Rīgā uzstāsies indīpopa vokāliste Nīta Džūela

Nīta Džūela projektu 2008.gadā aizsāka Ramona Gonzalesa, kļūstot par daļu no jaunā avant-popa dziesminieču viļņa (Džūlija Holtere, Zola Jesus, Lorela Heilo, Džuliana Bārvika u.c.), kas, asimilējot dažādas elektroniskās mūzikas tehnoloģijas un šī lauka neviendabīgo estētiku, iekļāva savā daiļradē ietekmju kokteili no, cita starpā, industriālās, disko, darkwave, R&B un chillwave mūzikas.

Losandželosas mūziķe ir bijusi visai produktīva, sevišķi pēdējos divos gados, kad ir izdevusi albumu gadā. Gonzalesa dziesmas sākotnēji veidoja savā brīvajā laikā ar dzīvesbiedra palīdzību uz veca lenšu magnetofona. Pirmais ieraksts „One Second of Love” ar viegli eiforisku un valdzinošu elektro, industriālo ritmu un disko maisījumu Gonzalesu ātri asimilēja pagrīdes popā, kur viņu pamanīja tādas eksperimentālā-/indīpopa izdevniecības kā No Pain In Pop (kas arī izdevis pašmāju Dunian darbus), Secretly Canadian un Mexican Summer. Gonzalesa ir studējusi filozofiju, darbojas kā multimediju māksliniece, un ir izstādījusi virkni video un skaņu instalāciju.Viņa reizēm sadarbojas ar citiem mūziķiem, kā, piemēram, ar funk producentu Dam-Funk, dziedātāju Džūliju Holteri un Detroitas tehno producentu Omar S ar ko viņai šogad iznācis singls „Confess to U”.

Par savām muzikālajām iedvesmām Gonzalesa dēvē Dženetu Džeksoni un Meraiju Keriju, reizē norādot, ka būtisku ietekmi uz viņu atstājis britu eksperimentālās elektronikas duets Autechre. Ja pēdējā atsauce paliek Nīta Džūela pašas ziņā, tad minēto popdīvu klātbūtni - sevišķi pēdējos divos albumos, viņas daiļradē nav jāmeklē ar lupu. Nīta Džūela dziesmas reizēm skan kā liegi pavedinošs disko, kam ir vieta kokteiļbārā ar skatu uz saulrietu, nevis pagrīdes pasākumos. Bet kontekstam ir nozīme – Gonzalesa neslēpj apbrīnu par popmūzikas kodīgo sentimentalitāti, ko viņa attālināti imitē, un šī taktika viņu nosacīti notur neatkarīgās mūzikas pasaulē ar ko viņu saista arī izdevniecības. Naivums un šķietamība, ko piedāvā popmūzika, Gonzalesas daiļradē pārvēršas par rīku kā uzlauzt emocionālu sastingumu un barot ar sentimentālām utopijām, sniedzot iluzoru un nostalģisku veldzi no mūsdienu pasaules. Šis piegājiens Gonzalesai ļauj arī šķietami disonēt ar tradicionāli skaudrāko pagrīdes mūzikas estētiku, lai gan viņa ne tuvu nav vienīgā, kas tā dara, un šobaltdien viņa reizēm izklausās līdzīgi kā, piemēram, kolēģes Džūlija Holtere un Džesija Lanza, kas vēl martā uzstājās Ventspilī.

Pēdējā albumā ar šabloniski bezrūpīgo nosaukumu Real High, kas iznāca maijā, Gonzalesa runā par galējiem kāpumiem un kritumiem un attīsta sievietes iekšējo dialogu, reflektējot par hipermodernās sabiedrības izaicinājumiem, īpaši attiecībā pret patību. Gonzalesa norāda, ka valdošajā sakāpinātas pašapziņas klimatā, indivīdi zaudē spēju patiesi nodoties līdzcilvēkiem. Lai arī dziesmu nosaukumi, kas ņemti kā no naivu klišeju rokasgrāmatas, lasās ironiski, izpildījums, jo sevišķi tituldziesmai „Real High”, ir solīds – tikai lo-fi elektronisko sprakšķu filtrs attālina to no glancētas estrādes skanējuma. Gonzalesas dziedāšana ir klaji liriska, taču viņa pieder pagrīdes/indī pasaulei, un ar savu vitāli sapņaino un atbruņojošo uzstāšanos, kāda tā arī solās būt Rīgā, ļauj aizmirsties gan popmūzikas, gan neatkarīgās mūzikas klausītājiem.