Rīgas Satiksmes departamenta direktors Emīls Jakrins par ielu remontiem, nākotnes plāniem un atliktiem darbiem

Katru vasaru rīdzinieki, pārsvarā autobraucēji, piktojas par milzīgiem sastrēgumiem pilsētā. Ielu remontdarbu laikā noteikti satiksmes ierobežojumi un mēs lēnāk pārvietojamies pa pilsētu. Kādas ielas šogad skāruši šie sastrēgumi?

Tā kā vasarā nav tik lieli sastrēgumi kā rudenī, kad beidzas skolēnu brīvdienas, remontdarbi tiek veikti vasarā. Primārais, kāpēc darbi notiek vasarā, protams, ir laika apstākļi. Būvsezona Latvijā ir relatīvi īsa – no aprīļa beigām līdz oktobrim. Mūsu uzstādījums ir pēc iespējas visus darbus veikt vasarā, ja iespējams, līdz 1. septembrim, lai skolas laikā neveidotos sastrēgumi.

Ņemot vērā, ka tuvojas Latvijas simtgade, Rīgas domes vadība deva uzstādījumu - sakārtot centra ielas. Tāpēc arī lielākie darbi notiek centrā – Dzirnavu, Elizabetes, Krišjāņa Valdemāra, Stabu ielā, arī Brīvības ielas posmā, kur siltumtrases cauruļu maiņas dēļ pērn darbi netika sākti un pabeigti.

Bet remonti un rekonstrukcija taču nepieciešama arī apkaimju, lielajām mikrorajonu ielām?

Kopumā ielu remontu deficīts pilsētā ir visai ievērojams – tas tiek lēsts uz apmēram 600-700 miljoniem eiro. Līdz ar to varam uzskatīt, ka diezgan daudz vietās nepieciešams atjaunot ielas segumu.

Seguma atjaunošanai pēdējos gadus pilsēta ikgadu iegulda apmēram desmit miljonus, šogad tas ir vairāk. Apmēram 20 miljoni tiek atvēlēti uzturēšanai, no kuriem lielākā daļa ziemas sezonā aiziet sniega tīrīšanai, kaisīšanai un tamlīdzīgi. Tāpat vairākus miljonus ieguldām tā saucamajā bedrīšu lāpīšanā, bet pēdējos gados piekopjam praksi – tur, kur segums ir īpaši sliktā stāvoklī, mēs nevis vienkārši aizlāpām bedres, bet gan noasfaltējam lielāku laukumu. Šie ir līdzekļi, ko katru gadu iegulda pilsēta. Plus vēl valsts vidēji mērķdotāciju veidā gadā piešķir ap desmit miljoniem, no kuriem ļoti liela daļa aiziet satiksmes drošības uzlabošanai – luksoforiem, gājēju pārejām un tamlīdzīgi. Tikai daļa no šīs naudas tiešā veidā tiek atvēlēta asfalta seguma ieklāšanai.

Cik ilgā laikā varētu likvidēt šo deficītu, kas nepieciešams ielu atjaunošanai?

Tas atkarīgs gan no pilsētas, gan valsts ekonomiskās attīstības tempa, pilsētas spējām finansēt šo savu saimniecības daļu. Tas ir ļoti vienkārši – jo vairāk ieguldīsim naudas. Jo ātrāk šis deficīts mazināsies.

Bet pie pašreizējā naudas apjoma, cik labā stāvoklī mēs varam uzturēt galvaspilsētas ielas?

Manuprāt, mēs to varam noturēt saprātīgā līmenī, atjaunojot maģistrālās ielas. Nākamajos gados mums ir plāns, kas gan vēl jādiskutē ar domes vadību un deputātiem, atjaunot Krasta ielu, kura šobrīd ir ne visai labā stāvoklī, kā arī citas maģistrālās ielas. Bet kopumā arī uzturēšanas ietvaros ielas var saglabāt gana labā stāvoklī.

Vai šīgada dīvainā vasara ietekmē remontdarbu tempu?

Protams. Lietus nav labs sabiedrotais asfaltēšanas darbiem. Lietus laikā asfaltu nedrīkst ieklāt, bet citus darbus - trotuārus un tamlīdzīgi var veidot. Ja neskaita to, ka sliktos laikapstākļos strādniekiem ir vienkārši fiziski neērti pildīt savus darba pienākumus, tad no tehnoloģiskā viedokļa darbus veikt var.

Sāpīgs jautājums autovadītājiem ir stāvvietas. Jau labu laiku tiek diskutēts par iespējām mikrorajonu pagalmus pārtaisīt par autostāvvietām...

Kas attiecas uz pagalmiem, tad tie nav Satiksmes departamenta kompetencē. Pagalmi ir vai nu māju apsaimniekotāju, vai arī izpilddirekciju ziņā. Izpilddirekcijas iekšpagalmu sakārtošanas programmas ietvaros pēdējos gadus ir diezgan daudz darījušas. Tomēr jāsaprot, ka šajā gadījumā ir diskusijas starp divām pretējām frontes pusēm - ir cilvēki, kas atbalsta jaunu stāvvietu ierīkošanu, bet tikpat daudz cilvēku vēlas redzēt zaļu vidi, bērnu spēļu laukumus un tamlīdzīgi.

Kas attiecas uz Satiksmes departamenta atbildības sfēru, tad šobrīd īstenojam programmu, kuras ietvaros mikrorajonu ielu malās veidojam bezmaksas stāvvietas. Tai ir divi mērķi – pirmkārt, uzlabot satiksmes drošību, lai automašīnas nestāv ielu malās, bet tā saucamajās kabatās, uzlabo ielu caurlaides spējas un, otrkārt, radīt papildus autostāvvietas. Tādas jau esam izveidojuši trijās – Malienas, Lielvārdes un Hipokrāta ielās. Vēl virkne ir projektēšanas beigu stadijā.

Vai vispār ir iespējams kādās ielās paplašināt brauktuves? Vai par to tiek spriests?

Daļa sabiedrības gan uzskata, ka ielas ir jāsašaurina un jādod vairāk telpas gājējiem un riteņbraucējiem, jāsamazina automašīnu skaits un jālikvidē autostāvvietas. Mēs nepārtraukti esam šīs diskusijas epicentrā. Šis jautājums vairāk ir sabiedrībai kopumā, kādu tā redz pilsētas centra attīstību.

Ir skaidrs, ka šobrīd ne pārāk daudz cilvēku dzīvo centrā, viņi cenšas pārvākties uz piepilsētām – Mārupi, Piņķiem, Ādažiem, Baltezeru, toties strādā pilsētā.

Postpadomju valstīs ir savādāka situācija nekā citur Eiropā. Bijušajās Varšavas bloka valstīs cilvēkiem bija ļoti ierobežota iespēja piekļūt pie personiskā autotransporta, un tad, kad viņi to varēja atļauties, tās sāka pirkt. Pie mums nav novērojama tāda tendence, kā Ziemeļeiropā, kur cilvēki pamazām atsakās no privātā transporta, jo to ir grūtāk izmantot nekā publisko transportu. Tādēļ mums jāmeklē balanss gan lai sakārtotu vidi, gan autotransporta daudzumu pilsētas centrā.

Viena no iespējām, lai cilvēkiem liktu izmantot publisko, nevis privāto transportu ir attīstīt „park/ride” sistēmu. Diemžēl, tagad izskatās, ka Rīgā šī lieta, kas savulaik tika ļoti reklamēta, vairs netiek attīstīta.

Pašlaik ir izveidojies hibrīds starp park/ride tradicionālajā izpratnē un iepirkumu centru stāvlaukumiem. Virkne cilvēku, pārsvarā nerīdzinieki, kas nevēlas maksāt par autostāvvietu, atstāj automašīnu, piemēram, pie „Spices” vai „Alfas” un tālāk uz pilsētu brauc ar publisko transportu.

Kopumā park/ride ideja nav atmesta, bet tā jāvērtē kontekstā ar sabiedriskā transporta attīstību. Šai sistēmai jābūt kaut kādā veidā integrētai sabiedriskā transporta sistēmā. Jautājums ir par cenu – ja brauciena ar auto cena ir ekvivalenta tramvaja biļetes cenai, tad tagad nevar būt ekonomiskais pamatojums lielas autostāvvietas radīšanai.

Vai Rīgā ir plānots būvēt kādas jaunas ielas?

„Rail Baltic” kontekstā ieplānots jauns pārvads pār dzelzceļu Anniņmuižas bulvārī. Jaunai ielai varētu arī pielīdzināt Zemgales virziena maģistrālo mezglu jeb Dienvidu tilta turpinājumu līdz Jelgavas šosejai, kas paredzēts vietā, kur šobrīd ir pļava. Tie ir divi lielākie pārskatāmas nākotnes projekti. Tomēr galvenokārt Rīgā ielu tīkls ir plašs un mēs vairāk domājam par esošo ielu rekonstrukciju.

Zinām, ka tiltu stāvoklis Latvijā nav no tiem spožākajiem. Kā tas ir Rīgā?

Virkne tiltu, kas būvēti padomju laikā, nav īpaši labā stāvoklī. Mēs katru gadu tērējam zināmu summu ekspertīzēm, ko prasa arī likums. Šogad plānojam uzsākt Brasas tilta remontu, jo tas ir samērā sliktā stāvokli. Tuvākajos gados, acīmredzot, būs jārekonstruē arī Vanšu tilts.

Kā paredzēts turpināt attīstīt veloinfrastruktūru?

Šobrīd projektēšanas pēdējā stadijā ir veloceliņi uz Daugavgrīvu un Ziepniekkalnu. Tāpat skatāmies arī kā veloceliņu attīstīt Daugavas krastmalā uz Ķengaraga pusi.

Savukārt uzskatām, ka pilsētas centrā ir iespējams sadzīvot visiem satiksmes dalībniekiem. Virknē ielu jau esam ieviesuši satiksmes ierobežojumu 30 km/h, un to arī turpināsim darīt. Velosipēdisti parasti brauc ar 20 km/h, un ātruma atšķirības mazināšanas rezultātā arī pārvietošanās kļūst drošāka.

Savulaik arī bija runa par autotuneli  zem dzelzceļa uzbēruma Ģertrūdes ielas galā.

Savulaik par to tik tiešām tika runāts, bet šobrīd šis jautājums nav aktualizēts. Tur bija virkne tehnisku problēmu, ieskaitot tuneļa rādiusu, kas tajā vietā ir krietni zemāks nekā, piemēram, pretī Lāčplēša ielai, un arī pieslēgumi pretējā uzbēruma pusē ir samērā sarežģīti. Cik atceros, tur bija arī virkne problēmu ar zemes atsavināšanu no privātīpašniekiem. Līdz ar to kādus desmit gadus atpakaļ šī doma uz nenoteiktu laiku tika atlikta.

Tāpat bija arī runas par Brīvības ielas dublieri un Ziemeļu šķērsojumu (tiltu vai tuneli) pāri Daugavai.

Tā saucamais Brīvības ielas dublieris jeb Ziemeļu koridors šobrīd ir atlikts. Tā būvniecības pirmā kārta izmaksātu ap 250 miljoniem eiro. Iezīmētais Eiropas līdzfinansējums šim projektam bija 46 miljoni, tātad domei tas izmaksātu ap 200 miljoniem. Bet kopējās aplēses Ziemeļu koridoram, ieskaitot arī tiltu, ir tuvu miljardam. Mūsu finansiālā situācija to nevar „pavilkt”, tādēļ šis projekts ir atlikts.

Gadsimta sākumā, vēl aizaiziepriekšējā domes sasaukumā, runāja, ka jāattīsta ūdenssatiksme. Jau gada laikā pat solīja atklāt autoprāmja satiksmi starp Bolderāju un Vecmīlgrāvi. Bet tagad par to vairs nekas nav dzirdams.

Rīgas mērs Nils Ušakovs jautājumu par ūdenstransportu ir aktualizējis. Bet tas nebūs mašīnu prāmis, bet gan pasažieru kuģīši, tādi kādi senāk bija upes tramvaji. Šobrīd tas viss ir izpētes stadijā – vai un cik ātrā laikā būtu iespējams šādu pakalpojumu iedzīvotājiem nodrošināt?

Kā tas izskatīsies, vēl ir pāragri runāt. Bet skaidrs, ka šim transportam būtu jābrauc arī vēsos laika apstākļos, kamēr upe nav aizsalusi. Pašreiz esošie vecie transportlīdzekļi, kas piemēroti vasaras sezonai, nav izmantojami. Šobrīd pētām, kāda ar šādiem kuģošanas līdzekļiem ir pasaules pieredze.

Ir rekonstruēta Barona iela, bet pirms pāris gadiem diskutēja, ka arī Tērbatas ielu varētu pārvērst par gājēju un iepirkšanās ielu. Kā ir ar šo projektu?

Šis vairāk, domāju, ir politiķu diskusijas jautājums, bet, manuprāt, mums jau ir pietiekoši brīnišķīga gājēju zona – vesela pilsētas daļa: vecpilsēta. Gājēju ielas pamats - veikaliņu, nelielu restorāniņu bizness Rīgā jau pietiekoši ir nostabilizējies. Līdz ar to, manuprāt, ar gājēju zonu dotajā brīdī pilsētā viss ir kārtībā.