Dažas patiesības par lauksaimniecību jeb latviešiem nav iedzimta lauksaimnieka gēna
Lai arī daudzi domā, ka latvieši jau piedzimstot no iepriekšējām paaudzēm ir mantojuši prasmi saimniekot laukos, audzēt laukaugus vai mājdzīvniekus, kopt dārzus, tomēr tas ir mīts. Nav tāda lauksaimniecības gēna, kas tiktu pārmantots, jo par lauksaimnieku nepiedzimst - par lauksaimnieku kļūst.
Izglītība ir galvenais atslēgvārds stāstā par veiksmīga agronoma, zootehniķa vai dārznieka karjeru. Vairums cilvēku par tādiem nav kļuvuši bez augstākās vai vismaz vidējās speciālās izglītības attiecīgajā nozarē. Protams, vienmēr ir sastopami izņēmumi, kuri, nemācoties skolas solā un izmantojot praktisko pieredzi, kļūst par lauksaimniecības uzņēmumu vadītājiem. Taču tas jau ir cits stāsts par mērķa sasniegšanas ātrumu un efektivitāti, kā arī zaudējumiem, kas piedzīvoti ceļā uz to.
„Lai kļūtu par veiksmīgu zobārstu, ķirurgu, operdziedoni vai kodolfiziķi, ir daudz jāmācās. Tieši tāpat – lai laukos saimniekotu ar izpratni un pats spētu pieņemt lēmumus, nepieciešamas zināšanas par augiem, dzīvniekiem, augsni, dabu un meteoroloģiskajiem procesiem. Lauksaimniecība ir sarežģīta ar to, ka vairums ražošanas līdzekļu ir dzīvi organismi, kuru augšanas un attīstības likumsakarības jāzina un jāievēro, lai atbilstoši tām veiktu nepieciešamās ražošanas darbības,” stāsta LLU Lauksaimniecības fakultātes dekāne Zinta Gaile, kas ikdienā lasa lekcijas topošajiem lauksaimniecības speciālistiem Jelgavā.
Mūsdienās lauksaimniecībā it īpaši aktuāli kļūst ilgtspējīgas saimniekošanas principi, kas nozīmē, ka jāspēj sabalansēt ekonomiskie, sociālie un vides ieguvumi ražošanā, ko bez nopietnām zināšanām un izpratnes par visiem procesiem nav iespējams izdarīt. Tieši šādu pieeju īsteno LLU mācībspēki, strādājot ar studentiem – attīsta viņos kompetences redzēt savu kviešu lauku vai govju ganāmpulku gan kā ienākumu gūšanas avotu, gan vides piesārņojuma sabalansētāju, kā arī sociāla labuma nesēju sabiedrībai. Tāda līmeņa domāšana nav „iekodēta” cilvēkos no dzimšanas, un tā ir jāveicina un jāattīsta.
Lielākie izaicinājumi lauksaimniekiem visbiežāk rodas nespējā saprast un pieņemt dabas procesus, kas ne vienmēr norisinās, kā plānots. Tādēļ studiju procesā tam tiek pievērsta īpaša uzmanība. Turklāt prasmē orientēties ļoti pretrunīgās situācijās slēpjas izglītota lauksaimnieka gudrība un spēks.
„Studentiem augkopībā stāstām, ka ir jāpazīst savi lauki un augi, kurus tur grasās audzēt, lai ar mēslojumu spētu nodrošināt visas vajadzīgās barības vielas un nenodarītu pāri videi, ieskaitot ūdeņus un gaisu. Turklāt jāsaprot, ka sekmes bieži vien ietekmē neprognozējami laika apstākļi, gads no gada atšķiras, un nav iespējams uzrakstīt vienmēr derīgas rekomendācijas, piemēram, kviešu audzēšanai. Vienā gadā dažādu apstākļu ietekmē augi slimo, citā – slimības tikpat kā netiek novērotas. Vienā gadā novēro masveida kaitēkļu savairošanos – citā to ir maz vai nav nemaz. Lai izpētītu, kā dažādās situācijās pareizi rīkoties, nākas ķerties pat pie molekulārās ģenētikas metodēm,” tā Z. Gaile.
Līdzīgas pretrunas skar arī lopkopības nozari, kur bieži vien ir grūti viennozīmīgi atbildēt uz jautājumiem. Kas un cik reizes dienā jādod govij ēst, lai varētu izslaukt daudz piena? Kas ir svarīgāk – izslaukt ļoti daudz vai varbūt mazliet mazāk, bet govi ganāmpulkā paturēt ilgāku laiku? Atbildes uz šiem jautājumiem arī nevarēs veidot gatavu un visiem gadījumiem pielāgojamu atbildi piena lopkopībai. Bez piensaimniecības ir arī vesela rinda citu lopkopības apakšnozaru kā aitkopība, cūkkopība, putnkopība, zirgkopība u.c., kur katrai dzīvnieku sugai ir savas turēšanas un ēdināšanas īpatnības, kas bieži atkarīgas arī no tā, kāda veida produkciju grasās ražot.
„Gadās dzirdēt, ka visvieglāk audzēt zāli, jo tā jau aug pati. Taču zāli audzē lopbarības ražošanai un vērtīgai zālei ir „jāpalīdz” izaugt, jo tā jānodrošina ar nepieciešamajām augu barības vielām, tās audzēšanai jāizvēlas konkrētām zālaugu sugām atbilstoša augsne un jāsaprot, kad zelmeni pļaut un kādu lopbarības veidu gatavot, lai dzīvniekus nodrošinātu ar visu, kas tiem vajadzīgs. Bieži dzird sakām, ka „jāpļauj siens”. Tomēr vajag pļaut zāli tad, kad tā ir vērtīga, nevis tad, kad jau nepļauta kļuvusi par sienu,” aicina Z. Gaile.
Papildus tradicionālām lauksaimniecības nozarēm Latvijā veidojas jaunas un tajās vēl joprojām jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Izejvielu audzēšana biogāzes, kurināmā granulu un citu biodegvielu ražošana, jaunu augu vai dzīvnieku sugu audzēšanas uzsākšana Latvijas apstākļos – tie ir jautājumi, kas prasa radošu pieeju un garantē, ka lauksaimniecībā nekad nekļūs garlaicīgi.
Raksts tapis sadarbībā ar LLU
