Aivara Lemberga viedoklis. "Mūžīgā jaunība"
Latvijas Republikas Satversme garantē vārda brīvību ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Taču ir dažas jomas, par kurām civilizētā pasaulē nav ierasts ņirgāties un manipulēt ne vārda brīvības plašo robežu ietvaros, ne arī jebkā citādi. Runa ir par indivīda veselību, vecumu, mūža ilgumu un dzīvību.
Rietumu pasaule virzās arvien garākas dzīvildzes virzienā, t.s. vecuma robežas paplašinās un kļūst par stiepjamu jēdzienu, klasiķu darbos aprakstītie cilvēki pusmūžā mūsdienās tiek uzskatīti par jauniem cilvēkiem vecumā ap 30, savukārt praksē redzam virkni mūsdienu pasaules vareno visdažādākajās jomās, kas spēkā un garā stipri arī ap gadiem 60 un pat krietni vairāk – piemēram, Kristīne Lagarda (61), Žans Klods Junkers (63), Hilarija Klintone (70), Džo Baidens (75), Pols Makartnijs (75) Vivjena Vestvuda (76), Džons Makeins (81), Raimonds Pauls (81), karaliene Elizabate II (91) utt. Katrs no viņiem ir profesionālis savā vietā un laikā, jā, varbūt pretrunīgi vērtēts, cienīts un pat nīsts, bet neapšaubāmi spilgtas personības, kas negrasās doties pensijā tikai tāpēc, ka kādam nepatiktu viņu dzimšanas gadskaitlis, vai pakļaujoties aizvēsturiskiem un modernajā pasaulē nesaprotamiem aizspriedumiem.
Turklāt ārvalstu politiskā prakse liecina, ka tieši pensijas vecumā cilvēks visaktīvāk iesaistās politiskajā darbībā – jo profesionālā karjera ir piepildīta un bērni izaudzināti, tātad parādās brīvais laiks sabiedriskām aktivitātēm. Tikai Latvija atkal kārtējoreiz “patīkami” izceļas uz šīs civilizācijas fona. Jo te apvainojošā un apkaunojošā publiskā retorikā, neredzot citus argumentus, tiek mēģināts rīdīt sabiedriski domu, automātiski glorificējot “gaišos” kā jaunos un “sliktos” kā “vecos”.
Valsts (ne sabiedriskās) televīzijas, par visu nodokļu maksātāju – gan jauno, gan “veco” – uzturētās TV žurnālists Gundars Rēders 5. septembra raidījumu 1:1 noslēdza ar salīdzinājumu par topošo politiķi no topošās partijas (domādams Jurašu) un politiķi ar pieredzi, pensionāru (domādams mani). Tieši pēdējais vārds “pensionārs” tika uzsvērts īpaši vīpsnājoši, varbūt nejauši un neprofesionāli, bet varbūt speciāli, pazemojot gan mani, gan manas paaudzes cilvēkus kā šai valstij lieku elementu kopumu.
Taču, analizējot statistiku, redzams, ka Latvijā pensijas vecumā ir turpat katrs ceturtais iedzīvotājs. Atbildot uz šo nievājošo piebildi, es norādīju, ka arī žurnālists Rēders kādreiz būs pensionārs, ja, protams, nodzīvos līdz attiecīgam vecumam. Savā profesionālajā darbā esmu spiests respektēt mūsu valsts statistikas datus, kas uzskatāmi rāda, ka kopš 2010.gada 38% vīriešu un 15% sieviešu nenodzīvo līdz pensijas vecumam, respektīvi, aiziet mūžībā, būdami jaunāki par 65 gadiem.
Mana replika nebija nekas vairāk kā samērā garu mūžu nodzīvojuša politiķa reālistiska atbilde uz gados daudz jaunākā žurnālista neveiklo un aizvainojošo apgalvojumu valsts TV tiešraidē. Taču nebija ilgi jāgaida, lai šī pretējo uzskatu sadursme tiktu spekulatīvi apspēlēta. Mūžam jaunajai Šmidru ģimenei piederošajā portālā kasjauns.lv 6.septembrī parādās raksts bez autora Lemberga norāde Rēderam par nodzīvošanu līdz pensijai atsauc atmiņā mīklainās nāves viņa lietā un mūžībā aizgājušu konkrētu cilvēku uzvārdi, absolūti nepatiesi norādot viņu kādreizējos amatus, nodarbošanās, statusu tiesvedībā, mūsu savstarpējo attiecību saistību, nāves cēloni, turklāt zākājot viņu un viņu tuvinieku piemiņu.
Kāds nosaukts par deputātu, lai arī tas nekad nav bijis; kāds uzņēmējs nodēvēts par manu šoferi; kāds – par manu advokātu, kaut gan advokāta profesijai nav bijis ne tuvumā... Ciniski meli, ar kuriem tiek spekulēts publiskajā telpā, pamatoti cerot, ka šādas skandalozas manipulācijas dzeltenajam portālam dos labi daudz ienesīgo klikšķu. Atstrādājot konkrētus politiskos pasūtījumus, atsevišķiem medijiem nav robežu nedz attiecībā uz tēmu izvēli, nedz manipulācijas cinismu. Taču, lai arī cik gados jauni un par sevi pārliecināti “jaunieši” strādātu konkrētajos medijos, novēlu viņiem visiem nodzīvot līdz pensionāra vecuma izbaudīšanai!
