Juris Šteinbergs atšifrē papucīšus

Tā mēdz gadīties, kad daža kundzīte nezina, kurš ir viņas bērna tēvs, bet Šteinbergs spēj ieviest skaidrību. Vakaros viņš uzrunā skatītājus TV3 raidījumā Bez Tabu Laiks, bet pa dienu ir gēnu testēšanas firmas GenEra direktors. Tajā strādā cilvēki, kuri prot izurbties cauri DNS dubultspirālēm, kas glabā visu informāciju par mums, un zinātniski formulēt, kurš tad ir īstais tētis – Jānis, Pēteris vai kāds cits.

Prieka asaras par cerēto tēvu

Reizēm klienti mēģina dalīties savās privātajās nedienās. Šteinbergs ir strikts: „Es cenšos viņus pārtraukt, diezgan skarbi sakot – mīļais draugs, to pietaupi savam advokātam vai psihoterapeitam. Mani tas N-E-I-N-T-E-R-E-S-Ē! Mēs esam robots, kuram pa vienu galu ielaiž paraugus, pa otru iznāk drukāts slēdziens.”

Tomēr pilnībā pārtapt robotā un neko vairāk par mēģenēm neredzēt īsti nav iespējams. Vaicāts par spilgtāko epizodi laboratorijas vēsturē, Šteinbergs pat atplaukst: „Tas bija ļoti pozitīvs gadījums. Jauna sieviete, divi vīrieši un bērniņš. Cik nu mēs sapratām, acīmredzot vienu vīrieti viņa ļoti mīl, savukārt otru – nemaz. Viņa bija nolēmusi precēties ar bērna tēvu un droši vien klusībā lūdza Dievu, lai rezultāti būtu par labu tam, ko mīl. Paraugi bija anonīmi, atnesti no mājām. Spriežot pēc reakcijas brīdī, kad viņa saņēma slēdzienu, tas bija cerētais. Viņa sāka no prieka raudāt un smieties vienlaikus un aizgāja palēkdamās,” atceras Šteinbergs.

Pilnīgi oficiāli uz paternitātes testu var nokļūt ar tiesas lēmumu, ja tas ir pēdējais risinājums, lai tiktu skaidrībā par mantojumu vai alimentu piedziņu. Par laboratorijas pakalpojumiem maksā prasītājs.

„Parasti vīrietis negrib atzīt savu bērnu, un sieviete ar tiesas palīdzību cenšas viņu piespiest maksāt uzturlīdzekļus. Tad tiesa pasūtina pie mums ekspertīzi,” stāsta Šteinbergs. „Ja šie cilvēki nepilda tiesas lēmumu, viņus var administratīvi sodīt. Ja nu kategoriski atsakās, beigu beigās var atvest uz šejieni ar policijas eskortu.”

Viens šāds gadījums GenEras vēsturē ir. Tiesai apnika kāda kundziņa spītība, un viņu uz analīzēm nogādāja policistu pavadībā. Šteinbergs atzīst: „Mani vienmēr ir šausminājusi doma, kas notiktu, ja nepaklausīgu vīrieti vai sievieti atvestu pie mums, un viņi atteiktos nodot paraugu. Tradicionāli ir vajadzīga gļotādas uztriepe no mutes iekšpuses, ko paņemam ar vates tamponiņu. Ja cilvēks apsēžas un muti vaļā never, man ir grūti iedomāties, kā paņemt paraugu. Paldies Dievam, tā pagaidām nav bijis.”

Zoodārza vietā uz DNS testu

Gana bieži klienti ķeras pie DNS analīzēm, lai pieliktu punktu ģimenes nesaskaņām. Sievietes grib pierādīt vīram, ka nav bijušas neuzticīgas, vīrieši tikt galā ar aizdomām pret kaimiņu... Māte, bērns un potenciālais tēvs jau iepriekš savstarpēji vienojas un ierodas ar personas dokumentiem, brīvprātīgi nodod paraugus un saņem oficiāli izmantojamus rezultātus. Pēc likuma, paternitātes testu gan nedrīkst veikt mākslīgās apaugļošanas ceļā dzimušajiem bērniem.

Ierodas arī ļaudis, kas bioloģiskos paraugus savākuši pa kluso. „Tur neko nevaram darīt. Mums ir pati elastīgākā laboratorija no visām četrām, kas Latvijā nosaka paternitāti. Mūs neinteresē ne mazākajā mērā, kas stāv aiz analīzes. Privātās nesaskaņas pat nedrīkst mūs interesēt. Cilvēks nodod paraudziņu, un analizētājam laboratorijā ir tikai stobriņi ar numuriem un šifriem,” skaidro Šteinbergs. „Turamies pie pārliecības, ka par analīzes nepieciešamību spriež pats klients. Mans pienākums ir viņam paskaidrot analīzes pamatprincipus, iespējamos rezultātus.”

Piemēram, tēvi, devušies ar atvasi uz zoodārzu, patiesībā mēro ceļu uz Rīgas otru galu, pie Šteinberga. „Un pat nepasaka bērnam, kāpēc no viņa ņem siekalu paraugu. Tādā gadījumā klients paraksta dokumentu, ka viņš uzņemas pilnu atbildību par visām sekām, ja kāds no vecākiem nav informēts vai nepiekrīt šai analīzei. Laboratorija nevar uzņemties atbildību par šā cilvēka rīcību. Oficiālajam tēvam vai mātei uz bērnu ir precīzi tādas pašas tiesības kā otram vecākam. Ja, piemēram, māte pēc tam grib kādu sūdzēt tiesā, tad tas ir blēdīgais tēvs.” Pāris reižu firmai zvanījušas sašutušas kundzes pēc šādiem gadījumiem, bet ne jau GenEra vainīga.

Arī jau pieaugušie bērni mēdz pasūtināt DNS analīzes, lai noskaidrotu, vai nav bijuši adoptēti. Šteinbergs: „Vīrietis jau gados pēkšņi bija izlēmis pārliecināties, vai viņa māte ir īstā māte. Abi ieradās nodot paraugus, mēs sākām analizēt, bet pēc 24 stundām vīrietis oficiāli atteicās no pasūtījuma.” Citos šādos gadījumos, kad pārbaude veikta līdz galam, visi bērni izrādījušies pašu vecāku atvases, nevis adoptēti. „Atceraties reklāmu par Antonu – alu dzersi? Kaimiņš ar lielajām ausīm, un Antonam tādas pašas. Cilvēks izaug, paskatās spogulī, uz vecākiem un kaimiņu, un tad viņam var rasties vēlme atnākt pie mums.”

200 gadus vecie pīšļi vēl nav atnesti

„Nezināmas izcelsmes paraugs” — tā laboratorijas valodā sauc no kaimiņa pelnutrauka izķeksētu izsmēķi. Tas, starp citu, ir visnepateicīgākais materiāls, jo līdztekus siekalām ķīmiskā vide uz cigarešu galiem ir tik skarba, ka traucē izdalīt DNS. Reizēm atnes vates tamponu ar siekalu paraugu, kas paņemts no zīdaiņa.

„Tas var būt jebkāds materiāls, kas satur cilvēka šūnas. Esam taisījuši analīzes no knupīšiem, košļājamām gumijām, spermas un asins traipiem, lietotas salvetes,” saka Šteinbergs. Arī šajā gadījumā klients parakstās par savu atbildību. Tā kā paraugu izcelsme nav zināma, ar iegūto slēdzienu sākt juridiskas darbības ir neiespējami. Neviens jurists to par pilnu neņems.

Visdīvainākais paraugs pagaidām nav piegādāts. „Mums solīja nest pirms 200 gadiem miruša radinieka pīšļus. Pagaidām neesam tādus analizējuši. Man arī grūti iedomāties, ko varētu iesākt ar rezultātu, pat ja mums izdotos no šiem pīšļiem izolēt DNS. Teorētiski tas ir iespējams, bet atzīšos, ka mums šajā jomā pieredzes nav. Tad labāk vērsties Valsts policijā vai Tiesu medicīnas ekspertīžu centrā.”

Bagātnieku sievas grib pirkt rezultātu

Slēdzienu var saņemt gan personiski, gan ierakstītā vēstulē pa pastu. Šteinbergs lēš, ka tikai piecos procentos gadījumu atklājas nepatīkama, bet zinātniski pamatota patiesība — tēvs ir cits. Saņemot atzinumu firmā, klienti arī var lūgt speciālistu skaidrojumu. „Cilvēki ir ļoti savaldīgi, pagaidām ne reizi neviens nav šeit kritis izmisumā un plēsis matus. Dažas reizes sievietēm ir bijušas asaras, bet tas ātri pāriet. Es tad parasti cenšos pastāstīt par analīzes gaitu, lai pierādītu, ka kļūda nav iespējama,” teic direktors.

Pārmetumi no sērijas „jūs esat nopirkti, otra puse samaksājusi”, ir dzirdēti. Šteinbergs tādās reizēs kļūst dusmīgs, jo tas ir ļoti smags apvainojums: „Paskaidrojums ir ļoti vienkāršs. Šo testu var veikt vēl trīs laboratorijās Latvijā vien, un ārzemēs čum un mudž no augsta līmeņa laboratorijām. Taisi, kurā gribi, vienalga, kurā pasaules malā, vienalga, ar kādu aparatūru, rezultātam jābūt vienam un tam pašam. Divreiz divi ir četri gan Latvijā, gan Amerikā un Japānā.”

Nepiedienīgi piedāvājumi ir piedzīvoti un stingri atraidīti, neslēpj Šteinbergs. „Ir bijuši divi gadījumi, kad konkrēti prasīja — cik jūs gribat? Sievietes lapsādas kažokos, ar zelta rotaslietām apkārušās, skaidri pauda — vajag tādu un ne citādu rezultātu. Abas jau iepriekš zināja, ka rezultāts nav tāds, kā vajag. Acīmredzot aiz tā visa bija milzīga nauda, neprātīgi bagāts vīrs, no kura negribas šķirties. Aizkulises nezinu, varu tikai nojaust. Pakalpot šīm dāmām mēs nekādi nevaram.”

GenErai vajadzēja divus gadus, lai pierādītu valstij, ka firma ir gan godprātīga, gan spējīga veikt DNS testus. „Ja mūs kaut vienu reizi pieķertu viltošanā vai nevērības dēļ nepareizu rezultātu iegūšanā, tajā pašā dienā varētu laboratoriju taisīt ciet un uz visiem laikiem. Uzticības kredīts šeit ir ārkārtīgi svarīgs. Turklāt veicam arī medicīniskos testus. Ja mūs pieķertu neprecizitātēs ar paternitātes noteikšanu, neviens ārsts ar mums nerunātu,” uzsver Šteinbergs.

Māris Puķītis/Foto: Māris Puķītis, Bulls Press