FOTO: Ļaudis Rīgas centrā bauda saulaino dienu, šūpojoties "Jautrajās Lieldienu šūpolēs"
Vēsais laiks daudziem rīdziniekiem un pilsētas viesiem nebija šķērslis, lai Lieldienu svētdienu pavadītu svaigā gaisā. Saulaino svētku dienu ļaudis pavadīja, ievērojot Lieldienu tradīciju – šūpojoties šūpolēs. Šūpošanās tradīcijas aizsākums jāmeklē sirmā senatnē - daudzus gadsimtus pirms mūsu ēras, un latvieši var būt lepni, ka ir teju vienīgie eiropieši, kuri vēl piekopj šo seno pavasara saulgriežu mistēriju.
"Jautrās Lieldienu šūpoles" Rīgas centrā
Jāatceras, ka Lieldienu šūpoles nav tikai jautra izklaide, tām ir arī sava maģiska nozīme. Un galvenais – tās nav vienkāršas, parastas šūpoles. Tās kar tikai reizi gadā un pēc svētkiem tās ir jānojauc un jāsadedzina. Pretējā gadījumā tu atstāsi vietu, kur šūpoties raganām, un tas jau neko labu nesola.
Jāšūpojas, lai nekož čūskas un lai būtu brangas aitas
Šūpošanās Lieldienu rītā ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu. Ar šūpošanos rituāla dalībnieki uzskata, ka viņi palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai. Tādēļ nozīmīga ir vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti tām ir augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma.
Šūpošanās Lieldienu rītā ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu.
Jāpiebilst, ka šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš.
Senāk Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām.
Tautas ticējumi arī norāda gluži praktiskas lietas, kādēļ vajag daudz šūpoties: lai visu gadu nenāk miegs; lai izvairītos no ļauniem gariem; lai nekož odi, dunduri un čūskas; lai būtu brangas aitas un gari lini.
