Koris raud, un raud arī cilvēki zālē. Seši neaizmirstami stāsti

Koris raud, un raud arī cilvēki zālē

Māris Sirmais, kordiriģents

Šķiet, plaši komentāri par izcilo diriģentu Māri Sirmo un muzikālajiem projektiem, kuros viņš pielicis roku, ir lieki. Spilgts piemērs ir 1990. gadā dibinātais jauniešu koris Kamēr..., kuru diriģents vadīja līdz 2012. gadam. Kopš 1997. gada Māris Sirmais ir Valsts akadēmiskā kora Latvija, kā arī Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs.

Izcelt vienu spilgtāko notikumu kā kordiriģentam Mārim saprotamu iemeslu dēļ nav viegli. Koncertu bijis ļoti daudz, atmiņu ir vēl vairāk. Pēc neilgas gremdēšanās domās viņš uzsāk stāstu par gadījumu, kas pierāda – radošumu un spožas idejas veicina nevis palikšana komforta zonā, bet gan problēmsituācijas un ikdienas nebūšanas. “Atmiņā palicis kāds koncerts Budapeštā kopā ar Valsts akadēmisko kori Latvija un talantīgo ērģelnieci Ivetu Apkalnu. Uzstājāmies nesen atklātajā Budapeštas Mūzikas centrā. Koncerts bija paredzēts ielidošanas dienā. Viss nogāja šķērsām, kad sapratām, ka pusei koristu aizkavējusies bagāža, līdz ar to nav tērpu,” atceras diriģents. Vienīgais, ko varēja darīt – meklēt radošu risinājumu negaidītajai problēmai, izmantojot to, kas pie rokas. “Rezultātā koristi, kuriem nebija tērpu, aizņēmās ikdienas apģērbu no pārējiem un mēģināja kaut kā pieskaņoties tiem, kuriem bija īstie melnie skatuves tērpi.

Atvainojos par radušos situāciju, tomēr šis pārpratums radīja pretēju efektu – nevis degradēja priekšnesumu, bet gan atraisīja radošumu un piešķīra tam īpašu vērtību.”

Savdabīga pieredze ar kori Latvija gūta arī Vācijā, starptautiskā koru festivālā pie Bodenezera – vietā, kur ezera ūdeņos satiekas trīs valstis: Vācija, Šveice un Austrija. “Ceļā uz koncertu naktī salūza autobuss, un veids, kā mūsu administrācija atrisināja situāciju, ir nudien neaizmirstams. Ar glābšanas dienesta automašīnām mūs nakts melnumā nogādāja kādā pamestā vietā. No tāluma tā izskatījās pēc savādas estrādes ar koka ēku; vasarās tur it kā notiekot zaļumballes. Tad piepeši no tuvākās armijas daļas atveda lērumu saliekamo gultu, spilvenu un segu. Visi gulējām vienā zālē. Tolaik šī situācija šķita ļoti savdabīga,” teic diriģents.

Emocionālākais Māra Sirmā atmiņu stāsts ir saistīts ar jauniešu kora Kamēr... dalību Eiropas Grand Prix atlases konkursā Francijas pilsētā Tūrā 2003. gada maijā. Līdzīgi kā gadu vēlāk Gorīcijas provincē Itālijā, arī toreiz nedz koristi, nedz vadītāji uz īpašiem panākumiem necerēja. Kā atceras Māris, domas vairāk bijušas par to, lai ar godu varētu nokāpt no skatuves. “Biju pilnīgi pārliecināts, ka šajā konkursā mums nav ne mazākās iespējas pretendēt uz Grand Prix. Konkursa kārtība šāda – koris nodzied savu programmu, un, ja paveicas tikt tālāk, pēc stundas uz skatuves jākāpj vēlreiz. Toreiz mums vienkārši nebija laika sagatavoties – stundas laikā izdotos tikai šo to atkārtot, turklāt konkursā bija vēl daži būtiski noteikumi. Pirmkārt, tiekot tālāk, jādzied pilnīgi cita programma. Otrkārt, drīkst atkārtot tikai vienu dziesmu no iepriekšējās,” stāsta Māris. “Izvēlējāmies dziesmu, kas bija pietiekami samēģināta un par kuru bijām pārliecināti.” Ceļā uz koncertu ar diriģentu un viņa kori atgadījies kas neparasts – neko līdzīgu, kā apgalvo Māris, līdz šai dienai atmiņās sameklēt nav sanācis. “Mūsu maršruts veda garām Tūras katedrālei. Tālāk ar autobusu braukt pa vecpilsētas ielām nedrīkstēja, tāpēc atlikušo gabaliņu nācās iet kājām.

Un koris kā tāds zosu bariņš man nāk līdzi! Kaut kas vilka mūs uz katedrāli, un tā mēs visi kopā uz brīdi novirzījāmies no galamērķa...”

Mirkli pirms konkursa diriģentu no sliedēm ar varenu priekšnesumu esot izsituši japāņi. Tas vēlreiz licis aizdomāties, ka cerības uz uzvaru var nelolot. “Bet ceļā uz konkursa norises vietu ar kori bija noticis kaut kas cilvēcisks, emocionāls. Es pat nezinu kā to aprakstīt... Koris dzied, un es redzu, ka tas raud, un raud arī cilvēki zālē. Jā, mēs atlases konkursā uzvarējām. Mums tas bija patiesi īpašs notikums.”

Kā diriģents vēl nebiju tā juties

Ints Teterovskis, kordiriģents

Nopelniem bagātajam 1987. gadā dibinātajam Rīgas jauniešu korim Balsis aprīlī aprit 30 gadu. Harismātiskais diriģents Ints Teterovskis ar dziedošo kolektīvu ir kopā kopš 1996. gada, kad viņam palūdza aizvietot toreizējo kora diriģenti Agitu Ikaunieci; viņa bija saaukstējusies. Viņš atzīst, ka ir grūti aptvert, cik ātri pagājis laiks. Kopš tā laika koris arvien spodrinājis meistarību, kļūstot par kormūzikas kvalitātes simbolu gan Latvijas, gan arī pasaules mērogā.

Līdz ar kora attīstību Ints Teterovskis kļuvis par vienu no neparastākajiem Latvijas diriģentiem. Sarunas laikā ātri top skaidrs, ka viņa vīzija par to, kas ir koris, sniedzas daudz tālāk par muzikālo priekšnesumu un tā niansēm. Īsumā – ja Balsis Inta Teterovska vadībā plāno koncertēt, visam, sākot ar pasākuma vietu un beidzot ar noformējumu, būs dziļākā jēga un funkcija. “Mēs neesam klasisks koris. Vienmēr līdzās muzikālajām aktivitātēm cenšamies izdomāt īpašus papildelementus,” skaidro diriģents. “Runājot par spilgtākajiem savas karjeras mirkļiem, vēlos pieminēt salīdzinoši nesenu pasākumu – pagājušā gada Baznīcu nakti. Vēl pirms tam, pavasarī, nesaistīti ar kori izdomāju, ka vajag kaut kur aizbraukt, un devos uz Zemgali. Ceļa malā ieraudzīju baznīcas mūrus.

Palikuši vien daži soli, koka svečturis, nav vairāku logu, baznīcas tornis zaudēts karā. Tukša baznīca, kurā nekas nenotiek,” atminas Ints, “Atcerējos, ka Baznīcu nakts rīkotāji ļoti gribēja, lai pasākumā piedalās Balsis. Nolēmu – ja tiešām piedalos, tad gribu koncertēt tieši šajā baznīcā.”

Dievnams, kura īpatnējā atmosfēra un liktenis uzrunāja Intu, izrādījās Īles ciema pamestā luterāņu baznīca, kas celta 16. gadsimtā. Todien nedz viņš, nedz ciema iedzīvotāji vēl nenojauta, kāda atdzimšana vēsturisko celtni gaida Baznīcu naktī. “Pavisam drīz kopā ar domubiedriem sākām šo jautājumu kustināt. Pētījām vēsturi, meklējām jebkādu informāciju par šo vietu un tās sākotnējo izskatu. Sazinājāmies ar Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu (LELB), lai saprastu, kam baznīca pieder. Ieceri izstāstīju pašvaldībai, gan piekodinot, ka jēga kam tādam ir tikai tad, ja arī turpmāk ir plāns dievnamā kaut ko rīkot. Atvērt baznīcu un nākamajā dienā aizvērt būtu bezjēdzīgi. Ideja visiem iepatikās, un es sāku rīkoties. Ja kaut ko daru, vairāk tiecos pēc jēgas, nevis vēriena. Un arī koris, manuprāt, ir sabiedriska nodarbe – nav nepārtraukti jāsēž mēģinājumos, ir jāparādās cilvēkiem, sabiedrībai,” pauž Ints.

Gana iespaidīgs piedzīvojums bija arī darbs pie Baznīcu nakts priekšnesuma. Diriģents sazinājās ar latviešu mākslas vēsturnieku Imantu Lancmani un ieguva pieeju 19. gadsimta etnogrāfa, mākslinieka Johana Kristofa Broces senajiem zīmējumiem. “Balstoties uz šīm vēstures liecībām, koncerta vajadzībām izveidojām aptuvenu tā laiku altāra projekciju. Bija saglabājies arī baznīcas torņa zvans, taču mēles gan nebija. Mēģinājām dabūt to no Rundāles pils, taču neatbilda izmēri. Beigās zvana mēli mums, kā nu mācēja, uzmeistaroja pats vietējās luterāņu draudzes mācītājs,” ar prieku atceras apņēmīgais diriģents. “Rezultātā, pateicoties vietējiem uzņēmējiem un pašvaldībai, tika daļēji atjaunota baznīcas grīda un logi. Pats pagastvecis nāca un ar ķieģeļiem izlika baznīcā ieeju. SIA Baltic Candles (Dobeles sveces) mums uzdāvināja simtiem balto sveču. Noskaidrojām, ka netālu, pāri ceļam, kapos guļ Krišjāņa Barona tēvs. Viss saslēdzās – bija laiks koncertam.”

Atceroties pagājušā gada 10. jūnija koncertu mazajā Īles pagastā, Intam acīs sariešas prieka asaras, apliecinot neizdzēšamo emocionālo nospiedumu, ko piedzīvotais atstājis diriģenta dvēselē. “Sākoties koncertam, baznīca bija pārpildīta.

Es kā diriģents savā mūžā vēl nebiju tā juties,” atzīst Ints. Koncerta laikā baznīca pat tika pie sava altāra – tas tika projicēts uz dievnama sienas. Pie torņa, uz kuru sen vairs neved kāpnes, tika pieslietas trepes, un, uzmanīgi laipojot pa veco, caurumaino bēniņu grīdu, augšā tika uznestas nelielas ērģeles, lai varētu dziedāt korāļus. “Man emocionālākais mirklis bija atjaunotā zvana ieskandināšana. Varēja fiziski just, ka telpas atkal atdzīvojas. Pēc daudzu jo daudzu gadu klusuma kāds tajās no jauna bija iedvesis dzīvības dvašu.”

Tiem, kurus aizkustinājis Inta Teterovska paveiktais, der zināt, ka arī šogad Baznīcu naktī diriģents kopā ar kori Balsis plāno atgriezties Īles pagastā. “Daudzi saka, ka līdzīgi vajag rīkoties arī ar citām pamestajām Latvijas baznīcām, taču man šķiet, ka vispirms ir svarīgi tikt galā ar šo. Esam uzsākuši kustību, un es centīšos gādāt, lai tā neapstātos,” sola Ints.

Kora mūziku uzsūcām dzīslās

Uldis Marhilēvičs, mūziķis un komponists

Komponists, populārais grupu Liepājas brāļi un Remix pianists Uldis Marhilēvičs savas kora gaitas atceras ar Dziesmu svētku simtgades svinēšanu septiņdesmitajos gados Rīgā. Mūziķa atmiņu stāsts liecina, ka jau tolaik, kad par Atmodu vēl nemaz nerunāja, pulcēšanās un dziedāšana latviešos ātri vien uzkurināja aizliegtu patriotismu un alkas pēc brīvības.

“Kora tradīcijas un dziedāšana bija izglītības programmas pamats. Mācījos Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā, un tur bija izcila programma. Tolaik kora mūziku burtiski uzsūcām dzīslās,” atceras mūziķis. Vidusskolā Uldis, kā jau vairums vienaudžu, dziedāja jauktajā korī, studiju gados kopā ar kori piedalījās Dziesmu svētku simtgadē. “Tolaik jau visu pēc kārtas, kas ienāca prātā, dziedāt nevarēja, taču mēs, tāds bariņš jauniešu, gājienā no Miera ielas līdz Brīvības piemineklim uzdrīkstējāmies dziedāt latviski,” par 1973. gada skanīgo, patriotisko protesta akciju stāsta komponists. “Tālāk visi patriotiskā noskaņojumā braucām ar sabiedrisko transportu uz Maskavas forštati. Nu tik sākās trādi rīdi! Kāds krieviski kaut ko pateica, kāds atcirta pretī, viss beidzās teju ar dūru vicināšanu.”

Uldis Marhilēvičs turpinājis radošo darbību, bagātinot nu jau neatkarīgās Latvijas populārās mūzikas skatuvi. Komponista muzikālās izpausmes būs dzirdamas arī Eiropas koru olimpiādē Rīgā – īpašā bērnu un jauniešu lieluzvedumā Tiltiem pāri, kurā piedalīsies solisti Aminata un Daumants Kalniņš, Rīgas jauniešu simfoniskais orķestris un bērnu kori no visas pasaules. “Runājot par attiecībām starp tautām – jācenšas tiltus būvēt, nevis dedzināt. Tad tie jāšķērso un galu galā jāsanāk kopā, neskatoties uz rases, nacionalitātes vai kulturālajām atšķirībām,” saka tautā mīlētais komponists.

Neaizmirstams aizkustinājums un enerģija

Aminata, dziedātāja un dziesmu autore

Pie 3. Eiropas koru olimpiādes programmas strādāja arī populārā dziedātāja Aminata Savadogo. 2015. gadā jaunās solistes sniegums un īpaši emocionāli uzlādētā un vokāli dinamiskā oriģināldziesma Love Injected ļāva viņai iegūt augsto 6. vietu Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā, savukārt Mūzikas ierakstu gada balvā Zelta mikrofons 2015 Aminatas dziesma plūca uzvaras laurus.

Aminata neslēpj, ka jau kopš bērnības uz skatuves labprātāk kāpj kā solo izpildītāja, taču arī kora pieredze talantīgajai dziedātājai nav gājusi secen. “Sāku dziedāt, vēl pirms uzsāku bērnudārza gaitas, taču tieši bērnudārzā pirmo reizi uzstājos publikai kā solo izpildītāja. Korī nonācu pirmajā klasē, kad skolotāja pamanīja, ka man ir dotības, patīk un padodas dziedāšana. Viņas mudināta, pievienojos kolektīvam. Jāatzīst, izvēles faktiski nebija – jādzied, un viss,” smaidot stāsta Aminata. Viņa atceras, ka vēlme būt priekšplānā bijusi nepārvarama. Korī tā izpaudās kā sacensība un vēlme dziedāt pirmo balsi. “Zinu, ka kora dziedājums spēj sagādāt klausītājiem neaizmirstamu aizkustinājumu. Arī es, klausoties kora mūziku, jūtu vienoto enerģiju un emocijas, kas plūst no dziedātājiem. Līdzīgi jutos, kad korī dziedāju pati. Tas ir īpaši.”

Aminata atceras arī 2014. gada Pasaules koru olimpiādi un fantastisko gaisotni, ko tās dalībnieki radīja Rīgā. “Tajā vasarā galvaspilsētas ielās burtiski mutuļoja dažādu valstu kori. Protams, vislabāk atmiņā palikuši eksotisko valstu, piemēram, Ķīnas un Jaunzēlandes, dziedātāji, turklāt viņi dziedāja arī uz ielas. Tas bija tiešām forši! Koru olimpiādes ir brīnišķīgs veids, kā caur dziesmu iepazīt citu tautu kultūru un citiem parādīt sevi. Nevienam nav noslēpums, ka Latvijā koru tradīcijas ir ļoti spēcīgas. Mēs varam ar to lepoties,” teic soliste.
 

Meiteņu prieka asaras un puišu gaviles

Jānis Aišpurs, grupas The Sound Poets līderis un komponists

Reti kurai mūziķu apvienībai skatuves enerģija pulsē tāpat kā The Sound Poets. Pateicoties īpašajam muzikālajam rokrakstam un skanējumam, grupas dziesmas var pazīt jau no pirmajiem akordiem. To centrā ir solista Jāņa Aišpura neviltotās emocijas un piesātinātais vokālais sniegums.

Arī Jānis savu dziedāšanas prasmi ilgu laiku pilnveidojis, izpildot kora repertuāru. Pamatskolā kopā ar vienaudžiem dziedājis Valsts 1. ģimnāzijas skolēnu korī, vēlāk – jauniešu korī Kamēr... Tieši ar šo kolektīvu saistītas spilgtākās atmiņas viņa kordziedāšanas pieredzē – uzvara Eiropas Grand Prix konkursā Gorīcijā 2004. gadā diriģenta Māra Sirmā vadībā.

“Daudz necerot uz labiem rezultātiem, vairāk domājām par gaidāmajiem koncertiem, tāpēc uz gatavošanos šim iznācienam īpaši neiespringām. Bija maz ticams, ka pārvarēsim pirmo kārtu, taču mums izdevās,” stāsta Jānis. Viņš joprojām atceras dziesmas, kuras koris toreiz izpildīja: Māte Saule, Pūt, vējiņi! un Edvarda Elgara izcilo Lux Aeterna. “Lielais fināls notika tajā pašā dienā, pulksten 18, un līdz tam kopā ar citiem kora dalībniekiem apskrējām teju visu pilsētu, lai pietiekamā daudzumā sakopētu notis. Bija jādzied cita programma, bet mēs nebijām sagatavojušies,” notikumu gaitu ceļā uz Latvijas jauniešu kora negaidīto triumfu atklāj Jānis.

“Uzskatu, ka lielu lomu nospēlēja mūsu nepiespiestā attieksme. Bijām pilnīgā mierā, un pirms dziedāšanas nebija spriedzes,” par savu kora gaitu spilgtāko mirkli spriež mūziķis. Izmantojot izdevību, Jānis uzteic arī šā gada Eiropas koru olimpiādes rīkotājus, uzsverot, ka šādi pasākumi palīdz uzturēt Latvijas kultūras dzīves asinsriti.

Mūs uztvēra kā rokzvaigznes

Daumants Kalniņš, mūziķis

Uz 3. Eiropas koru olimpiādes skatuves bērnu un jauniešu lieluzvedumā Tiltiem pāri kāps arī daudzpusīgais solists un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis Daumants Kalniņš. Solodziedātāja karjeru viņš sācis operā deviņu gadu vecumā, dziedājis Rīgas Doma zēnu korī, apguvis obojas spēli un džeza dziedāšanu.

Spilgtākās kora laika atmiņas mūziķis saista ar Rīgas Doma kora skolu un panākumiem bagāto Rīgas Doma zēnu kori. Daumanta diskanta perioda balss iemūžināta ierakstā Klausies, Spulgacīt, turklāt kopā ar šo kori viņš apceļojis lielu daļu pasaules, popularizējot Latviju kā kormūzikas lielvalsti. “Rīgas Doma zēnu korī sāku dziedāt deviņu gadu vecumā, un man tas nebija tā – vienas dienas pasākums nedēļā. Teju katru dienu uzsāku ar kora mēģinājumu,” atceras Daumants. “Ar kori apceļota gan Eiropas Savienība, gan ASV. Patiešām īpaša izvērtās viesošanās Japānā 2004. gadā.

Tā notiek, kad satiekas atšķirīgi cilvēki no pretējām pasaules malām,” smej Daumants un stāsta, ka vietējās meitenes bijušas nevaldāmas. “Mūs uztvēra kā rokzvaigznes! Pēc kāda koncerta skolā pat tika izveidota dzīvā ķēde, lai mēs, zēni, tiktu ārā no telpām. Jāatzīst, japāņi ir patiesi sirsnīga tauta.”

Spriežot par Latvijas kormūzikas līmeni, Daumants novērojis, ka spēcīga kora pamatā ir diriģents, kurš spēj iedvesmot. Latvijas kora mūzikas panākumus viņš saista ar tās izcilajiem aizsācējiem. Šādu personību mūsu zemē netrūkst. “Nevar nepieminēt latviešu kora mūzikas pamatlicēju Jāni Cimzi un mūsu Dziesmu svētku meistarus. Runājot par Rīgas Doma zēnu kori, vēlos uzsvērt diriģenta un mūzikas pedagoga Jāņa Erenštreita milzīgo ieguldījumu zēnu koru kustībā Latvijā.”