Zudusī Rīga: unikāli foto no pagātnes un mūsdienu pilsētas ainas
Nacionālās bibliotēkas krājumos ir simtiem unikālu fotogrāfiju, kurās atainota ikdienišķā dzīve Latvijas pilsētās un lauku sādžās, sākot pat no 19. gadsimta beigām. To starpā, no dažādiem rakursiem, ir iemūžināta arī vēsturiskā Rīga. Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku portāla Kasjauns.lv komanda izgāja vecpilsētas ielās, lai palūkotos, kā līdz mūsdienām izmainījušās tās galvaspilsētas vietas, kuras piesaistīja iepriekšējo gadsimtu fotogrāfu uzmanību.
Dažas no bibliotēkas arhīvos atrodamajām bildēm ir tapušas 19. gadsimta sešdesmitajos gados – vien dažas desmitgades pēc fotoaparāta izgudrošanas.
Fotogrāfijās parādās gan to laiku rīdzinieki, gan zirgu pajūgi un retro automašīnas, kā arī vairums atpazīstamāko pilsētas centra namu, taču pavisam citādākā izskatā – pirms modernajiem remontiem un dažviet arī kara izpostīti.
Salīdzinot fotogrāfijas, redzams, ka dažas vietas pat simts gadu laikā ir palikušas teju neizmainītas, taču atsevišķos vecpilsētas nostūros aina nu ir pavisam citāda.
Skats uz Kaļķu ielu
Kaļķu ielas sākumā līdzās O.Švarca "Operas kafejnīcai" un firmas "Ch.Jirgenson-Otto Schwarz" konditorejai Kaļķu ielas pusē pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados atradās arī šīs firmas vīnu lieltirgotava un a/s "Laima" šokolādes fabrikas speciālveikals.
1896. gadā šajā namā notikuši pirmie kinoseansi Rīgā - tajos demonstrēta brāļu Limjēru (Ogists Limjērs, Luī Limjērs) programma.
Līdz pat trīsdesmitajiem gadiem Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra stūris tautā tika saukts par Rēdliha stūri pēc firmas "J.Redlich" mūzikas instrumentu darbnīcas, kas dibināta 1857. gadā un dzelzs un tērauda preču veikala.
Foto tapis 20. gadsimta trīsdesmitajos gados.
Šobrīd šajā vietā atrodas viesnīca "Hotel de Rome", savukārt pretī tai - visiem labi zināmā burgeru ēstuve "McDonalds".
Kā redzams, tautā slaveno "Laimas" pulksteni tolaik rotāja saldumu fabrikas dibinātāja Teodora Rigerta (Riegert) vārds.
Arī tramvajs cauri Brīvības pieminekļa laukumam jau sen vairs nekursē.
Vaļņu iela un Pulvertornis
Pulvertornis savulaik bija nozīmīgākais Rīgas nocietinājums, jo sargāja ieeju pilsētā - galveno Rīgas ceļu uz Austrumiem.
Senāk Rīgas nocietinājuma sistēmā ik pēc 100-200 metriem bija izbūvēti torņi: gan apaļi, gan pusaploces forma, gan četrstūra.
Lielākajiem torņiem, kas sargā vārtus, ierīkoti pat cvingeri. Šāds cvingera tornis bija arī Smilšu tornis, kas tagad pazīstams kā Pulvertornis.
Pirmo reizi tornis minēts 1330. gadā, nosaukums cēlies no smilšu kalniem pretī tornim. 15. gadsimtā tas ticis pārbūvēts un piemērots šaujamieročiem, Pulvertorņa nosaukums tam ir no 17. gadsimta, kad te glabāts pulveris.
Torņa diametrs - 14,3 metri; augstums - 25,5 metri; sienu biezums - ap 3 metri. Te atradies cietums, bijuši moku kambari, te glabāja ieročus līdz pat 1883. gadam.
Foto tapis 1963. gadā.
Mūsdienās torņa sienās var redzēt lodes, kuras iebūvēja par godu Ziemeļu karam.
Pulvertornis ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un ir viens no Latvijas Kara muzeja korpusiem.
"Trīs brāļi"
"Trīs brāļi" ir vecākais Rīgas dzīvojamo namu komplekss, kas atrodas Mazajā Pils ielā.
Nosaukums radies uz līdzības pamata ar Tallinas "Trīs māsām"- noliktavu grupu vecpilsētā.
Vecākā saglabājusies dzīvojamā ēka atrodas Mazajā Pils ielā 17, kas ir būvēta 15. gadsimta beigās, kad Rīga nodibināja kontaktus ar Nīderlandes tirgotājiem un pilsētas arhitektūrā sāka parādīties Nīderlandes arhitektūrai raksturīgas renesanses iezīmes.
Nami Mazajā Pils ielā 19 un 21 ir jaunāki. Trīs brāļi tika restaurēti 1955. -1957. gadā pēc arhitekta P. Saulīša projekta. Pēc darbu pabeigšanas visu ēku pagalmi ir apvienoti.
Sienā ir iemūrēti portāli no ēkām, kuru vairs nav, Rīgas ģerbonis no nodegušās Zilās gvardes ieroču noliktavas, viena "Trīs brāļu" īpašnieka ģerbonis, kas norāda, ka saimnieks ir bijis maiznieks, jo ģerbonī redzams vārpas.
1687. gadā šajā ēkā sāka darboties pirmā konditoreja Rīgā.
Foto tapis 20. gadsimta divdesmitajos gados.
Apmeklējot Latvijas Arhitektūras muzeju, iespējams aplūkot arī "Trīs brāļu" kopējo pagalmu un vestibilu, kurā izveidots 15. –18. gadsimta iekštelpu modelis un atjaunots 15. –16. gadsimta pavards ar manteļskursteni.
Tirgoņu iela
Tirgoņu iela (Kaufstrasse) Rīgā viduslaikos bijusi viena no galvenajām tirdzniecības ielām, jo atradusies Rātslaukuma tuvumā.
Arī 20. gadsimtā tajā rosīgi notika tirdzniecība.
Foto tapis pagājušajā gadsimtā.
Tirgoņu iela veda no Šķūņu ielas gar Rātslaukumu galu līdz Kaļķu ielai. Pie Rātsnama tā savienojās ar Jumpravu ielu.
Mūsdienās Tirgoņu ielas namu pirmajos stāvos ierīkoti dažāda veida restorāni.
Zviedru vārti
Zviedru vārti ir vienīgie no astoņiem vārtiem, kas saglabājušies pilsētas aizsargmūrī līdz mūsdienām.
Zviedru vārtus būvēja 1698. gadā, lai savienotu iekšpilsētu ar mūra ārpusei piebūvētajiem namiem un kazarmām.
Tāpat kā citus Rīgas vārtus, tos atvēra, saulei lecot, un slēdza saulrietā.
Foto tapis 1914. gadā.
Mūsdienās arī Zviedru vārtu apkārtnē vietu atraduši restorāni un vairāki slaveni Rīgas krodziņi.
Rīgas domes nams kara laikos
Saskaņā ar "Zudusī Latvija" pieejamo informāciju, šī fotogrāfija tapusi ap 1941. gadu.
Tajā redzama kara izpostītā, tagadējās Rīgas domes ēka (Rātslaukums 1.)
No viduslaikiem līdz pat 19. gadsimta beigām Rīgas pašpārvaldi veica Rīgas rāte (1225. -1878.).
Pēcāk pienākumus veica: Rīgas pilsētas dome (1878. -1917.), Rīgas strādnieku deputātu padome (1919.), Rīgas pilsētas dome (1919. -1940.), Rīgas pilsētas pagaidu izpildkomiteja (1941.), Rīgas pilsētas darbaļaužu deputātu padome, Rīgas pilsētas Tautas deputātu padome (1944. -1992.).
Mūsdienās pilsētu atkārtoti pārvalda Rīgas dome.
Rolanda statuja un Melngalvju nams
Saskaņā ar Rīgas pieminekļu aģentūru Rīgas vēsturē Rolanda statuja pieminēta 15. gadsimtā, kad kokgriezējam Jakobam Rīgas rāte 1474. gadā liek izgatavot jaunu skulptūru.
1894. gadā Rolanda skulptūru tika nolemts uzstādīt Rātslaukumā izurbtās artēziskās akas rotāšanai.
To projektēja arhitekts Vilhelms Neimanis, bet pašu statuju Silēzijas smilšakmenī kala Rīgā ieceļojušais tēlnieks Augusts Folcs. 6,3m augsto pieminekli atklāja 1896. gadā.
Otrā pasaules kara laikā tā palika neskarta, taču 1945. gadā padomju laika varas iestādes lika skulptūru nogāzt un postamentu iznīcināt.
Bojātā vēsturiskā Rolanda skulptūra glabājas Sv. Pētera baznīcā.
Foto tapis 1941. gadā.
1995. gadā SIA „Rīgas nami” uzbūvēja kara laikā sagrauto Melngalvju namu un aizsāka Rātslaukuma atjaunošanu.
1999. gadā uz jauna 3m augsta postamenta kā vēstures liecību uzstādīja Rolanda skulptūras oriģinālu, bet 2000. gada maijā – uz postamenta novietoja tēlnieka Edvīna Krūmiņa smilšakmenī kalto, 3,3m augsto Rolanda statujas kopiju.
Doma laukums
Doma laukumu sāka veidot 19. gadsimta beigās, nojaucot ēkas Doma baznīcas rietumu un ziemeļrietumu pusē, lai atsegtu Doma baznīcas ieejas portālus, vēsta portāls citariga.lv
1885. gadā laukumu nosauca par Domes laukumu. 1923. gadā laukuma nosaukums tika latviskots - Doma laukums.
Taču 1936. gadā nojauca arī būves laukumu ziemeļos un ziemeļaustrumos. Tādējādi izveidojās plašs laukums, ko pēc gada nosauca par 15. maija laukumu, Doma laukuma nosaukumu atstājot iepriekšējam laukumam.
Laukuma nosaukums tika mainīts līdz pat 1987. gadam, kad tas atkārtoti tika nodēvēts par Doma laukumu.
Šajā 20. gadsimta trīsdesmitajos gados tapušajā fotogrāfijā redzams arī Doma laukumā tolaik izvietotais luksofors.
Foto tapis pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.
Otrā pasaules kara laikā nopostīto ēku dēļ laukums ir vizuāli paplašinājies.
20. gadsimta sešdesmitajos gados laukuma iznīcinātās apbūves vietā ierīkoja zālienu.
2007. gadā šīs iznīcinātās apbūves vietā sākta viesnīcas celtniecība, kas laukumu atkal vizuāli samazinās.
Doma laukuma centrā ir vieta, no kuras iespējams redzēt visu trīs Vecrīgas baznīcu apzeltītos gaiļus. Uz Doma laukumu ved septiņas pilsētas ielas, ziņo portāls citariga.lv.
Mūsdienās Doma laukumā nereti notiek arī dažādi pasākumi un tā ir iecienīta pulcēšanās vieta.
Saeimas nams
Laikā no 1863. līdz 1867. gadam līdzās Sv. Jēkaba baznīcai pēc arhitektu Roberta Pflūga (1832. - 1885.) un Jāņa Baumaņa (1834. - 1891.) izstrādātā meta tika uzcelts jaunais Vidzemes bruņniecības nams.
Tas atrodas vietā, kur bija atradusies vecā, 1750. gadā celtā Bruņniecības ēka, kas dalēji iekļauta jaunajā celtnē.
Ēkas pārbūves darbus (1900. - 1903.) vadīja arhitekts Vilhelms Neimanis (1849. - 1919.).
Fotogrāfijā nams redzams 20. gadsimta sākumā.
20. gadsimta sākumā paplašināts ēkas austrumu spārns gar Jēkaba ielu.
1921., 1927. un 1932. gados veiktas pārbūves, ēku pielāgojot Latvijas Republikas Saeimas vajadzībām.
Herdera laukums
Šajā fotogrādijā redzams Herdera piemineklis un tā apkārtne.
Saskaņā ar Nacionālās bibliotēkas datiem, fotogrāfija varētu būt tapusi ap 1868. gadu.
Herdera laukums atrodas Vecrīgā starp Palasta ielu, Doma laukumu un Rīgas Domu.
Līdz 1864. gadam tur atradās pilsētas mazie svari un to sauca par Mazo svaru laukumu.
Tagadējā izskatā un lielumā laukumu izveidoja 19. gadsimta beigās, kad nojauca apbūvi.
1864. gadā laukumā uzstādīja vācu literāta, filozofa J. G. Herdera (1744. - 1803.) pieminekli un laukumu pārdēvēja par Herdera laukumu.
Pirmais kultūras darbiniekam veltītais piemineklis Rīgā veidots pēc arhitekta Heinriha Šēla (1829. - 1909.) meta.
Bronzas krūšutēls ir L. Šallera Veimārā uzstādītā pieminekļa (1850.) kopija.
