Suiti sievas kārtā ieved japāņu studenti Norie

Pirms tam viņa par suitiem zināja tikai to, ka te vēl joprojām valkā netipiski košus tautas tērpus un kopj senču tradīcijas. Pirmo reizi Norie uz Alsungu atbrauca Jāņos, bet toreiz viņa ar Ruču nesatikās, toties dzirdēja slavenos suitu burdonu dziedājumus, redzēja košos tērpus, saprata, cik unikālā pasaules vietā nokļuvusi, un lūdza iespēju padziļināti to izpētīt savam studiju darbam.

Tā sākās stāsts

Toreizējais Alsungas novada domes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls nolēma, ka japāņu meitene jāizmitina pie Ruča jeb Marijas Steimanes, vecākās suitu sievas, jo kura gan cita, ja ne laiku laikos iedzimtā, vislabāk zina vietējās tradīcijas?

Turklāt tas, ka Ručs nerunā svešvalodās, nebija trūkums, bet priekšrocība. Suitos Norie apguva latviešu valodu un izstrādāja diplomdarbu. Tomēr šis stāsts paliktu bez turpinājuma, ja starp abām neuzplauktu burvīga draudzība. Turklāt Ruča znota māsa, režisore Ināra Kolmane sajuta – te ir stāsts, un, nezinot, kā tas beigsies, sāka uzņemt materiālus filmai.

2000. gadā Ručs kopā ar suitu sievām viesojās Japānā un piedzīvoja zemestrīci: “Pēcāk teicu, labi, ka tā bija zemestrīce, man jau likās, ka ar sirdi palika slikti. Ko es slima tur būtu iesākusi?” savā mūžīgajā optimismā saka suitene.

Japāņu ģimene atbrauc uz mičošanu

Šā gada augustā Norie uz Latviju atbrauca ar visu ģimeni: vīru Rjūšu Kozaki, dēlu Džunsuki, tēti Jasumasu Curutu, mammu Ikuko Curutu un brāli Acuhiro.

Jo Latvijas vecmāmiņa Ručs bija Norie apsolījusi īstu suitu mičošanu. “Viss bija tā oficiāli: Rozentāliem jābūt vedējiem, Grigorijs tak visu šito iesāka! Jaunie gāja pa priekšu, tad vedēji, un es ar pūru aiz viņiem. Tautas tērps jau Norie bija, vēl suitenes sametās un lielo saktu viņai jau toreiz uzdāvināja. Bet, kad vaiņagu ņēma nost, vajadzēja aubi, ragu lakatu un lielo zīda lakatu.

Vīram vajadzēja baltos goda cimdus, ar ko vainagu noņemt un klēpī ielikt, jo māsas viņiem nav, parasti neprecētajai māsai liek vainagu. Vēl Inga (Suitu rijas saimniece Inga Šēna-Laizāne – aut.) dikti skaistu priekšautu uzšuva. Linu dvieli ar lielām špicēm es pasniedzu te, pie galda. Un vēl mazajam linu krekliņu baltu sagādāju. Es jau vairs ar rokdarbiem daudz nenoņemos, visu nopirku, jo es tak esmu Norie Latvijas vecmāmiņa, man jāprotas! Rudenī padziedāsim pa kāzām, un tad jau tā nauda atnāks atpakaļ,”  Ruča dzīvesprieks nāk pa visām porām laukā. “Nē, cukuru pie kafijas nevajag, tāpat dzīve salda!”

Gan sēnes, gan jūra, gan dziesmas

“Šiem visiem te tik ļoti patika, mēs japāņiem parādījām, kā lasa sēnes, aizbraucām uz jūru. Mazais no sākuma raustījās, bet tad iebrida ūdenī bez baiļu. Tad mēs aizbraucām uz Ziedleju estrādi un izdziedājām visas Norie zināmās dziesmas. Un, dodoties prombraukšanai uz autobusu, pie kultūras nama iznāca mūsu dūdenieki (folkloras kopa "Suitu dūdenieki" – aut.), viņiem tieši bija mēģinājums. Tā mēs nespējām vien šķirties, kaut satiksmes autobuss jau gāja prom.”

Tagad no jaukās ciemošanās palikušas vien skaistas atmiņas, Ručs uzcērtas ķirškrāsas japāņu dūnu jakā, kam ir pat elektrības štepselis, lai var uzsildīt, rāda Norie istabiņu un bildes. Pievakarē Inga no suitu sievu etnogrāfiskā ansambļa atbrauks uz Gobām Ručiņam pakaļ un aizvedīs uz mēģinājumu, jo, kopš Ručam saniķojās asinsspiediens un viņa iebrauca kokā, tuvinieki neļauj pašai stūrēt mašīnu.

Nedēļas nogalēs suitenes dodas uz kāzām un vada pavisam īstu mičošanu. Labi, ka ne tikai japāņiem, bet arī pašu tautai vajag savas senās tradīcijas, nevis tingeltangelīgu teātri, lai tikai visiem būtu gana jautri.

Norie pārprot un rozes izvāra tējā

Arī es devos ciemos uz Alsungu, lai mēģinātu saķert suitu burvību. Un arī mani Ručiņš tikpat viesmīlīgi veda uz dārzu un izrādīja Norie mīļākās puķes – kāršu rozes un jautri stāstīja, ka aizsūtījusi uz Japānu sēklu pogaļas, lai Norie var tās iesēt, bet meitene pārpratusi un Ziemssvētkos pagatavojusi ģimenei tēju.
Ručs mani sēdināja pie tā paša galda, kur notika mičošanas mielasts. Pat pīlādžiem rotātie goda vārti vēl nav nojaukti. Ručam ir arī varens turpinājums tepat Latvijā – mazdēls Mārtiņš Miļevskis, kurš pabeidzis Mūzikas akadēmiju, komponējis mūziku godalgotajai Ināras Kolmanes filmai "Ručs un Norie". 29. septembrī Ručs dosies uz Cēsīm, lai klausītos, kā Mārtiņš kopā ar "Auļiem" un "Tautumeitām" muzicē jau sen pilnīgi izpārdotā koncertā.

Luturiem jāmūk grāvī

Līdz šim es vienmēr Alsungai izbraucu cauri neapstājoties, lai tikai nenokavētu ilgi gaidīto tikšanos ar stāvkrastu Jūrkalnē. Šoreiz, izciemojusies pie Ruča, devos ekskursijā pa Alsungu muzeja vadītājas Ingas Bredovskas pavadīta. Inga no sirds lepojas ar Alsungas pili un to, ka katru nedēļu vietējās sievas atnes pa klēpim izcili skaistu ziedu, ar ko izrotāt telpas. Uzved kuršu pilskalnā, pa gabalu parāda baznīcu, jo to steidz izremontēt līdz Miķeļiem.

Vislabāk atmiņā paliek stāsts par to, ka košajiem suitiem savā novadā bija tiesības braukt pa ceļa vidu un visiem pelēkajiem luturiem bija jāraujas ceļa malā. Ja šie ceļu negrieza, tad suits drīkstēja cirst viņa zirgam ar pātagu, un tad luturs bija grāvī šā vai tā. Droši vien pirms 400 gadiem nebija tik viegli luterticīgajā Kurzemē ievest katoļticību. Citas ticības saliņa te radās mīlestības un spītības dēļ.

Katoļticība mīlas dēļ

Alsungas pils piederēja Šverinu dzimtai. Jaunais Johans Ulrihs dienēja Viļņā par Polijas karaļa kavalērijas eskadrona komandieri un galma ballē iepazinās ar skaistu un bagātu polieti Barbaru Konarsku. Bet, lai varētu ar Barbaru apprecēties, nācās pāriet katoļticībā, citādi ne meitu, ne pūru tēvs nedeva. Vecais Šverins bija dikti dusmīgs un dēlu vairs atpakaļ Alsungā nepieņēma. Jaunais pāris palika dzīvot Polijā un Alsungā atgriezās pēc daudziem gadiem.

Nu Ulrihs ar Barbaru te bija noteicēji un lika visiem pieņemt katoļticību, dāvināja baznīcai zemi. Uz Alsungu ar laiku pārcēlās uz dzīvi poļu amatnieki. Tā kā Polija bija tuvāk Eiropas kultūras vēsmām, tās ašāk nonāca Alsungā, un tā laika košā mode ieviesās arī vietējo iedzīvotāju drānās.

Krāšņais stāsts ir tāds: grāfs Šverins gribējis, lai viņa dzimtļaudis ir viņa svīta (tā esot radies vāds 'suits'), un tāpēc lika ģērbties pilnīgi citādi nekā pārējiem. Tautas tērpu speciālisti skaidro, ka tērpu krāsainību daudz ietekmē ticība – katoļu un pareizticīgo baznīcās valda košums un greznība, tāpēc arī tērpi koši. Luterāņi un hernhūtieši sludina pieticību un slavē pelēcību, tie ar košām drēbēm apkārt staigāt nedrīkstēja.

Droši vien tolaik, pirms 400 gadiem, kad grāfs Šverins luterāņu baznīcu pārbūvēja par katoļu dievnamu ar trim altāriem un viņu nolādēja paša māte un māsa no bēdām izlēca pa logu, arī vietējiem cilvēkiem sirdis vai lūza no uzspiestajām pārmaiņām. Bet acīmredzot suiti rīkojās pēc principa: ja nevari mainīt apstākļus, tad maini attieksmi. Un tāpēc viņi līdz pat šim laikam ir tik pašapzinīgi, pašpietiekami un stingri savos uzskatos.
Tā jau tikai liekas, ka 21. gadsimta brīvais stils un globālisms varētu izlīdzināt ticības ietekmēto dzīvesveidu. Bet nē – Suitu novadā nevis novada priekšnieks nosaka toni, bet gan priesteris. Un ja no kanceles viņš baznīcēniem teicis, ka šis ienācējs ir labi jāpieņem, tā arī notiek. Bet tik un tā – par savējo te kļūst otrajā paaudzē. Varbūt.

Te viss ir īsts

Es Suitu novadu gribu salīdzināt ar Latvijas kultūrvēsturisko Gaiziņu – nezinu citu vietu, kur, par spīti modernajam laikam, ir tik dzīvas senās tradīcijas starp daudziem vietējiem iedzīvotājiem. Turklāt tās nevis kopj saujiņa aktīvu pusmūža sieviešu, kamēr pārējie smīkņā, bet gan visa vietējā kopiena.
Etnogrāfiskajā ansamblī "Suitu sievas", kas dibināts 1955. gadā, dzied mātes, meitas un mazmeitiņas. Vīri Jura Lipšņa vadībā dzied un pūš dūdas. Bet pirmo reizi suiti Rīgā uz skatuves dziedājuši 1924. gadā! Joprojām te daudzi lepni nes sava novada tautas tērpu, kas nav pēc viena parauga austuvē gatavotas drānas, bet gan katrs ir citāds, jo daudz kas pārmantots no paaudzes paaudzē.

Suiti savā tautas tērpā iet baznīcā, un šī ir vienīgā vieta, kur tautas tradīcijas, ko citur baznīckungi centās iznīdēt, sadzīvo ar baznīcu. Suitu sievas un vīri dzied ne tikai vietējā baznīcā, bet pat Aglonā! Ciemojoties Suitu rijā, var gan iztaustīt senas drānas, gan apbrīnot mūsdienās darinātas lietas, kas arī tagad ir īstākas par īstu. Te var nopirkt novada rokdarbnieku darinājumus. Alsungas centrā atrodas Spēlmaņu krogs, kur var mieloties ar tradicionālo ēdienu.

Aicināti uz Miķeļa dienu

Pavisam drīz suiti svinēs Miķeļa dienu. Pārējā Latvijā septembra beigās vecāki nervozi mēģinās no kabača pagatavot kādu zvēru, lai bērns var aiznest uz skolu vai bērnudārzu, un tas ir arī viss, ko parasts cilvēks dara Miķeļos.

Suitos ir svētā Miķeļa vārdā nosaukta baznīca, un te Miķeļus svin trīs dienas, un tie ir dižākie suitu svētki. Šogad – 29., 30. septembrī un 1. oktobrī. Visplašākā programma ir sestdien, kad būs suitu amatnieku tirdziņš un Kristīnes Vasiļevskas grāmatas "Suitu kāzu tērps un tā valkāšanas tradīcijas 19. gadsimtā" atvēršana. Aizbrauc uz Alsungu jau šoruden! Japāņi novada burvību jau atklājuši un brauc uz turieni pāri puspasaulei.