"Šeit ir klusi un ļoti skaista daba," sīriešu bēgļi stāsta, kāpēc izvēlējušies tieši Latviju. FOTO

No visas savas tuvinieku saimes viņi ar abiem bērniem ir vienīgie, kam izdevies aizbēgt no kara plosītās valsts. Halilu ģimene ir no Sīrijas lielākās pilsētas Alepo, kaskļuvusi par frontes līniju starp prezidenta Asada spēkiem un dumpiniekiem.

Agrāk bijis uzņēmējs

Dzimtenē Masaudam piederēja neliels veļas uzņēmums, sieva strādāja farmaceitiskajā rūpnīcā, bet tagad viņi mitinās patvēruma centrā Muceniekos, un katrs saņem 2,15 eiro dienā.

Tomēr būtiskākais ir iespēja dzīvot mierā. Pašlaik vienīgais, kas ģimeni saista ar pamesto dzimteni, ir tur palikušie vecāki un citi radinieki. Masauds gan cer kādu dienu viņus vēl satikt, tomēr skats uz Sīrijas nākotni ir gaužām pesimistisks. Atminoties mājas, Marijama asaras nespēj valdīt: “Tuvāko desmit gadu laikā nekas nemainīsies.” Par Sīrijā pieredzēto viņi runāt negrib.

Tikmēr bērni, četrgadīgā Marua un nepilnus divus gadus vecais Muhameds, vēl īsti nesaprot, kas noticis un kādi apstākļi aizveduši tik tālu no mājām.

Mācās valodu

Pašlaik ģimene mācās latviešu valodu un gaida, kad varēs sākt strādāt. Kaut gan valodas apguve sokas lēni, Masauds spēj latviski iepazīstināt ar sevi un ģimeni.

Ierodoties Latvijā, viņš bijis ļoti priecīgs, jo dzirdējis, ka šeit ir ļoti klusi un skaista daba. Galvenais bija sagādāt drošu vidi un nākotni saviem bērniem. “Kad Grieķijā man vajadzēja izvēlēties valsti, uz kuru doties, man stāstīja par Latviju, un es uzreiz sapratu, ka gribu doties tieši šeit,” atklāj Masauds.

Pagaidām, nekādu agresiju ģimene pret sevi nav izjutusi – patvēruma centra darbinieki izturas ļoti labi, izejot ārā, neviens šķībi neskatās un ar pirkstu nebaksta.

Daudz laika tiek pavadīts Muceniekos ar citiem bēgļiem. Halili ar citiem patvēruma meklētājiem jau ir sadraudzējušies. To lieliski varēja redzēja Sīrijas mākslas un kultūras vakarā, kad Masauds draudzīgi sarunājās ar likteņa biedriem, bēgļu pāri no Eritrejas, kuri Latvijā ieradās kopā ar viņu.

Sajūsmā par braucienu uz Aloju

Nākotnes plāni saistīti dzīvesvietas atrašanu, izveseļošanos no kājas traumas un darba meklējumiem. Ģimene ļoti cer, ka viņiem izdosies iedzīvoties un integrēties sabiedrībā, Marijama gan neslēpj: “Pagaidām tas ir grūtāk, jo neprotu valodu.”

Viņi ir apciemojuši Rīgu un Aloju. Nazā pilsētiņa Masaudam ļoti iepatikusies: “Tur nav lielās pilsētas kņadas. Vēl liels pārsteigums bija pārsteidzoši skaistā daba un ūdens.” Ģimene pauž lielu sajūsmu par ūdeni Latvijā, kas salīdzinājumā ar dzimteni ir daudz vairāk un vieglāk pieejams. Galvaspilsētā Halilu ģimenei patikusi Nacionālās operas un baleta ēka – tā šķitusi ļoti iespaidīga.

Latviešu ēdienus vēl nav nobaudījuši, ekonomiskā situācija neatļauj staigāt pa restorāniem. Dzīvojot Muceniekos, viņi ēdienu gatavo paši pēc dzimtenes tradīcijām.

Kaut gan varētu šķist, ka Sīrija ir tāla zeme ar svešām paražām, Marijamas aizraušanās ir pavisam ikdienišķa – viņai ļoti patīk adīt. Vīru saista dunči un zobeni, patīk spēlēt futbolu. Aizbēgot no kara izpostītajām mājām, pavērusies iespēja pamēģināt viņiem pavisam neparastu nodarbi. “Ļoti gribas paslidot uz ledus,” smaida Masauds.