Kristīgā radio prezidents Tālivaldis Tālbergs un „Jaunās paaudzes” (ko oponenti uzsvērti dēvēja par destruktīvu sektu) pārstāve, bijusī Saeimas deputāte Inta Feldmane, kura ievērību izpelnījusies ar to, ka viņa dievkalpojumu laikā kritusi transā un teju vārtījusies pa zemi.

„Vienotības” frakcijas vadītājs Vilnis Ķirsis skaidroja, ka cilvēks, kurš Dziesmu un deju svētkus sauc par pagānu rituāliem un rosinājis dainu dedzināšanu nevar strādāt šajā padomē. Ķirsis domes sēdē translēja video, kurā Tālbergs vairākas latviešu tradīcijas saucis par „zemiskām, pagāniskām un nožēlojamām”.

Tālbergs savulaik sava vadītajā radio ēterā teica ka „pagānisma dievību iedzīvināšanas kulminācija Latvijā būs XXV Vispārējie latviešu Dziesmu un XV Deju svētki”. Par to domājot, pārņem baiļu trīsas. „Vai tiešām kā svētku rota dievnamā tiks ienesta Dziesmu svētku simbolika, kas ir veidota no pagāniskās kultūras dievību zīmēm? Vai tiešām zem šī karoga sapulcēsies visu konfesiju arhibīskapi, bīskapi, priesteri, mācītāji... lai ar svētību vārdiem atlaistu tautu uz septiņdienu dancošanu zem pagānu dievu simboliem?”

Savukārt Pūce rosināja no padomes izslēgt tās vadītāju Šmitu, kas atbalstot bērnu sišanu audzināšanas nolūkos. Tas esot pieļaujams, jo noteikts Vecajā Derībā, no kuras ne burts neesot svītrojams. Pirms desmit gadiem Šmits, būdams, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājs, izteica atbalstu bērnu fiziskai ietekmēšanai audzināšanas nolūkā, kas esot gadu tūkstošiem pārbaudīta vērtība: „Zālamana pamācību 13. nodaļas 24. pantā ir rakstīts: „Kas savu rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu, bet kas savu dēlu mīl, tas to jau agri pārmāca”. Rietumos daudzina bērnu tiesības, bet klusē par vecāku likumiskajām tiesībām audzināt bērnus pēc savas pārliecības. (..)... ir gadu tūkstošiem pārbaudītas vērtības. Un tās ne tikai darbojas un ir efektīvas, bet ir arī autoritatīvas tādēļ, ka tās izdevis augstākais likumdevējs – Dievs”.

Šmits arī 2012. gadā izteicās, ka „vajadzētu pareformēt mūsu garīgo lietu sfēru, piemēram, mainot mūsu himnas vārdus”. Viņš teica, ka mums himnas otrajā pantā nevajadzētu izdziedāt lūgsnu Dievam, lai Viņš mums ļauj ziedēt, diet un dziedāt – tas viss vedot pie izvirtības. Drīzāk gan vajadzētu lūgties par tikumību un bērnu dzimšanu.  Latvju Lāčplēsis, Antiņš, Spīdola un Kurbads māca netiklību. Tāpat Šmitam nepatīk mūsu tautas folklora un eposs „Lāčplēsis”. Tur esot pārāk daudz mistisku tēlu, raganu un dīkdieņu. Lai mums kļūtu labāk, pagāniskie tēli esot jānomaina ar reāliem tautas varoņiem. Kāpēc Lāčplēša vietā, piemēram, nevarētu būt Oskars Kalpaks? „Paskatīsimies uz tautas varoņiem! Sakām, ka mums trūkst uzņēmīgu, darbīgu cilvēku mūsu vīriešu vidū, bet tajā pašā laikā ko tad proponē mūsu tautas folklora, ko mācām saviem bērniem? Tajās ideāls ir Antiņš, dīkdienis, kurš sēž aizkrāsnē un fantazē. Sapņotājs! Bet strādīgie brāļi ir sliktie. Un ko izsaka simboli – Spīdola, Lāčplēsis, Kurbads un citi? Spīdolas tēvs ir pūķis, māte – ragana! Papētiet Pumpura un Raiņa „Lāčplēsi”. Lāčplēsis ir cēlies no vīrieša un lācenes. Jā, mēs šai tēlā ietulkojam visu ko – spēku, drosmi, varonību, bet kā šajā kontekstā skan vēlējums vīrietim – esi kā Lāčplēsis? Tāpat var arī uzdot jautājumus par daudziem citiem folkloras tēliem, ko māca mūsu bērniem, piemēram, Kurbads ķēves dēls un daudzi citi. Katrai lietai ir sava vieta, mītiem – folklorā, bet nacionāliem simboliem ir jābūt saistītiem ar konkrētām dzīvām personām,” toreiz pauda Šmits.

Šie ir tikai Tālberga un Šmita izteikumu ziediņi. Abi vīri ik palaikam izceļas ar skaļiem izvirtību nosodījumiem. Šmits savulaik aicināja aizklapēt krogu "Raganas ķēkis", kas gan šādā vārdā bija nodēvēts ne jau nešķīstenes vārdā, bet gan tāpēc, ka tā atrašanās vieta Krimuldas novada Raganā. Savukārt Tālbergs aicināja sārtā mest mācītāja Jura Rubeņa sarakstīto bestselleru "Viņa un Viņš" un šonedēļ televīzijā Rubeni nosauca par lepnīgu cilvēku, kurš nomaldījies no ceļa.

Aizklapē durvis anglikāņu degunpriekšā

Asas diskusijas domes sēdē arī izraisījās saistībā ar to, ka tajā nav pārstāvēta Rīgas anglikāņu draudze. Šmits minēja formālus iemeslus, ka Latvijā anglikāņu baznīcai nav augstākās garīdzniecības, kas varētu tās pārstāvi deleģēt padomes sastāvā. Savukārt draudzes mācītāja, bīskape emeritus Jāna Jēruma–Grīnberga portālam Kasjauns.lv sacīja:

„Potenciāli šādai padomei varētu būt ļoti liela nozīme. Bet, pēc visa spriežot, tajā ir pārstāvēts zināms novirziens un es vienkārši nezinu, kāds tajā varētu būt mūsu pienesums. Tas ir visnotaļ dīvains paziņojums, ka mūsu dalībai šajā padomē vajadzētu Kenterberijas arhibīskapa piekrišanu. Tomēr mūsu Eiropas bīskaps varētu bez problēmām šo jautājumu izšķirt”.

Par to, ka šajā padomē nevēlas pieļaut toleranti un liberāli, nevis kareivīgi domājošus kristiešus, liecina Rīgas domnieces Lindas Ozolas (Jaunā konservatīvā partija) paustais: „Pēc ziņotāja Jāņa Šmita uzklausīšanas un jautājumu un atbilžu sesijas debašu laikā es atsaucu savu kandidatūru dalībai padomē, un vēlos to paskaidrot sīkāk. Šmits uzsvēra, ka padome nenodarbojas ar teoloģiskiem jautājumiem, un aicināja visus nākt pie viena galda un runāt, bet tai pat laikā liedza iespēju šajā padomē būt pārstāvētai Rīgas anglikāņu draudzei, jo, kā viņš teica pirmajā sēdē, kas notika augustā un kur es biju klāt, „ja šeit būs Anglikāņu draudzes pārstāvis, tad daži citi dalībnieki padomi pametīs”. Tātad Šmits aicina spēt apsēsties pie viena galda, bet uz dažiem citiem šis aicinājums neattiecas. Absolūta liekulība!

Es nemaz nerunāšu par to, ka Jānis Šmits kā ziņotājs pamanījās apšaubīt atsevišķu deputātu tiesības uzdot jautājumus, pacēla pret viņiem balsi, uzdeva pratinošus jautājumus deputātiem, aizmirstot par savu lomu attiecīgajā situācijā. Viss iepriekš minētais pilnībā diskreditē kristiešu kopienu Rīgā un Latvijā, kas man ļoti sāp.

Man personīgi ir svarīgi, kā izskatās un darbojas gan Rīgas dome, gan baznīca Latvijā, man ir svarīgi, lai valsts un pašvaldības uzturētu dialogu ar baznīcu, bet tam ir jānotiek veidā, kas nediskreditē ne vienu, ne otru. Rīgas pilsētas kristīgo lietu padomes darbība esošajā formā diemžēl diskreditē abas, un mani tas patiesi apbēdina”.