Latvijas apslēptā manta

Piemēram, ir stāsts par Zviedrijas arhīviem ar Latvijas piļu plāniem, kur atzīmētas vietas ar naudas lādēm. Latvijas Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis šo leģendu dzirdējis par Alūksnes un Bauskas pili un atgādina, ka zviedru arhīvi nav slepeni: „Kolēģi tur ir strādājuši, un kara kases plānos nav atzīmētas.”

Zviedru ģenerālis senču kapos

Pie Alojas ir bronzas laikmeta kapu uzkalniņi. Te pirms 1000 līdz 1500 gadu pirms Kristus guldīti mūsu senči, bet ļaudīm labāk tīk teiksma, ka apglabāts zviedru ģenerālis ar zelta zobenu.

Arī teikas par mantu kambariem zem Doma baznīcas un Rīgas pazemes ejām ir tikai mutvārdu leģendas. Zem Vecrīgas namiem viduslaikos vien izbūvēti plaši pagrabi. Pāris ejas gan bijušas, piemēram, zem Rīgas pils, bet ne ļoti gari tuneļi. 17. gadsimtā uzbūvētas pretmīnu galerijas, tāda atrasta Iekšlietu ministrijas apkaimē. Vācu okupācijas laikā Himlera arheologi Rīgā esot meklējuši Svēto Grālu un Tempļa bruņinieku dārgumus, bet bez panākumiem.

Zelta karietes un Ķemeru trauki

Vienīgā patiešām Latvijas arheoloģijā apstiprinātā leģenda ir teikas par ezeros nogrimušajām pilīm. Āraišu ezerpils ir vislabāk zināmā, bet arheologs Jānis Apals pēc leģendām apzinājis ezerus, niris un atklājis arī citas. Latvijā ir ap desmit ezerpiļu, gandrīz visas Vidzemē, viena Latgalē, Rušona ezerā.

Tāpat ir leģenda par kuršu pirātu dārgumiem aizbērtajās alās Zilajos kalnos pie Kolkas. Zemūdens arheologs, Jūrmalas muzeja zemūdens vēstures galvenais speciālists Voldemārs Rains zina vismaz vienu versiju, kur sakņojas mīts par zelta karietēm. Vecais Ēdoles barons stāstījis, ka bijušas platformas uz riteņiem. Zviedru armija 18. gadsimtā, bēgot no krieviem, tādas piekrāvusi ar dārglietām un nogremdējusi ezeros.

Barona vectēvs to zinājis teikt par Mācītāja ezeru un Kaķīšu ezeru Ēdoles pusē. Platformas bijušas ķēdē, kurai viens gals piestiprināts pie koka. Rainam pat izdevies vienu platformu atrast, tikai blakus bijušas granātas, ne zelts — acīmredzot tā bijusi ložmetēja platforma, protams, ne no zviedru laikiem.

Toties, pārbaudot leģendu, Melnezerā Ķemeros zemūdens arheologs atrada juveliera Velmera 30. gados darinātos Ķemeru sanatorijas traukus. Tie un citas mantas 70. gados sanatorijā nozagtas un slēpjot iemestas ezerā.

Naudas pods teātra pagrabā

Tomēr reizēm pilnīgi nejauši gadās uzdurties apslēptajai mantai. 2004. gadā, remontējot ūdensvada avāriju, neatkarīgajā teātrī Kabata Vecrīgā nobruka tranšeja, un sāka birt sudraba monētas. Teātra direktors Kārlis Rings pret vēsturi izturējās ar cieņu un pat piemaksāja strādniekiem, lai viņi rūpīgi savāc senlaiku naudiņu.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ieguva 205 unikālas 13. gadsimta sudraba monētas, lielākā daļa kaltas Rīgā. Padomju laikā, nojaucot māju Pārdaugavā, atrastas 225 sudraba monētas — arī tās laimējies saņemt muzejam.

Kara un juku laikos īpašnieki daudzviet noslēpa savus iekrājumus, un reizēm pēctečiem gadās tiem uzdurties. Pirms dažiem gadiem Rēzeknes rajona Jurku sādžā Jurijs Kozlovs, atjaunojot pagrabu, izraka stikla trauku, pilnu ar sudraba naudiņu no pirmās brīvvalsts laika.

Atradējs izpētījis, ka kādreiz šajā mājā saimniekoja Donāts Doroško ar sievu un diviem bērniem. Ģimene bijusi strādīga, pārtikusi, audzējusi zirgus pat eksportam un Rīgas hipodromam. Sākoties karam, saimnieks iekrājumus apracis. Dzīvajos vairs nav ne Donāta ar sievu, ne viņu bērnu, nav palikuši arī pēcnācēji.

Liepājā piga, Sāremā puse mantas

2005. gadā Liepājā kādā daļēji vēl apdzīvotā graustā pusaudzis izārdītā sienā atrada 154 gramus zeltlietu. Puikas aizbildne dārgumus nodeva policijai, vēl 16 gramus likuma sargi konfiscēja citam pusaudzim un vīrietim, kas rakņājās graustā. Ļoti ticami, ka vērtslietas noslēpuši nacistu vajātie ebreji, bet nekādi īpašnieki vai mantinieki nepieteicās.

Galu galā zelts nokļuva mājas īpašnieku rīcībā. Dzīvokļu saimnieki nolēma zelta naudu — ap 1000 latu — ieguldīt kanalizācijas remontā. Atradēji palika bešā.

2007. gadā paveicās kādam igaunim Sāremas salā. Būvdarbu laikā viņš atrada vara podu ar gandrīz tūkstoš 17. un 18. gadsimta monētām — mūsu naudā 45 000 latu vērtībā.

Saskaņā ar Igaunijas likumdošanu vēsturisku priekšmetu atradējs saņem pusi mantas vērtības. Godīgais veiksminieks to arī dabūja (pusmiljons kronu jeb 22 500 latu), kas ir lielākā atradēja atlīdzība Igaunijas vēsturē. Naudas podā bija Ziemeļu kara laika monētas, vēsturnieku acīs īpaši vērtīgas ir Tallinā un Narvā kaltās monētas. Iespējams, manta aprakta, kad Sāremā 1710. gadā ieradās krievu karaspēks.

Zviedru laupījums jūrā pie Kolkas

Reālākās ziņas par dārgumu lādēm Latvijā ir Fleminga eskadras katastrofa. 1625. gada septembra naktī 15 zviedru kuģi veda laupījumu no Latvijas un pie Kolkas raga sajauca mūsu krastu ar Roņu salu. Kuģi iepeldēja seklumā un iestiga smiltīs.

Pieciem kuģiem izdevās tikt jūrā, desmit palika vētras un ūdens varā. „Flemings raksta, ka, pārejot uz veselajiem kuģiem, viņi pirmām kārtām glāba ne mantu, bet cilvēkus,” saka arheologs Voldemārs Rains. Tas nozīmē, ka jūrā zem smiltīm joprojām varētu slēpties bagātības.

Vietējie zvejnieki stāstījuši, ka jau 1939. gadā zviedri šeit nesekmīgi meklējuši nogrimušos kuģus. Igauņiem izdevies no zviedru arheologiem noskaidrot aptuvenu kuģu atrašanās vietu, šos datus uzzinājis arī Rains.

„Dziļāk jūrā nemeklējām, bet pie krasta bojā gāja trīs kuģi. Vienu mēs atradām, un 1999. gadā bija pirmie izrakumi. Kuģis atbilst 17. gadsimta konstrukcijai,” stāsta Rains. Pirms diviem gadiem zvanījis kāds Kolkas zvejnieks, informējot, ka pamanīts vēl viena kuģa korpuss. Tomēr līdz zelta podiem vēl neviens nav ticis.

2000. gadā te mēģinājusi sirot vācieši, bet Rains ar saviem vīriem svešos mantas meklētājus aiztriecis. Viņam galvenais ir vēsture, nevis iedzīvošanās. Starp citu, Flemings vietējos brīdinājis zviedru labumus neaiztikt, draudot ar uguni un zobenu, bet par saglabāšanu solot atlīdzību.

„Kas ir apslēptā manta? No nogrimušajiem kuģiem viss — trauki, vīns, konjaks, enkurs — ir dārgumi. Kaut vai krāsainais metāls,” piebilst arheologs.

Pa vrakiem Latvijas piekrastē siro gan pašmāju, gan ārzemju „melnie nirēji”. Pārdot kolekcionāriem iespējams jebkuru dzelmē nogrimušu relikviju. Piemēram, kuģa kompass var maksāt tūkstošus. Vairāk nekā gadsimtu veca alus pudelīte (ar visu saturu) — vismaz 200 latu. Kolekcionāru saietos redzēti trauki ar nacistu simboliku no Zonnewyk vraka — šķīvis maksā vismaz 50 latu.

Ar buldozeru uz pilskalnu...

Mantas meklētāji, tā arī neko neatrodot, spēj nodarīt pamatīgu postu. 2005. gadā Krāslavas rajonā pieci vīri, sacerējušies par zelta karieti, ar buldozeru noraka Babrauščinas pilskalnu. Ieguvums bija dažas māla lauskas un tiesa. Racēji gan saņēma tikai nosacītu brīvības atņemšanu uz pusgadu. Tiesa piesprieda samaksāt arī 34 000 latu par nodarītajiem zaudējumiem, tikai — kur lai viņi ņem tādu naudu.

Gulbenes rajona Galgauskā nezināmi ļaundari atraka baronu Mengdenu dzimtas kapus. Vai viņi arī kaut ko atrada, ziņu nav. Te vieta vēl vienai teiksmai (un ne bez pamata) — tādi garnadži labu galu neņem.

Māris Puķītis/Foto: Māris Puķītis, A.F.I.