Trīs gadus nekoptu kapavietu var atņemt un atdot citiem

Kādēļ rodas nekoptas kapavietas? Pirmais iemesls ir depopulācija jeb tautas izmiršana. No kādreiz kuplā ģimenes ciltskoka ir palikusi viena atvase, un, kad tā iznīkst, vairs nav, kas kapus kopj.

Arī emigrācija un slinkums

Otrs iemesls ir emigrācija. Ģimenes ir pārcēlušās uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs un tur iesakņojušās, ar Latviju vairs nekas nesaista. Kaut gan ir iespēja vienoties ar kādu firmu vai privātpersonu, kas par nelielu maksu sakopj kapus, taču ne visi par to padomā.

Trešais iemesls ir lauku iedzīvotāju masveida pārcelšanās uz lielajām pilsētām, kas sākās jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Taču lauku pašvaldības par kapsētām parasti rūpējas, un tur nekopto kapu problēma nav aktuāla. Ceturtā iemeslu grupa ir vienkārši egoisms, bezatbildība un slinkums.

Jaunas vietas tikai Bolderājā un Jaunciemā

Galvaspilsētā ir divas atklātās kapsētas – Jaunciema un Bolderājas. Tajās var apbedīt jebkuru mirušo, kura pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta bijusi deklarēta Rīgā.

Četrpadsmit Rīgas kapsētas ir daļēji slēgtas. Tur mirušos apbedī ģimenes kapavietās, bet jaunu kapavietu ierādīšana ir ierobežota. Piemēram, Pļavnieku kapsētā izveidots jauns sektors, kur ierāda vietu ģimenēm, kurām jau ir kapavieta šajos kapos, taču tajā nevar veikt jaunu apbedījumu.

Kad pagājuši 20 gadi, var veikt virsapbedījumu. Ja dzimtas kapavietā brīvu vietu nav, var apbedīt pelnu urnu, kasir jāapglabā viena metra dziļumā.

Galvaspilsētā ir trīs slēgtās kapsētas – Torņakalna, Mārtiņa un Kapsila kapsētas. Tajās savā dzimtas kapavietā varat apglabāt tikai pelnu urnas.

Pēc trim gadiem var atņemt

Katrā pašvaldībā kārtību kapos nosaka savi noteikumi. Rīgas domes saistošajos noteikumos Nr. 145 Rīgas pilsētas pašvaldības kapsētu darbības un uzturēšanas saistošie noteikumi, kas pieņemti 2015. gada aprīlī, pašvaldība paredzējusi iespēju nekoptās kapavietas atgūt savā valdījumā un piedāvāt citiem.

Katru gadu tiek sastādīti akti par nekoptām kapavietām. Rīgā tās apzīmē ar dzeltenu mietiņu, Jūrmalā iesprauž plāksnīti ar tekstu: "Kapavieta aktēta. 2016."

Kaut arī uz ziņojumu stenda ir paskaidrots, ko nozīmē dzeltenais mietiņš, diemžēl ne visi to zina, ne visi arī saprot latviešu valodu. Brīdinājuma mietiņu mēdz izraut vai iespraust citā kapavietā.
Ja brīdinājumu ignorē un trīs gadus kapavieta ir atzīta par nekoptu, tās uzturēšanas tiesības izbeidzas un vieta pāriet pašvaldības valdījumā. Tā notiek arī tad, ja trīs gadu laikā pēc kapavietas uzturētāja nāves nav pieteicies neviens viņa tiesību un pienākumu pārņēmējs.

Uzturēšanas tiesības izbeidzas arī tad, ja kapavietu atbrīvo sakarā ar pārapbedīšanu, un tad, ja kapavietas uzturētājs rakstveidā atsakās no kapavietas uzturēšanas tiesībām un no kapavietā uzstādītā viņam piederošā aprīkojuma un 60 dienu laikā pie kapsētas pārziņa nepiesakās neviens uzturētāja saistību pārņēmējs.

Par nekoptiem atzīti 730 kapi

Rīgas Kapsētu pārvalde 2015. gada 17. martā Latvijas Vēstnesī publicēja brīdinājumu – sarakstu ar 730 kapavietām, kuras laikā no 2010. līdz 2014. gadam atzītas par nekoptām un to uzturētāju vārds, uzvārds un dzīvesvieta nav zināmi.

Ja šīs kapavietas trīs mēnešu laikā nebija sakoptas un netika noslēgts uzturēšanas līgums, tās pārgāja pašvaldības valdījumā.
Šajā sarakstā nav mirušo uzvārdu, norādīts tikai sektors, rinda un vieta.

Piemēram: Raiņa kapsētā Rīgā, Aizsaules ielā 1A: R I 1 - 5 - 2./3., R I 1 - 6 - 12./13. Vai Pļavnieku kapsētā Rīgā, Lubānas ielā 136A: 1 - 1 - 16.

Ko jūs no šīs "spiegu šifrogrammas" sapratāt? Un vai jūs vispār zināt savu senču kapavietas numuru? Taču formāli likums ir ievērots, brīdinājums oficiālajā izdevumā ievietots.

Var atdot citiem

Visvairāk pamesto kapu ir lielajās kapsētās – Jaunciema, Bolderājas un Pļavnieku, bet I Meža kapos tādu vispār neesot. Kapavietas, kuras pārgājušas domes valdījumā, pašvaldība nenolīdzina līdz ar zemi. Tās var ierādīt citiem, un jaunais uzturētājs var noņemt kapa pieminekli, lai apbedītu savus tuviniekus. Uz šīm vietām var pretendēt tikai tie, kam piederīgie jau apbedīti šajā kapsētā, taču nav vietas jaunam apbedījumam.
Raiņa kapos ir apmēram 6500 kapavietu, no tām pašvaldība kā nekoptas pārņēmusi trīsdesmit piecas. “Kad sāku te strādāt 2015. gadā, samērā daudzus kapus atzinām par nekoptiem. Vismaz piektā daļa no tiem tagad ir sakopti,” stāsta Raiņa kapu pārzinis Jevgeņijs Fiošins. Netiek kopti pavisam seni apbedījumi, kas veikti trīsdesmitajos gados.

“Ja uz kapa ir piemineklis, to nost nejaucam un tādu kapu citam neatdodam. Pietiek nekoptu kapu bez pieminekļiem, ko ierādīt,” saka Fiošins. Viņš rāda senu apbedījumu, kuru rotā liels akmens krusts: “Tādu mēs nost nejauksim.” Te 1935. gadā apbedīts kāds Jūlis Kiršteins, un atstāta vieta 1863. gadā dzimušajam brālim Ernestam Kiršteinam. Kas ar šo dzimtu noticis pēc kara, kas to lai zina.

Citviet kupli saaugušas papardes, aiz tām noslēpies skaists melna pulēta akmens piemineklis. Te 1939. gadā apglabāts Kārlis Bērziņš, un 1960. gadā – Emīlija Bērziņa. Uz pieminekļa uzraksts: “Mīlestība nekad nebeidzas.” Diemžēl dzeltenais brīdinājuma mietiņš liecina, ka apbedījums atzīts par nekoptu.
Kapavietas, kur kāds jau apbedīts, nav nemaz tik pieprasītas. “Ja dzimtas apbedījumā nav vietas, cilvēki labāk izvēlas kremēšanu un glabā pelnu urnas, nevis veido jaunu apbedījumu,” novērojis kapsētas pārzinis.

Citā nekoptā kapavietā mētājas pāris svecītes un puķu vāze, izskatās daudz sliktāk nekā Bērziņu papardēs iegrimušais kaps. “Šī vieta nav nekopta,” tomēr secina Fiošins. Par koptu to arī nevar nosaukt, taču te atnāk piederīgie. “Līdz 1983. gadam kapu grāmatās nerakstīja cilvēku, kurš veicis apbedījumu, ir tikai dati par mirušo. Tāpēc, ja radinieki nav noslēguši uzturēšanas līgumu, mēs viņus nevaram atrast,” atzīst kapsētas pārzinis.

Kā atgūt?

Ja jūsu tuvinieku kapavietā iesprausts dzeltenais brīdinājuma mietiņš, kaps ir nekavējoties jāsakopj un par to jāinformē kapsētas pārzinis.

Ja kapavietu jau pārņēmusi pašvaldība, bet jūs gribat to atgūt, nāksies maksāt. Būs jāraksta iesniegums, jāsamaksā kā par jaunas kapavietas ierādīšanu, jāsakopj kapavieta un no jauna jānoslēdz uzturēšanas līgums. Ja kapavieta jau ierādīta citai ģimenei un veikts virsapbedījums, to atgūt nav iespējams.
Daļa kapu diemžēl paliks bezsaimnieka statusā. Iepriekšējie saistošie noteikumi paredzēja, ka līgumu var slēgt piederīgie, un tas bija plašs jēdziens. Tagad uzturēšanas līgumu drīkst slēgt tikai laulātais un asinsradinieki.

Ja cilvēks ir vientuļš, radinieku nav un apbedīšanu uzņēmušies draugi vai kaimiņi, kaps paliek bez oficiāla uzturētāja. Kapu kopt var jebkurš, taču kapsētas dokumentos nebūs ierakstīts cilvēks, kurš atbild par šo kapavietu un ar kuru var sazināties. Līdz ar to sakoptais kaps faktiski skaitīsies pamests.

Maksa par vietu

Atvērtajā Jaunciema vai Bolderājas kapsētā par vienvietīgas kapavietas ierādīšanu jāmaksā 141,12 eiro, daļēji slēgtajās kapsētās – 352,80 eiro. Vienvietīgas kapavietas platība ir 5,25 kvadrātmetri (1,75 x 3 metri). Četrvietīga kapavieta aizņem 12 kvadrātmetrus (4 x 3 metri). Veicot apbedījumu savā jau esošajā dzimtas kapavietā, par vietu nav jāmaksā.

Ja izvēlēsieties aktētu kapavietu, par to būs jāmaksā tikpat daudz, cik par jaunu. Tāpēc daļa rīdzinieku savus tuviniekus ved glabāt uz dzimtas kapiem laukos. Tur par vietu nav jāmaksā, piešķir lielākas platības kapavietas, pašvaldība kopj visus kapus, ne tikai celiņus kā Rīgā.    

Citās pilsētās

Arī citas pilsētas mēģina risināt nekopto kapu un zemes trūkuma problēmu. Piemēram, Liepājā sastādīs aktus par nekoptām kapavietām un ievietos sludinājumu mājaslapā liepaja.lv. Ja trīs mēnešu laikā apbedījumu nesakops, uzturēšanas līgumu izbeigs.

Jēkabpilī nesakoptu kapavietu pašvaldība var pārņemt pēc pieciem gadiem. Jūrmalā nekoptos apbedījumos iesprauž metāla brīdinājuma zīmi ar tekstu Kapavieta aktēta. Ir arī aicinājuma zīmes: Noslēgt kapavietas nomas līgumu un Sazināties ar kapu pārzini.

Ja akts par nekopto kapavietu ir sastādīts piecus gadus pēc kārtas, tad kapsētas apsaimniekotājs pārtrauc nomas līgumu un kapa kopiņu nolīdzina, 30 dienas iepriekš brīdinot kapavietas nomnieku.

Laukos kopj "simtlatnieki"

Lauku kapsētās tā dēvētie simtlatnieki sakopj visu kapu teritoriju, appļauj zāli un nogrābj lapas arī no kopiņām, kuras piederīgie neapmeklē.

Lūk, Ineses stāsts. “Mana vecmamma, viņas brāļi un vecāki ir apbedīti Stoļarovas kapsētā Rēzeknes pusē, kur tuvumā neviens no mūsu radiem vairs nedzīvo. Šos kapus sakopjam reizi gadā. Laukos dzīvo brālēns, un ir kļuvis par tradīciju ap Jāņiem braukt uz vecmammas kapiem. Sabiedriskā transporta nav, braucam ar savu mašīnu, ceļš turp un atpakaļ sanāk 120 kilometru. Čakli strādājam, izravējam visas desmit kopiņas, izkaplējam celiņus, notīrām kapakmeņus. Blakus aug simtgadīga liepa. Nobirušās lapas kapus vērta nevīžīgus. Tagad jāsaka paldies pašvaldībai, jo simtlatnieki nogrābj lapas. Nu ir pavisam cits skats! Viengadīgās puķes nestādām, jo nav, kas tās aplaista. Iestādījām izturīgus augus – ēnainās vietās hostas, saulainās – saulrieteņus. Sirds mierīga, ka senču kapi ir sakopti.”
Laukos apbedījumiem vietu pietiek, tāpēc nevienam kapavietu nost neņem.

Neesam distrofiķi

Vai mēs esam kādi distrofiķi, kas nevar sakopt pāris kvadrātmetrus zemes? Ja redzat kaimiņos iespraustu dzelteno mietiņu, tātad – drīkstat rīkoties!

Dinas stāsts: “Pirms desmit gadiem manu mammu apglabāja Pļavnieku kapos. No kaimiņu kapavietas celiņu nosprostoja milzīgi spožo klinteņu krūmi, bērinieki knapi varēja paspraukties garām. Pavasarī es krūmus apgriezu, izveidojot nelielu dzīvžogu. Kapavieta nebija kopta vairākus gadu desmitus. Kad iznesu neskaitāmus spaiņus ar priežu skujām, čiekuriem un citu drazu, atklājās divas kopiņas ar apmalītēm. Bija saglabājušās pat sen stādītie sedzējaugi, paēnas akmeņlauzītes. Tagad, kopjot mātes kapu, pie reizes apkopju arī šo kapavietu, iededzu svecīti. Mūsu sektors nu izskatās akurāts, un pēc sakopšanas paliek tāda gaiša un mierpilna sajūta.

Pie ūdens pumpja ieraudzīju vēl vienus brikšņus. Zem tiem bija dzimtas kapi – jauns puisis, viņa mamma un vēl kāds, kuram kapakmens nebija uzlikts. Iespējams, ka dzīvs ir tikai kāds vecs cilvēks, kurš ar brikšņiem netiek galā. Man ir labas dārza šķēres, apgriezu mežonīgos krūmus. Nākamajās Lieldienās skatos – o, te kāds bijis! Nolikti pūpolu zariņi, aizdedzinātas svecītes. Tagad piederīgie pavisam sasparojušies, šķībais kapakmens uzsliets taisni, uzliktas jaunas apmalītes.”