Supermena fotogrāfs ir latvietis
2009. gada 14. aprīlis, 11:38

Supermena fotogrāfs ir latvietis

Jauns.lv

Supermenam ir bijis fotogrāfs, un viņš ir latvietis — Ulvis Alberts, kurš iemūžinājis neskaitāmas Holivudas slavenības.

Laiku pa laikam Ulvis no Sietlas ierodas Latvijā, un šoreiz 8. aprīlī galerijā Birkenfelds atklās viņa iespaidīgo izstādi Camera As Pasport. Šēra, Eltons Džons, Tina Tērnere, Eliss Kūpers, Stīvens Spīlbergs, Čaks Noriss, Džeks Nikolsons un daudzi citi vēl gluži jauni pozējuši latvietim. 

Mājas sajūta Latvijā un pie indiāņiem

Ulvja vecāki pameta Latviju, bēgot no boļševikiem, viņa tēvs ir mākslinieks un arhitekts Uga Alberts. Nākamais fotomeistars Amerikā ieradās septiņu gadu vecumā 1949. gadā. Lai arī piederīgs trimdas vecajai paaudzei, latviešu saieta namos bijis rets viesis. „Es tur nejutos mājās, tā es jūtos Rīgā, te ir latvieši, cilvēki, ar kuriem gribu strādāt. Katrus divus vai trīs gadus sešus mēnešus pavadu Latvijā,” Kas Jauns saka Ulvis.

Ulvim ir indiāņu darinātas rotas — pirkstā gredzens, kaklā rotan no tirkīza. „Man ļoti patīk šis akmens. Kad esmu Latvijā, amerikāņiem pērku dzintaru, viņiem tas ir retums. Man patīk indiāņu vēsture, garīgās lietas. Vienu nedēļu Arizonā pie viņiem nodzīvoju, kad bija protests, konflikts par zemi. Tāpat kā jūtos ar latviešiem mājās Latvijā, tā arī pie indiāņiem.” Un arī aci pret aci ar pasaules līmeņa zvaigznēm.

Iemūžināja roka vēsturi

Pirmā nobildētā slavenība? Ulvis uz mirkli aizdomājas: „1966. gadā Bobs Dilans, muzikants. Man šī bilde bijusi patīkama visus šos gadus. Tad vēl nebija official fotogrāfu, 60. gados bija pilnīgi citādi nekā tagad. Fotogrāfi kāpa, kur gribēja, bildēja, ko gribēja, un tās bija vislabākās bildes. Tie bija Rolling Stones gadi, kad tapa visas klasiskās bildes.” Nebija nekādu problēmu stāvēt skatuves aizmugurē un iemūžināt Tinu Tērneri.

Tas bija sex, drugs and rock’an’roll laikmets. „Esmu normāls cilvēks,” pasmejas Ulvis, vaicāts, vai pats to visu izbaudījis. Slavenajā Vudstokas festivālā viņš gan nav bijis, bet tā laika leģendas Džimu Morisonu, Dženisu Džoplinu, Džimiju Hendriksu redzējis. Visa šī trijotne 1970. un 1971. gadā jau bija mirusi, nesasniedzot pat ne 30 gadu slieksni.

„1968. gadā es bildēju Hendriksu, kad viņš atgriezās mājās no Londonas un bija kļuvis slavens. Es arī tiku backstage, uzņēmu kādas bildītes, iedomājies, bez blices (Zibspuldze. — M. P.), melnu seju. Nesaredzēju, ka šajās bildēs ir liela vērtība. Es nekad neņēmu bildēšanu pārāk nopietni.”

Ulvim bijušas trīs melnbaltās filmiņas, visas ar Hendriksu. „Domāju, ko es ar tām darīšu, nevienam nevajag. Paturēju tikai 24 kadriņus.” Bet vēsture iegūst cenu, kad tā jau ir vēsture. Tiesības uz leģendas mantojumu ieguva viņa māsīcas, un Albertam bija foto, kur maza meitenīte sēž ar Hendriksu, degunu pret degunu. „Nu tam bija šausmīga vērtība!” Turklāt Ulvim bija izvēles iespējas starp diviem pircējiem, kas abi kāroja vecos negatīvus. 2004. gadā Sietlā tapa Experience Music Project Museum — to izveidoja Pols Allens, kurš kādreiz kopā ar Bilu Geitsu nodibināja Microsoft. Ulvis deva priekšroku muzejam.

Drū Berimora apraudas

„Re, kur aktrises Drū Berimoras (Čārlija eņģeļu zvaigzne) papiņš Džons, un te viņa draudzene Ildiko (Džona ceturtā sieva. — M. P.) stāvoklī ar Drū. Viņš bija totāli crazy, no rīta mēs iedzērām un tad skrējām apkārt un bildējāmies,” rāda Ulvis. „Pirms trim gadiem uzdāvināju šo bildi Drū. Viņa bija asarās. Teica — būvēju jaunu māju, un šī bilde būs uz sienas. Es pat negaidīju tik dramatisku momentu.” Berimori, starp citu, ir slavena aktieru dzimta, kas iedvesmojusi Brodvejas skatuvi uzvest lugu Karaliskā ģimene.

Ulvis nav paparaci, bet slavenībām bijis ļoti tuvu. Ar kuru bijusi patīkamākā sadarbība? „Ar Kristoferu Rīvu, pirmo Supermenu,” viņš atbild nevilcinoties. „Tik labvēlīgs cilvēks! Viņš salauza kaklu, [1995. gadā] nokrizdams no zirga, un palika krēsliņā... Nebija nekādu iespēju, viņš lēnām mēģināja piecelties, ar peldbaseinu. Buša valdība bija pret cilmes šūnu pētījumiem,” sašutis ir fotogrāfs. „Nupat Obama teica, darīsim to, intelekts ir atpakaļ, tas var palīdzēt cilvēkiem visā pasaulē, kas nevar staigāt.” Rīvs to nesagaidīja, 2004. gadā viņš 52 gadu vecumā nomira.

„Ja mēs 1968. gadā būtu dabūjuši par prezidentu Robertu Kenediju, daudz kas būtu citādi. Visi šie Buša ārprātīgie gadi izpaliktu,” izsaucas Ulvis, izvelk no kabatas nozīmīti ar jaunā prezidenta Obamas seju un emocionāli nobučo.

Gaidīts viesis zvaigžņu mājās

Īsti nepatīkamus zvaigžņu izlēcienus Ulvis neatminas, vien pasmaida, ka dažām slavenībām svarīgākais jautājums bijis: „Vai es būšu uz kovera? Nē? Es negribu ar tevi runāt.” Pašam Ulvim cover nav svarīgs: „Es nepretendēju būt uz Rolling Stone vāka. Nav nekādas garantijas par vāku brīvā presē. Varbūt tonedēļ būs kas cits skandalozs, vāks var 24 stundu laikā mainīties.” Viņam arī vāka foto ir bijuši, piemēram, People Magazine, bet tas neesot būtiski.

Ulvis vienmēr gribējis iet un darboties tur, kur zvaigzne dzīvo. Un allaž ielaists? „Vienmēr! Bija zināms, kad varu nākt. Tad galvenais bija atrast to stūrīti, pie peldbaseina vai citur mājā, kur mēs to darīsim. Parādi, kas te ir!” Holivuda, vismaz pirms dažiem desmitiem gadu, nav bijusi tik cimperlīga kā Latvijas skatuves varoņi. Ulvim bijusi sērija ar ledusskapjiem — slavenības vērušas tos vaļā un atklāti rādījušas, ko nu ēd un dzer. Bez jebkādas diētiskas morāles, tad vēl tas nebija modē.

Pārāk dziļi pie sirds slavenību mājas Ulvis nav ņēmis, galvenais tomēr bijis pats saimnieks, nevis interjers. 1969. gadā iznāca klasiskā filma Easy Rider (1969) par motociklistiem, kur vienu no galvenajām lomām spēlēja Pīters Fonda, slavenās Džeinas Fondas brālis. „Pirmajā vakarā Losandželosā paliku mājās pie Pītera, nogulēju uz grīdas viņa mazajā darbistabā. Viņš man siltumam iedeva sudrabotu segu, kādu kosmonauti lieto.”

Pokera sejas

Ulvis fotografējis ne tikai filmu un mūzikas zvaigznes. Viņš lepni noglāsta pokeram veltīto kolekcionāru cienīgu albumu Poker Face 2, smagu un biezu. Izdots tikai 500 eksemplāru lielā tirāžā, katrs autora parakstīts un numurēts. „Gribu atgūt tikai ieguldīto. Ir daudz pokera albumu, kā spēlēt, bet mani interesēja vienīgi sejas. Cita tāda nav.” Pokera faniem daži simti dolāru par šādu izdevumu nieks vien ir. 1978. gadā pokera laukumā kāds spēlētājs par vienu pašu bildi piedāvājis 75 dolārus. „Izvelk no kabatas simtnieku čupu, savilktu ar gumiju, man nav laika, un viņam nav. Pacēlu cenu uz simtu, un viss notiek.”

No albuma lūkojas nopietnas sejas, vīri un arī pa kādai dāmai, kas, lūkojoties kārtīs, cenšas slēpt emocijas. „Nu jau daudzi ir miruši. Tas bija laiks, kad pokeru spēlēja arī klubiņos, aizmugurē, nelegāli, bandīti nāca.” Ulvis gan iemūžināja likumīgajos kazino. 1981. gadā iznāca pirmais albums, daudz plānāks, bet labi pārdots, tagad bibliogrāfisks retums, kas interneta tirdzniecībā atrodams pat par 900 dolāru.

Kā pašam ar pokeru? „Bišķiņ spēlēju, bet ne tajā līmenī. Viņi tevi iztīrīs! Gudrība nav kārtīs, bet visā pārējā, tas nāk ar gadiem. Asinīm jābūt kā Floridas aligatoram, ja tādas nav, ja dreb rokas, viss parāda, ka tu blefo. Tā nav laimes spēle. Pagājušā gadā lielajā pasaules spēlē Lasvegasā vajadzēja 10 000 dolāru, lai tiktu pie galda, un piedalījās ap 7000 cilvēku. Latviešus neredzēju, otro vietu dabūja boy from Moscow, puisis no Maskavas.”

Gan šis, gan slavenībām veltītais albums iespiests Rīgā. „Kāpēc man jābrauc drukāt uz Singapūru vai Japānu, es tur nevienu nepazīstu. Te ir cilvēki, kas var radīt foršu dizainu,” Ulvis augstu novērtē tautiešu spējas.

Māris Puķītis

/Foto: Rojs Maizītis, Ulvis Alberts