Eksperti Latvijā debatē par ASV prezidenta Obamas pieteikto jauno stratēģiju Afganistānā

Rīga, 22.apr., LETA. Nozares eksperti vakar Rīgā notiekošas konferences "Jauni izaicinājumi NATO dalībvalstīm un to partneriem" laikā aktīvi diskutējuši par ASV prezidenta Baraka Obamas pieteikto jauno stratēģiju Afganistānā, aģentūru LETA informēja Latvijas Transatlantiskā organizācija (LATO) projektu vadītāja Irīna Ivaškina.

Kā secinājis šīs paneļdiskusijas "NATO misija Afganistānā: jauna stratēģija?" vadītājs, Brīvības un solidaritātes fonda priekšsēdētājs Atis Lejiņš, "jaunā stratēģija nozīmē dramatisku kāpumu ASV bruņoto spēku iesaistīšanu Afganistānas konflikta risinājumā - bet tikai uz laiku. Faktiski notiks Afganistānas konflikta "amerikanizācija", bet vai tas nozīmē, ka NATO nespēj tikt galā ar savu uzdevumu Afganistānā? Jaunā stratēģija nozīmē, - kamēr notiek ASV karavīru "uzplūdums", afgāņiem strauji jākāpina savu bruņoto spēku pilnveidošana, kompetentas valdības izveidošana un jārisina politiskais dialogs ar mērenajiem talibiem, kas gatavi iesaistīties politikā un atmest bruņotu cīņu".

Diskusijā uzsvērts, ka jaunā stratēģija nozīmē arī to, ka līdztekus jārisina talibu problēma Pakistānā, kur tā arvien vairāk nostiprinās un apdraud ne tikai Afganistānas stabilizācijas centienus, bet arī pašas Pakistānas stabilitāti. Problēma ir tā, ka talibu draudus Pakistānai noliedz Pakistāna un nav skaidrs, vai Pakistānas slepenie dienesti neatbalsta talibus, uzskatot tos par stratēģisko partneri iespējamā karā ar Indiju.

Indijas un Pakistānas "snaudošais" konflikts ir atslēga panākumiem cīņā par Afganistānas konflikta risinājumu, norādīja diskusijas dalībnieki.

Pakistānas bruņotie spēki ir vērsti pret Indiju, nevis pret talibiem, kas ieperinājušies Pakistānas rietumu reģionos gar Afganistānas robežu.

Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis konferences paneļdiskusijā "Latvijas piecu gadu dalības pieredze pārveidotā un paplašinātā NATO: sasniegumi un šķēršļi", atskatoties uz Latvijas piecu gadu dalību NATO, ar gandarījumu atzina, ka nozīmīgākais panākums šajā laikā ir bijusi Latvijas pārtapšana no drošības saņēmējas par valsti, kas var sniegt diezgan būtisku ieguldījumu citu valstu drošības stiprināšanā.

Bijusī ASV Valsts departamenta Valsts sekretāra vietnieka palīdze Eiropas un Eirāzijas jautājumos Hezera Konlija dalījās pieredzē par laiku, kas pavadīts, strādājot ASV Valsts departamentā ar NATO paplašināšanās jautājumiem. Bijusī Valsts sekretāra vietnieka palīdze apliecināja, ka NATO paplašināšanās sagatavošana ir bijis sarežģīts pienākums un ka pretestība šim procesam ir bijusi gan vairākās toreizējās alianses dalībvalstīs, kuras tolaik šaubījās par jaunu dalībvalstu uzņemšanas nepieciešamību, gan kandidātvalstīs, kur bijusi nepieciešamība veikt daudzas reformas, lai īstenotu sapni par iestāšanos aliansē. Arī Latvijā sagatavošanās process dalībai NATO nebija viegls, un viena no smagākajām problēmām bija efektīva korupcijas apkarošanas mehānisma izveidošana.

Pievēršoties vispārīgākam alianses darbības izvērtējumam, Konlija atzīmēja, ka tās lielākais panākums ir bijusi veiksmīga paplašināšanās, savukārt kā divas nozīmīgākās neveiksmes diskusijas dalībniece minēja Bukarestes galotņu sanāksmi, kur Gruzijai un Ukrainai netika piešķirts plāns dalībai NATO, kā arī nespēju rast adekvātu atbildi Krievijai 2008.gadā Gruzijas-Krievijas konflikta gaitā. Konlija arī atzīmēja, ka šobrīd alianse ir nonākusi krustcelēs, jo, pirmkārt, to ir nepieciešams pielāgot daudz lielākam dalībvalstu skaitam un, otrkārt, ir jācenšas atrast aliansei pēc iespējas veiksmīgāku pielietojumu Afganistānā.

Savukārt Natolinas Eiropas centra vecākais pētnieks Olafs Osica no Polijas raksturoja Polijas dalības NATO pieredzi un saistīja to ar nozīmīgākajiem NATO izaicinājumiem mūsdienās. Osica atzīmēja, ka Polijas un Baltijas valstu skatījums uz daudziem jautājumiem saistībā ar NATO ir līdzīgs un ka līdzīgi ir arī izaicinājumi šo valstu drošībai.

Pētnieks no Polijas diskusijas gaitā apgalvoja, ka NATO kļūst aizvien vājāka savu pamatfunkciju pildīšanā. Alianses ir domātas nevis ienaidnieku sakaušanai, bet gan atbaidīšanai, un alianšu efektivitāte ir mērāma nevis uzvarēto kauju skaita ziņā, bet gan spējā atturēt pretiniekus no uzbrukuma uzsākšanas. Šo funkciju NATO ļoti veiksmīgi nodrošināja aukstā kara laikā, taču pēc Padomju Savienības sabrukuma NATO šo funkciju tik sekmīgi vairs nepilda. Problēma, pēc Osicas domām, ir tāda, ka NATO militārās spējas ir vājinājušās un tā ir kļuvusi iekšēji sašķeltāka. Atbaidīšanas galvenais elements ir spēja pārliecināt pretinieku, ka uzbrukumam sekos atbildes uzbrukums no alianses dalībvalstu puses, taču NATO iekšējā sašķeltība un militārā mazspēja ir novedusi pie tā, ka mazinājusies NATO ticamība. "Šādos apstākļos nebūtu jābrīnās par to, ka atsevišķas NATO dalībvalstis sāk uzskatīt, ka piektais paragrāfs nesniedz pietiekamas drošības garantijas un ka ir nepieciešams stiprināt tiešos kontaktus ar alianses spēcīgāko dalībvalsti ASV," uzsvēra Osica.

Diskusijas gaitā gan Osica, gan citi dalībnieki atzīmēja, ka NATO misija Afganistānā ir iespēja palielināt alianses vienotību, tomēr šāda virzība ir iespējama tikai ar nosacījumu, ja tiek stiprinātas dalībvalstu militārās spējas un veiktas nepieciešamās reformas, lai uzlabotu NATO rīcībspēju.

Konference tika organizēta par godu NATO 60. gadadienai un Latvijas dalības NATO piecgadei, un tajā piedalījās ap 95 dalībnieku.

Konferenci rīkoja LATO, Latvijas Ārpolitikas institūts (LAI) un Brīvības un solidaritātes fonds sadarbībā ar NATO, Frīdriha Eberta Fondu, Ārlietu ministriju un ar Aizsardzības ministrijas, ASV, Kanādas un Polijas vēstniecību atbalstu.