Asas diskusijas izraisa deputātu "vēlme" legalizēt vardarbību ģimenē

Šobrīd, ja sieviete, kura aizbēgusi no vardarbīga dzīvesdrauga ar zilu aci vai pārsistu lūpu, policija ierosināt kriminālprocesu pret varmāku var tikai gadījumā, ja pati cietusī policijai uzraksta iesniegumu. Ja vīrs savu sievu iebaida un viņa nevēlas rakstīt iesniegumu, kauslis var izsprukt no soda. Tad likuma priekšā viss ir kārtībā un formāli ģimenē valda saticība un svētlaime.

Tieslietu ministrija izstrādājusi grozījumus Krimināllikumā, kuri paredz kriminālprocesu par vardarbību ģimenē ierosināt arī bez cietušās personas iesnieguma. Tomēr parlamenta Juridiskās komisijas deputātu vairākums nobalsoja pret izmaiņām, taču grozījumu atbalstītāji cer, ka līdz gala lēmuma pieņemšanai balsu samērs būs pretējs.

Grozījumi paredz papildināt Krimināllikuma 130. pantu ar normu, kas paredz vardarbi, kurš ar upuri ir saistīts pirmajā vai otrajā radniecības pakāpē vai ir tās dzīvesbiedrs, sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu bez cietušās personas iesnieguma. Pašlaik bez personas iesnieguma policija kriminālprocesu var ierosināt  tikai vidēju vai smagu miesas bojājumu gadījumā.

Vardarbji jāaptur!

Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta jurists Uldis Zemzars stāsta, ka kriminālprocesu pret vardarbi varētu ierosināt vairākos gadījumos: „Tas varētu būt upurim tuvs cilvēks, radinieks, kaimiņš, paziņa, darba kolēģis. Tai skaitā arī sociālā dienesta darbinieks, kas apmeklē konkrēto ģimeni, konstatē, ka ir kaut kādi acīmredzami miesas bojājumi nodarīti sievietei, bet viņi nav tādi, kas (šobrīd) ļautu ar iesniegumu vērsties policijā, jo tie ir viegli miesas bojājumi. Vieglu miesas bojājumu gadījumā šie grozījumi ļautu arī jebkādiem dienestiem reaģēt gan upura, gan sabiedrības interesēs, lai šādi noziedzīgi nodarījumi tiktu novērsti”.

Savukārt krimināltiesību eksperts, Saeimas deputāts Andrejs Judins ("Vienotība") saka: „Ir situācijas, kad cilvēkam ir bail un viņš neziņo par notikušo. Un, ja mēs nerīkosimies, kamēr nav iesnieguma, tas ir bīstami, tas nav pareizi. Un es ļoti ceru, ka plenārsēdē mēs tomēr varēsim mainīt pozīciju”.

Krīzes centri atbalsta grozījumus Krimināllikumā

Arī vairums ģimenes krīzes centru pārstāvju uzskata, ka grozījumi Krimināllikumā nepieciešami. Centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce norāda, ka vardarbībā cietušās sievietes ar tiesībsargājošajām iestādēm bieži vien nesadarbosies: „Jo viņas ir ietekmētas, viņas ir atkarīgas, ar viņām manipulē. Un līdz ar to ir svarīgi, lai sociālās aizsardzības un tiesībsargājošās institūcijas uzņemas atbildību un palīdz izkļūt no tās bedres. Bet šobrīd ar to lēmumu, kas tika pieņemts Juridiskajā komisijā, mēs viņām nepalīdzam, mēs grūžam dziļāk bedrē”.

Ventspils krīzes centra ģimenēm ar bērniem "Paspārne" vadītāja Ruta Šenkevica portālam Kasjauns.lv teica: „Ja mēs vērtējam no mūsu - praktiķu, kas palīdzam cietušajām sievietēm, pieredzes, tad paredzētos grozījumus Krimināllikumā vērtēju pozitīvi. Cietušās sievietes vardarbīgais vīrs ietekmē, un arī policija vardarbības faktu ne vienmēr vēlas izskatīt. Šāds regulējums dotu iespēju novērst to, ka vardarbis izbēgtu no soda. Ir gadījumi, kad sievietes uzraksta iesniegumu policijai un tad to atkal ņem atpakaļ. Kāda cietusī sieviete tikai sestajā reizē, kad atkal nonāca pie mums, saprata, ka kaut kas ir jādara”.

Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes" psiholoģe Inese Ruka Kasjauns.lv pauda: „Medijos paustā attieksme, ka valstij vai trešajai pusei nav jāiejaucas ģimenes vardarbībā, mūsuprāt, ir izvairīšanās no problēmas atpazīšanas un atzīšanas, jo vardarbība ģimenē ietekmē sabiedrību kopumā. Piemēram, bērnu uzvedību un attiecības ar vienaudžiem, upura spējas aktīvi iesaistīties gan darba tirgū, gan sabiedrības procesos. Vardarbība ģimenē liecina par izkropļotu pāru un ģimenes attiecību modeli, līdz ar to ir nepieciešama palīdzība un atbalsts no profesionāļiem un sabiedrības - bez nosodījuma un upura vainošanas.

Vardarbības gadījumos varmākam pieder visa vara un spēks, un upurim ir ierobežotas iespējas pieņemt lēmumus, tai skaitā, pārtraukt vardarbību, jo varmākām ir raksturīgas manipulācijas un draudi. Skaidri pausts likumiskais un sabiedrības atbalsts, ka vardarbība ģimenē ir nepieņemama un tiek sodīta, stiprinātu arī cietušā spējas pašam par sevi parūpēties. Bet reizēs, kad cietušais nespēj sevi aizsargāt, tad valsts un likuma aizsardzība būtu reāls līdzeklis vardarbības pārtraukšanai”.

Savukārt Valmieras krīzes centra "Valdardze" vadītāja Eva Sāre-Aizsilniece Kasjauns.lv teica: „Ne vienmēr sievietes vēlas kriminālprocesu. Mēs respektējam sievietes vēlmi neiesniegt prasību tiesā. Katrs pats drīkst izlemt savu personīgo dzīvo. Ja sieviete ir cietusi no vardarbības, tad būtiskākais nav vis ierosināt kriminālprocesu, bet gan novērst vardarbību turpmāk”.

„Valstij nav jāaizstāv cilvēks, ja viņš to nevēlas!”

Kasjauns.lv lūdza Saeimas deputātus, kuri balsoja pret grozījumiem Krimināllikumā, pamatot savu nostāju.

Gunārs Kūtris ("No sirds Latvijai"): „Mani oponenti manas pozīcijas ideju mēģināja demagoģiski pasniegt tā, ka es it kā atbalstu vardarbības dekriminalizāciju. Taču tā ir juridiski aplama argumentācija.

Runāsim tikai par Krimināllikuma 130. pantu, kas paredz atbildību par viegliem miesas bojājumiem (uzsveru, nemelosim un nepieminēsim sistemātiskus vardarbības gadījumus). Šobrīd tāds pants ir un atbildība par šādu seku izraisīšanu pastāv. Es piedāvāju neko nemainīt.

Tieslietu ministrijas priekšlikumā bija iekļaut jaunu kvalificējošo pazīmi - ja viegli miesas bojājumi nodarīti konfliktā starp personām, kas ir noteiktās radniecības pakāpēs. Pamatā tika minēta Stambulas konvencija. Izejot no šīs starptautiskās prasības, esot nepieciešams, ka valstij cietušais jāaizstāv neatkarīgi no viņa gribas, jo persona ne vienmēr spējot sevi aizstāvēt. Mani argumenti:

Pirmkārt, jau šobrīd Kriminālprocesa likuma 7. panta otrā daļa paredz, ka „kriminālprocesu var uzsākt arī tad, ja nav saņemts pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums, ja šī persona sakarā ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem pati nespēj īstenot savas tiesības”. Tātad ministrija grib izmaiņas priekš cilvēkiem, kas ir pilngadīgi un rīcības spējīgi.

Otrkārt, jau šobrīd Krimināllikuma 48. panta 15. punkts kā atbildību pastiprinošo apstākli nosauc noziedzīgā nodarījuma vēršanu pret noteiktas pakāpes radiniekiem.

Treškārt, nebūtu pamata valstij visos gadījumos iejaukties tuvinieku attiecībās, it īpaši situācijās, kad šie tuvinieki paši to nevēlas. Būtu visai dīvaini, kad kāds nenovīdīgs vai citu cilvēku tiesību sardzē īpaši modrs kaimiņš ziņotu policijai par iespējami notikušu konfliktu kaimiņu ģimenē, policija ierastos, bet ģimene noliegtu konflikta esamību. Iespējams, daži fanātiski iebildīs, ka cietušais ir jāiztaujā citā vietā un jāpierunā (jāpārliecina), lai neklusē un liecina pret savu tuvāko. Šeit savukārt mēs nonāktu pretrunā cilvēka tikumiem un arī likumā nostiprinātajai ētiskajai normai cilvēkam nav jāliecina pret sevi un savu tuvinieku.

Ceturtkārt, uzsākts process, ja nav cietušā gribas, ir nolemts neveiksmei (un to komisijas sēdē apliecināja gan policijas, gan prokuratūras pārstāvji). Kur ir problēmas: (1) Cietušais var neliecināt vispār vai piedāvāt izdomātu stāstu par miesas bojājumu iegūšanu. (2) Cietušo nosūtīt uz ekspertīzi piespiedu kārtā teorētiski var (vajadzīgs tiesneša lēmums), taču normālā sabiedrībā to nevajadzētu uzskatīt par pašsaprotamu. (3) Jebkurā brīdī cietušais var iesniegt izlīgumu ar pāridarītāju un procesa virzītājam būtu jāsniedz nopietns pamatojums, kāpēc to atsakās pieņemt un turpināt procesu. Ja arī process turpināsies, cietušais ir tiesīgs atteikties no cietušā statusa, neliecināt vai pieturēties pie savas versijas par miesas bojājumu izcelšanos. Uz šādas pierādījumu bāzes, kad vienīgais apsūdzošais pierādījums ir kaimiņa liecība, neviena tiesa nevarētu notiesāt personu, ja godīgi ievērotu nevainīguma prezumpcijas principa prasības.

Uzskatu, ka likums jau šobrīd paredz visas iespējas, lai personu, kas citam ir nodarījusi vieglus miesas bojājumus, varētu saukt pie atbildības un sodīt. Netērēsim valsts resursus (izmeklēšana, ekspertīze un tā tālāk) tur, kur rezultāts ir atkarīgs no cilvēka gribas un tādas nav. Ko valsts panāks, ja pēc ne visai veiksmīga procesa vainīgo tomēr sodīsim (par viegliem miesas bojājumiem nekas īpaši nevarētu tikt piespriests), bet pēc tam cietušais tikpat mīļi vēlēsies dzīvot kopā ar šo cilvēku?

Jā, valsts var organizēt psiholoģisko un sociālo palīdzību cilvēkiem, kas ir vājāki un nespēj sevi aizsargāt (piemēram, krīzes centros). Ja tur izdodas cilvēku pārliecināt, ka nevajag samierināties ar ģimenē valdošajām attiecībām, tad to var tikai apsveikt, jo risinājumi var būt dažādi - gan laulības šķiršana (kāpēc dzīvot kopā), gan iesniegums policijā (lai sauktu pie atbildības)”.

Inga Bite (Latvijas Reģionu apvienība): „Konkrētajā situācijā par dekriminalizēšanu nevar būt runa, jo, salīdzinot ar spēkā esošo likumu, nekādas izmaiņas nenotiek. Par dekriminalizēšanu var runāt tad, ja kāds nodarījums, kas līdz šim bijis sodāms, tiek no likuma izslēgts un turpmāk vairs nav sodāms. Ja Juridiskās komisijas viedoklis tiks apstiprināts Saeimas plenārsēdē, pēc būtības likumā salīdzinot ar šodienu nekas konkrētajās normās netiks mainīts.

Attiecīgi, runājot tālāk par Tieslietu ministrijas piedāvājumu, man šķiet pašsaprotami, ka tam jābūt tādam, kas, salīdzinot ar esošo situāciju, būtu labāks - kādu vairāk aizsargātu, nekā tas ir šobrīd. Pretējā gadījumā grozījumi nav atbalstāmi. Diemžēl Tieslietu ministrijas piedāvājums nekādu papildus aizsardzību nevienam nedod.

1. Viegli miesas bojājumi sadzīvē visbiežāk izpaužas kā sasitumi un nobrāzumi - sitienu pēdas. Ar šāda veida traumām cilvēks parasti pie ārsta nedodas, tāpēc ārstam nav iespējams izdarīt apskati un atbilstošus secinājumus par traumu iemesliem. Lauzti kauli vai nepieciešamība pēc ārstēšanas vairs nav viegli, bet ir jau vidēja smaguma miesas bojājumi. Par tādiem mēs šo grozījumu kontekstā nerunājam.

2. Tā kā sasitumus un nobrāzumus var gūt arī sadzīviskās situācijās (piemēram, krītot), tas, ka kāda cita persona varēs uzrakstīt cietušā vietā iesniegumu un uz tā pamata tiks ierosināta lieta, vēl nekādā veidā nedos iespēju varmāku tiešām sodīt. Lai konstatētu lietas apstākļus un faktus un varētu vainīgo saukt pie atbildības, ir nepieciešams apskatīt cietušo - veikt viņam tiesu medicīnisko ekspertīzi. Tas nozīmē, ka cietušajai personai fiziski jānokļūst pie mediķa. Turklāt, mediķis nevar, apskatot sasitumu, tūlīt secināt tā izcelsmi. Mediķim ir vajadzīga konkrēta personas liecība par notikuma apstākļiem, tad sasitums tiek salīdzināts ar priekšmetu, kas to izraisījis, un mediķis var konstatēt, vai stāstītais varētu atbilst patiesībai, vai ne.
 
Ja runājam par vardarbību ģimenē, tad tā praktiski nekad nenotiek trešo personu acu priekšā. Trešās personas parasti redz sasitumus, kaut ko dzird, kaut ko nojauš. Taču konkrētu liecību par notikušā apstākļiem iespējams iegūt tikai no pašas cietušās personas. Bez šīs liecības uzsāktais kriminālprocess tālāk virzīties nevar.

3. Attiecīgi, cietušajai personai jebkurā gadījumā ir jāiesaistās nozieguma atklāšanā gan fiziski ar savu klātbūtni pie ārsta - eksperta, gan sniedzot liecību policijas darbiniekam. Šādos apstākļos teikt, ka sākotnējā iesnieguma uzrakstīšana cietušā vietā ir ļoti palīdzoša, manuprāt, ir mazākais smieklīgi. Reāliem cietušajiem tas neko nepalīdzēs. Ja cietusī persona pati neiesaistīsies noziedzīgā nodarījuma atklāšanā, vainīgo sodīt tik un tā nevarēs - arī ja Tieslietu ministrijas piedāvājums tiks atbalstīts.

4. Piedāvātie grozījumi attiecas ne tikai uz personām ar Stokholmas sindromu vai personām, kuras kaut kādu iemeslu dēļ ir atkarīgas no varmākas un tādēļ nespēj pieņemt adekvātus lēmumus savu tiesību aizsardzībai (tās personas, par kurām tradicionāli runājam saistībā ar vardarbību ģimenē un atbalsta nepieciešamību)
Piedāvātie grozījumi attiecas uz pilnīgi visām personām - arī uz tām, kuras pilnīgi adekvāti var pieņemt lēmumus pašas, rakstīt iesniegumus un aizstāvēt savas tiesības. Attiecībā uz šādām personām tā uzskatāma par nepamatotu iejaukšanos viņu privātajā dzīvē.

Piemēram, grozījumi attieksies arī uz divu brāļu kautiņu. Nedomāju, ka kautiņš ir laba lieta, taču, ja tas notiek starp brāļiem, iespējams, viņi pilnībā apzinoties situāciju izlems, ka kriminālprocesu viens pret otru ierosināt nevēlas.
 
Taču, ja grozījumi tiks pieņemti, jebkurš kaimiņš jebkādu motīvu vadīts varēs rakstīt iesniegumu policijai par jebkuru ģimeni, apgalvojot, ka tur notiek vardarbība. Un uz jebkura šāda iesnieguma pamata policijai būs jāveic izmeklēšanas darbības: jānopratina šīs ģimenes locekļi, mediķiem jāveic ekspertīzes, jākonstatē, ka nekas nav noticis. Policijas kapacitāte jau šobrīd ir ierobežota. Noziegumu atklāšanai jau šobrīd nepietiek resursu, tāpēc šādu nepamatotu iesniegumu apstrādāšana ir pēdējais, kas policijai vēl nepieciešams.

Jūlija Stepaņenko ("Saskaņa"): „Par vardarbības ģimenē dekriminalizēšanu pirmie publiskajā telpā ierunājās tie, kuri acīmredzot savu dienu uzsāk un pabeidz ar Krievijas ziņu analīzi. Sadzirdot vārdu savienojumus „vardarbība ģimenē”, kādam uzreiz radās vēlme salīdzināt situāciju ar Krieviju un meklēt iespējamās paralēles starp grozījumiem un to, kas notiek lielajā kaimiņvalstī. Tās ir absolūtās muļķības, jo līdz ar Gunāra Kūtra priekšlikumiem nevienā brīdī netiek dekriminalizēti miesas bojājumi, kas ir nodarīti ģimenē.

Arī Valsts policijas un Prokuratūras pārstāvju sacītais pārliecina par to, ka notiks nepamatota tiesībsargājošās sistēmas pārslogošana, cietušā pierunāšana piedalīties procesā, ekspertīzē un pat speciālo izmeklēšanas līdzekļu iesaistīšana, ja cietušais atsakās sadarboties. Mēs redzam, ka milzum daudz spēku tiks veltīti tam, lai galu beigās izraisītu cietušajā gribu pretoties varmākai. Un šim nolūkam mēs izmantosim nevis sociālos dienestus, krīzes centrus, bet tiesībsargājošās iestādes. Tas ir - kā maizi griezt nevis ar nazi, bet zāģēt ar smagu un sarežģīti darbināmu motorzāģi. Vai varmākas psiholoģiski pakļautā cietušā transformēšanai jānotiek kriminālprocesa ietvaros - tas ir jautājums, kurš būtu rūpīgi jāapsver, jo mēs nevaram izslēgt arī gadījumu, kad pēc viena varmākas sodīšanas sieviete (vai vīrietis) atrod jaunu, tikpat varmācīgu partneri.

Tad mums cietumos būtu jāliek visi daudzmaz aizdomīgi vīri, kuru sievas kādā brīdī izskatās nelaimīgas”.

Krievijā dekriminalizē vardarbību ģimenē

Saeimas Juridiskās komisijas balsojumu salīdzina ar gada sākumā notikušo Krievijas Valsts domes balsojumu, kas atbalstīja likumprojektu, kas paredzēja dekriminalizēt vardarbību ģimenēs. Tas paredzēja noņemt kriminālatbildību par miesas bojājumu nodarīšanu ģimenes locekļiem, pazeminot to līdz administratīvajam pārkāpumam. Kriminālapsūdzība tagad piemērojama tikai gadījumos, kad ģimenes locekļu piekaušana norisinātos biežāk nekā reizi gadā.

Likumprojektu izvirzīja ultrakonservatīvā Krievijas parlamenta augšpalātas deputāte Jeļena Mizuļina, kas ir autore arī bēdīga slavenajam „geju propagandas” likumam.