Obligātā literatūra mūsu skolās sludina bezcerību un nevarību. Cibiņa vietā jānāk īstiem varoņiem

Profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Gunta Ancāne uzskata, ka ir jātiek skaidrībā, kādas vērtības bērniem skolā māca un kādas atzīstamas par labām.

Nevarīgi varoņi

“Patīkami lasīt, jo gudri uzrakstīts, ka literatūra veicina cilvēka emocionālo intelekta attīstību, ka literatūra ir tā, kas palīdz izkopt sociālās prasmes un citas labas lietas,” lasot 4.–9. klašu obligātās literatūras saraksta preambulu, sarunā ar Kas Jauns Avīzi atzīst Ancāne.

 “Tagad skatāmies, kā tas izpaužas praksē, ar reālajām grāmatām. Te jau ir viela pārdomām,” saka profesore. ”Ja joprojām mūsu bērniem līdz devītajai klasei obligātajā literatūrā ir darbi, kur galvenais varonis ir neveiksmīgs, ja tas ir tēls, kurš saistās ar bezcerību, bezpalīdzību, nespēju piepildīt savus sapņus, tad uzmanīgi jāpaskatās, cik daudz šādu darbu ir un vai tie vispār ir nepieciešami šajā vecuma posmā.”

Zinātkārs, tāpēc dulls?

Sudrabu Edžus stāsts Dullais Dauka vēsta par gudrību alkstošu zēnu, bet profesore neslēpj pārsteigumu: ”Tas ir zinātkārs, domājošs zēns, kuram ir potenciāls kļūt par nākamo Latvijas Einšteinu. Jau pati ideja vien nosaukt cilvēku, kas sniedzas pēc zināšanām, par dullu, ir absurda!”

Svarīgi atcerēties, ka bērnu attīstībā liela nozīme ir arī skolotājiem. “Ja skolotājam nav laika izrunāt, cik neveiksmīgs ir šā darba virsraksts, ja kāds bērns ar savā iekšējā pasaulē neizanalizētu šo virsrakstu aiziet pasaulē, tā ir liela nelaime gan pašam bērnam, gan mūsu sabiedrībai, ka zinātkārs cilvēks tiek saistīts ar tādu, kurš ir dulls un traks,” uzskata profesore.

Viņa atminas padomju laikus, kad bijušas ģimenes, kuras savus bērnus aicinājušas neizglītoties, uzskatot, ka pašu sasniegumi iegūti tikai ar smagu roku darbu. ”Es ar savām mellajām rokām! Neaizdomājoties, ka tā ir ārkārtīgi neētiska metafora, jo cilvēka izpratnē melnas rokas nozīme melnus darbus,” teic profesore.

Labi būt pārtikušam, nevis vārgam

Svarīgi ir iedziļināties arī Jāņa Poruka grāmatā Kauja pie Knipskas. Galvenais varonis Cibiņš attēlots kā vārgs un nabadzīgs, viņa pretstats ir pašpārliecināts, bravūrīgs puišelis.

Ancāne uzskata: “Ja skolotājs, steigā neiedziļinoties, nejauši rada iespaidu, ka labais tēls ir šis bālais zēns un tas sliktais ir Buņģu Pēteris, tad atkal cilvēkam tiek iedota nepareiza vērtību orientācija.”

Pie šādiem secinājumiem Ancāne nonākusi darba pieredzes dēļ: “Esmu daktere, kura, sarunājoties ar pacientiem, dzird to, ka ne visa literatūra, ko viņi ir mācījušies, ir nākusi personības attīstībai par labu. Ja cilvēks skolas vecumā veido savu personību, tajā skaitā arī savas vērtības, ir maksimāli svarīgi šīs vērtības veidot precīzi. Es nedomāju, ka ir labi ievadīt tās vērtības, kurās zinātkāre ir saistīta ar dullumu, vai nabadzība ir labais tēls, bet bagātais kaut kādā veidā saistīts ar slikto.”

“Ja mēs skolā mācām, ka labais varonis ir Dauka, kas aiziet bojā, vai Cibiņš, kurš nosalst, mēs netieši aicinām būt vājiem, slimiem un nespējīgiem. Tas visai sabiedrībai ir bīstami. Lai skola varētu palīdzēt, ir svarīgi iedot īstās vērtības – labi būt pārtikušam, veselam, ar sārtiem vaigiem, stipram un drosmīgam,” savās pārdomās dalās Ancāne.

Nāves ēnā vai pamācība mīlēšanā

Šķirstot obligātās literatūras sarakstu, Ancāne ierauga noveli Nāves ēnā. Viņa iesaka, piemēram, tā paša Blaumaņa Īsa pamācība mīlēšanā: “Rūdolfs Blaumanis ir ģeniāls rakstnieks, un katrs viņa darbs ir iedziļināšanās vērts. Tad varbūt tomēr paņemt darbu, kur vadošās emocijas ir prieks, interese un mīlestība, kur viss skaisti beidzas.”

Nāves ēnā ieteicamāka būtu pēdējās vidusskolas klasēs. “Manuprāt, nāves tēma ir par agru, pirms vēl ir nostiprināta uzvarētāja tēma,” spriež Ancāne.

Atraitnes dēla psihiskais stāvoklis

“Vai, piemēram, Plūdoņa Atraitnes dēls. Skaists tēls poēmas sākumā, bet, no psihiskās veselības viedokļa raugoties, būtu labi ieviest analīzi par šā varoņa stāvokli,” turpina profesore.

Atsaucoties uz rindām Zīdā un samtā tev' ietērpšu, māt! Godgaldā vedīšu nosēdināt, Ancāne secina: ”Tas ir rādītājs, ka vēlēšanās pēc zināšanām nav nemaz tik tīra, tur ir arī vēlme izpatikt mammai. Tiklīdz cilvēks grib kaut ko darīt cita labsajūtas uzlabošanai, tā uzreiz rodas aizdomas par atkarīgu  personības struktūru, un tādiem cilvēkiem nemēdz būt īpašu panākumu.”

Šāds skatījums uz mūsu literatūru nav ierasts, bet liek aizdomāties. “Te ir daudz jautājumu, kurus bērni, mācoties šos tēlus, varētu tiešām izrunāt, pārdomāt,  analizēt un galu galā saprast atbilstoši tam vecuma posmam,” uzskata profesore.

Sadisti vai mazohisti

Turpinot ķidāt obligātās literatūras sarakstu, Ancāne pauž, ka Regīnas Ezeras pasaka Kaķis un pele arī nav ieteicama bērniem: “Kā ārstei man ir jautājums – ko mēs gribam, ar kuru tēlu lai bērns asociējas? Ar agresīvu kaķi, kas to peli moka, vai ar peli, kura tiek mocīta? Ar sadistu vai ar mazohistu? Citas izvēles šis stāsts nedod. Manuprāt, būtu labi, ja šis jautājums par obligātās literatūras ietekmi uz topošas personas attīstību tiktu nopietni analizēts.”

Mūsu slaveno rakstnieku biogrāfijas bieži vēsta par bērnu, kurš izaudzis vientulībā. “Vienalga, vai tā būtu Anna Brigadere, Rainis vai Jaunsudrabiņš. Bērns nevar labi attīstīties bez sociālām saiknēm, un šo dižgaru uzaugšana vientulībā nebūtu popularizējama kā vērtīga.”

Varoņi jāceļ gaismā

Ancāne uzsver, ka varoņiem svarīgi būt arī īstiem, tām jābūt personībām no reālās dzīves. Jāgodina cilvēki, kuri ir svarīgi Latvijas vēsturē un latviešu identitātes veidošanā.

“Es ceru, ka mums ir bijis gana daudz varoņu, bet līdz šim neesam pratuši vai gribējuši viņus izcelt. Tie, par kuriem mēs labprāt runājam, patiesībā nav nekādi reālie varoņi, piemēram, Lāčplēsis ir mītisks puscilvēks puslācis, un Kurbads ir ķēves dēls. Mums nav patiesu varoņu,”  atklāta ir Ancāne.

Mūsu kaimiņi lietuvieši ir labs piemērs ar pirmo Lietuvas karali Mindaugu. “Pateicoties Mindaugam, Lietuva nekad nav pazudusi no pasaules ģeogrāfiskās kartes. Vismaz kā lielkņaziste vai saistībā ar Poliju tā vienmēr ir pastāvējusi, un Lietuvas vārds kartē ir izlasāms visu gadsimtu garumā. Lietuvieši to apzinās un godina viņu kā varoni,” teic Ancāne.

Taču latvieši nevienu vēsturisku personu tā īsti neizceļ. Protams, ir zināmi dažādi virsaiši, piemēram, Namejs vai Tālivaldis, bet profesore skeptiski jautā, cik daudzi zina par šiem vadoņiem: “Zinām, bet arī tajā pašā laikā neko nezinām. Ja mēs pajautājam cilvēkiem uz ielas, ko viņi var pastāstīt par vienu vai otru izcilu latviešu karavadoni vai virsaiti? Es nezinu, kas tās par jūtām, kas mums traucē izcelt savu līdzpilsoņu varēšanu, talantu un ģenialitāti. Mums vajag šos varoņus atrast un celt gaismā.”

Vaimanu pasakas nepalīdzēs

Atbildība par bērnu attīstību jāuzņemas gan tiem, kas veido obligātās literatūras sarakstus, gan skolotājiem. Tas nav uzdevums tikai vienai pusei. “Ja literatūras sarakstā ir daudzi bēdīgi, vaimanājoši un ar sliktām beigām stāsti, tad skolotāja spēkos nav būtiski to mainīt,” atzīst Ancāne.

Profesore ir runājusi ar cilvēkiem no  Zviedrijas, Lielbritānijas, citām Rietumeiropas valstīm, un viņi ir lepni par savām saknēm un tautu.

“Zviedru kolēģi jautāja, kā mēs varam izveidot spēcīgu identitāti situācijā, kad mums nav spēcīgu personību vēsturē, kuras ir spējušas pasargāt. Izlikties, ka tam nav nekādas nozīmes, ir ļoti tuvredzīgi,” brīdina Ancāne.

Viens no ierosinājumiem ir samainīt dažus latviešu darbus, kuros nav pārliecināta varoņa un uzvarētāja tēla, iespējams, pašcieņas celšanai būtu vērts aizņemties no cittautu literārajiem darbiem.

Profesore uzskata: “Mums ir daudz gudru cilvēku, filologu, kuri brīnišķīgi, labāk par mani orientējas pasaules literatūrā. Ir darbi par spēcīgām personībām, kurām grūtībās pietiek spēka atrisināt situācijas ar veiksmīgu rezultātu, dot labumu viņiem pašiem un cilvēkiem apkārt. Tādi darbi būtu liekami vaimanu pasakas Kaķīša dzirnaviņas vietā, jo tas nav karaļa uzdevums – orientēties uz vājāko un raudošo.”

Uzmanība  jāpievērš arī jaunajām latviešu filmām: “Svarīgi uzņemt nevis filmas, kurās mums atkal kaut kas neizdevās un esam cietēji, bet tādas, kurās ir daudz humora elementu. Filmas, kas beidzas ar uzvaru, ar veiksmīgu grūtību pārvarēšanu. Šādas filmas mums ir vajadzīgas kā maize. Psihiskā veselība nenozīmē to, ko citi domā, bet gan respektēt, ko vēlos es.”

Cits viedoklis par Sprīdīti

Ir arī literatūra, kas, pēc profesores domām, bērnu attīstībai nāk par labu: “Astrīdas Lindgrēnes darbi neapšaubāmi ļauj sevī attīstīt pašcieņu.” Profesore arī liktu lielāku uzsvaru uz brīnumpasakām: “Tur jau ir iekodēta tā doma, ka tu vari izdarīt brīnumus.”

“Sprīdītis – tas nav tas varonis, ar kuru es aicinātu identificēties”  viegli ar dūri uzsitot pa galdu, turpina profesore, pārsteidzot ar viedokli, kam ne visi piekritīs. “Viņš ir mazs puišelis, protams, ka Sprīdītis atnāks mājās. Atcerēties no kurienes esi nācis, ir labi. Bet atgriezties mājās? Es ļoti apšaubu to kā vērtību. Kā tad mēs attīstīsimies un iziesim pasaulē, ja aicināsim visus atgriezties mājās? Kāds atnāks, kāds neatnāks, bet tā nevarētu būt viena no pamatvērtībām.”

Savu piederību nevar noliegt

Nesen Facebook kāda māte vēstīja par atgadījumu skolā – viņas meitai skolotāja pārmetusi par izvēlēto dzejoli, jo esot pārāk patriotisks.

“Man atliek tikai izteikt komplimentu šai skolniecei un, iespējams, arī viņas ģimenei. Par personības spēku, pašcieņu un drosmi situācijā, kad vērtības ir diezgan sašķobījušās, par spēju runāt par patiesām vērtībām,” komentē profesore.

“Nedomāju, ka mums zināmajā cilvēka attīstības laikā kādā posmā būtu mainījušās Rietumeiropā akceptētās vērtības. Vienmēr cieņā un godā ir bijusi drosme, zināšanas, brīvība, cieņa pret sevi un pret citiem. Un viena no neapšaubāmām vērtībām ir bijusi tēvzemes mīlestība. Tā ir būtiska identitātes sastāvdaļa.

Mēs nevaram noliegt savu piederību. To arī būtu bīstami noliegt, jo šīs saknes ieiet diezgan dziļi katra personībā. Nenoliedzami, kādam citam būtu ērti, ja mēs to noliegtu, bet tas atkal ir jautājums par pašcieņu,” atgādina Ancāne.

Par Antiņu dēlu saukt negrib

Latviešus varētu salīdzināt ar Raiņa lugas Zelta zirgs varoņiem, trim brāļiem – bravūrīgajiem Biernu un Lipstu un jaunāko Antiņu.

“Par Antiņu patiesībā ir vesela traģēdija,” saka Ancāne. “Te izpaužas Raiņa ģenialitāte – ļoti precīzi ir nofiksēta latviešu tautas patība un būtība. Mēs esam tauta, kura vēl nav savā attīstībā tikusi līdz karaliskumam, aristokrātiskumam, līdz augstākajām vērtībām. Mēs esam mazliet palikuši tajā kalpu līmenī, joprojām esam Lipsti un Bierni.”

Turklāt Rainis vecākajiem brāļiem iedevis kaut cik nopietnus vārdus, kamēr jaunākajam dēlam, kurš iemieso ētisko ideālu un vērtības, piešķīris vārdu, kuru neviens tēvs vai māte nedos. Latvijas Iedzīvotāju reģistra datu bāze liecina, ka Latvijā nav neviena Antiņa, ir vienīgi 38 Anti. Deminutīvs jeb pamazināmā forma bieži ir arī noniecinājums, devalvācija.

Gods svarīgāks par dzīvību

Pēc Ancānes vārdiem, ir kāda liela atšķirība starp latviešiem un Rietumeiropas tautām: “Daudzi aristokrātijas pārstāvji kādā laika posmā ir dzīvojuši pēc vērtībām, kur, ja aizskarts gods, viens otru aicina uz divkauju. Šis moments, kad gods ir bijis svarīgāks pat par dzīvību, joprojām atspoguļojas šodien svarīgos Eiropas dokumentos.”

Lai to pierādītu, profesore izvelk niecīga izmēra grāmatu, kuru kabatā varētu pazaudēt – Eiropas Savienības pamattiesību hartu, kura pirmo reizi izsludināta 2000. gadā.

Atverot pirmās lapaspuses, profesore turpina: “Harta sākas nevis ar brīvību, nevis ar veselību, bet ar cilvēka cieņu. Lielā mērā tās ir sekas tam, ka Rietumeiropas tautas ir izgājušas cauri vēsturiskajam periodam, kad gods bijis svarīgāks par dzīvību. Latviešu tauta šādam posmam vēl nav cauri gājusi. Mēs joprojām neesam gatavi būt Antiņi.”

Citējot kultūras socioloģi Dagmāru Beitneri-Le Gallu, Ancāne teic: “Literatūra veido kultūras telpu, kuru cilvēki pēc tam apdzīvo, un par otru tautu spriež ne jau pēc tā, ka pats būtu apskatījies, kā dzīvo franči vai angļi, bet lielā mērā pēc tautas literatūras. Tā ir taisnība, kurā vajadzētu ieklausīties.”