Latvijas varas elite apdraud mūsu valsti
Saruna ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesoru, sociologu Tāli Tīsenkopfu
Saruna notika dienā, kad plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa, ka puse Latvijas iedzīvotāju ir gatavi pamest valsti un tikai 20% aptaujāto latviešu respondentu (16% cittautiešu) uzskata, ka jebkurā gadījumā jāstrādā un jādzīvo Latvijā.
Informatīvā telpa pati par sevi bezdarbu nekāpina un nerada iekšzemes kopprodukta sarukumu. Neesmu pārliecināts, ka par šīm lietām tiek runāts «par traku». Ja paskatāmies savu paziņu lokā, tad daudzi cieš, un, pēc manām aptuvenām aplēsēm, cilvēku reālie ienākumi ir samazinājušies līdz pat 70–80%. Bez darba jau ir palikuši vairāk nekā 11% iedzīvotāju darbspējīgajā vecumā. Ko šajā situācijā var mainīt plašsaziņas līdzekļi?
Vai ar sabiedrisko domu nevar manipulēt? Ja informatīvā telpā būtu vairāk optimisma, varbūt tas palīdzētu cilvēkiem tikt galā ar krīzi?
Optimisms daļēji noteikti varētu palīdzēt. Viens no piemēriem ir TV Panorāmas iniciatīva Šeit ir darbs!. Tas ir viens no ļoti retajiem pozitīvās informācijas piemēriem. Ja paskatās uz indivīdu dzīves praksēm jeb stratēģijām salīdzinājumā, ko viņi ir darījuši līdz šim un ko dara krīzes laikā, tad ir notikušas pārmaiņas. Nesen sagatavoju publikāciju par indivīdu dzīves uzlabošanas stratēģijām 2005. un 2008. gada novembrī, kad krīze jau bija sākusies, bet vēl pilnībā nebija apzināta.
Bija piecas stratēģijas, kurās darbības sakrita, «salipa» kopā vai arī rīcība atšķīrās. Pirmā bija patēriņš – ātri tikt pie naudas un ātri to notērēt. Šī stratēģija bija ļoti stipri izteikta 2005. gadā, un arī pagājušā gada novembrī tā joprojām bija spēcīga un vēl vairāk sazarojusies. Kā svarīga rīcība parādījās kredītu ņemšana, kas patiesībā ietekmēja vairākas stratēģijas. Otrā stratēģija bija pelnīt, un tā relatīvi nebija mainījusies. Naudas iegūšana joprojām bija būtiska arī tad, ja ar biznesu viss bija kārtībā. Trešā bija biedrošanās un komunikācija, un 2008. gadā cilvēki vairāk sliecās uz individuālisma pusi, šī stratēģija bija sašaurinājusies, bet klāt bija nākusi tendence vairāk laika veltīt atpūtai. Ceturtā stratēģija bija mīlēt sevi un tuvākos. Šī stratēģija nav būtiski mainījusies, tā ir kā izeja no krīzes: vairāk domāt par savu veselību, pārtiku, atpūtu, rūpējoties par savu labsajūtu vismaz tādā veidā. Vēl viena stratēģija bija pārcelšanās, aizbraukšana prom no Latvijas, kas vēl novembrī bija palikusi nemainīga.
Kopumā var teikt, ka tērēšanu krīze tomēr ir nobremzējusi, bet likusi vairāk mīlēt sevi un tuvākos. Kaut arī pelnīšanas iespējas ir sarukušas, cilvēki joprojām par tām domā, un biedrošanās ir gājusi mazumā. Klāt ir nākusi taupīšana, un, manuprāt, mediji varētu vairāk par to stāstīt – ko katrs ir izdomājis, lai ietaupītu un izdzīvotu. Varētu stāstīt kaut vai par piemājas dārziņa rušināšanu, pie kā cilvēki tagad atkal atgriežas. Vai stāstīt, kā papīru izmantot otrreiz – piemēram, es tagad esmu sācis visu drukāt uz jau izmantoto papīra lapu otrās puses, ko līdz šim nedarīju. Starp citu, esmu arī sācis nodarboties ar sportu, skrienu un gatavojos maratonam. Tās ir mazās, bet pozitīvās lietas, kas palīdz krīzes laikā.
Tādas domas cilvēkiem droši vien ir, jo līdzīgas sarunas nākas dzirdēt – no malas, pa gabalu. Sociālie pētnieki un varbūt arī žurnālisti ir palaiduši garām to, kas notiek ārpus noteiktas vides, kuru viņi pazīst labāk. Rīcības stratēģijas ir dinamisks process, un ir jāapzinās, kādas ir tās, kas veidojas tagad, no jauna. Jauno stratēģiju pētīšanas mērķis ir apzināties, ko iespējams darīt, lai cilvēki risinājumu savai dzīvei varētu atrast tepat, Latvijā. Krīze cilvēkus «aizdzen» no Latvijas, un viņi var pazust, neatgriezties.
Es iespēju kaut ko darīt saskatu kooperācijā – sākot no mājsaimniecību un beidzot ar zemnieku kooperāciju. Tiks patērēts laiks, kura tagad mums netrūkst, jo darba lāgā nav, bet varbūt saražosim produkciju ziemai kaut vai par 100 latiem. Atcerēsimies, kā rudenī konservē dārzeņus ziemai, apvienosim savas pūles – varētu teikt, ka mājsaimniecībām «jāčupojas». Tiesa gan, runājot par ekonomiku, neesmu drošs, vai tur var notikt tāda «čupošanās» un vai tā var ekonomiku glābt. Katrā ziņā ir jābūt mazliet kapitālam, prasmei, idejai un uzņēmībai. Un vēl paliek jautājums – kur tad ir tā ekonomika, kurā biedroties? Rūpnieciskā ražošana ir aptuveni procenti 12 no visa IKP. Pārējos sektoros notiek bankroti.
Patiesībā tas skan, kā 1944. gadā skanēja Kurzemes «laivu sauklis» – glābieties, kas var, brauciet prom! Savukārt biedrošanās un kooperēšanās mājsaimniecībām, kopīgu mitekļu īrēšana, pārtikas audzēšana un glabāšana ziemai nozīmē aiziešanu nemonetārā ekonomikā, tā ir aiziešana no tirgus, jo tirgus nefunkcionē, tam ir krīze. Mēs meklējam dzīves un dzīvošanas pamatu ārpus tirgus vides. Tā var izdzīvot, bet tas nav modernās pasaules risinājums. Tā dzīvoja mūsu vecvecāki. Mums tomēr prasības ir citas, mēs sagaidām naudu no ekonomikas, kur varam strādāt. Kā iedarbināt cilvēku potenciālu un kooperēšanos ekonomikas atdzīvināšanai, man trūkst padoma. Ir vajadzīga valdības vīzija un rīcība. Ja es būtu ekonomikas ministrs, es domātu, kā izmantot Latvijas iedzīvotāju, kuri ir bez darba, kolektīvo cilvēkkapitālu produktīvās nozarēs.
Kas notiks ar sabiedrību? Vai var gaidīt, ka ekonomika pati no sevis atdzīvosies, ja cilvēki nodarbojas katrs ar savu glābšanos un domā, kā fiziski izdzīvot?
Daudziem tiešām nāksies pārdzīvot lielu ekonomisko un kultūras traumu, arī identitātes definēšanu no jauna. Droši vien daudziem kritiski būs jāpārlūko tas, ko viņi ir darījuši līdz šim – sākot no sabiedrisko attiecību sektora līdz visiem citiem starpniecības un pakalpojumu sektoriem, no sektoriem, kuri tomēr it kā jaunu vērtību neradīja. Tie darbojās kā postmoderna ekonomika, kas kaut ko paņem no visiem citiem apkārtējiem sektoriem, pārciklē no jauna un nosauc par savu pievienoto vērtību, uzliek kārtīgu cenu un pārdod. Kamēr nauda ienāca, bija, kas šo produktu pērk. Tagad šiem cilvēkiem ir jāatbild uz jautājumiem: kas es esmu, ko es protu un kā es varu pelnīt naudu? Ja Latvijā es nevaru nopelnīt naudu, vai varu darīt ko citu? Vai varu to izdarīt viens pats vai kopā ar citiem? Bet varbūt aizbraukt? Domāju, ka šie jautājumi skars daudzus un daudziem no jauna liks domāt par savi identitāti.
Nē, ir divas citas lietas, kas apdraud mūsu valsti. Cilvēku situācija krīzē valsti neapdraud. Kā šodien (16. aprīlī. – Aut.) teica Repše, mēs ļoti ātri un varbūt ļoti svētīgi pavisam drīz, jau rudenī, varam nonākt līdz valsts maksātnespējai. Būsim spiesti izdzīvot no tā, kas ir, un tad vienā dienā tiks slēgtas skolas, slimnīcas un darbavietas. Nonāksim līdz absolūtajam zemākajam punktam, un cietīs ne vairs simts vai divsimts tūkstoši cilvēku, bet varbūt pat puse iedzīvotāju nonāks nemonetārajā eksistencē. Vairs nebūs, kur krist, varēs iet tikai uz augšu.
Tomēr tas, kas dramatiski notiek ar cilvēkiem, kā jau teicu, manuprāt, valsti neapdraud. Valsti apdraud ekonomikas struktūras mazspēja – tā ir neražojoša, neražīga un neradoša. Ja atmetam visus ātrās un ārējās naudas radītos ekonomikas sektorus un paskatāmies, ko Latvijā rada tādu, uz ko var būvēt dzīvi, tad tas pamats ir ārkārtīgi šaurs un nestabils. Otra lieta, kas apdraud mūsu valsti, ir elite, kas nozagusi visu valsti un izmanto jebkuru iespēju, lai visu pievāktu un izmantotu savām savtīgajām interesēm tā vietā, lai rūpētos pat tautas un valsts interesēm. Turklāt šī varas elites nostāja rada cilvēkos apātiju un vispārēju neticību. Politiskās elites nodevība, valsts nozagšana Latviju kā valsti nopietni apdraud.
Katru dienu taču mēs uzzinām, ko jaunu viņi ir izdomājuši un ko atkal dara – gan vēja stacijas ceļ tā, lai visa tauta maksātu par viņu biznesu, gan padomēs un valdēs «slauc» naudu sev un savām partijām. Ja elite zog, tad viņus pašus var nozagt un pievākt. Kremlis viņus var iebāzt savā kabatā, jo mazos zagļus vienmēr nozog un pārpērk lielāki zagļi. Ja elite ir zagļi, korumpēti un morāli sagruvuši, tad viņus arī nozog. Ja arī ekonomika ir vāja, tad te ienāk, kas grib, un ar kāju izspārda, ko grib, un nekādas vietējās ekonomikas nav, nav ilgtspējas un nav pretestības.
Paskatieties, kas notiek! Latvijā ir bijušas simtiem pienotavu, kas ražoja vietējo produkciju. Kooperējoties zemnieki varēja nodarboties ar piena lopkopību, kas Latvijā ir vienmēr bijusi. Ja ienāk viens lielais spēlētājs, kurš var izspārdīt visas pienotavas un vietējos ražotājus, tad var atvest savu piena pulveri līdz robežai, pieliet tam ūdeni un, lūdzu, – piens Latvijai ir gatavs!
Es nezinu, vai mūsu paaudze ir gatava biedroties un kaut ko kopīgi darīt. Es tam neticu. Mūsos dzīvo tāda trauma, ka savstarpēji neticam cits citam un neticam valstij. Varbūt jaunā paaudze būtu tam gatava. Kas attiecas uz biedrošanos, parasti runājam par nevalstiskām organizācijām, par pilsonisko sabiedrību, bet biedrošanās jau var notikt arī ekonomikā kā kooperācija. Biedrošanās notiek arī, veidojot ekonomiskus klāsterus, kas nav tik atklāts process kā kooperācija, bet arī tur notiek biedrošanās un «tīklošanās», kas kopumā nāk par labu visai ekonomikai. Neesmu drošs, ka mūsu paaudze to spēj. Jaunā paaudze to spētu, uz to var cerēt.
Vai jaunā paaudze nav kosmopolītiskāka par mums, jo viņiem ir cita izglītība, cita pieredze un arī plašākas valodu zināšanas?
Jā, viņi ir vairāk atvērti uz āru. Patiesībā nonāku pretrunās ar to, ko nupat sacīju. Sarunas ar studentiem, mani vērojumi patiesībā liecina, ka viņi arī nemaz tā īsti netic varai un valstij, viņi ir lieli individuālisti. Varbūt pat ir tā, ka agrīnajiem divdesmitgadniekiem, kuri ir dzimuši reizē ar Latvijas neatkarību, ir auguši kopā ar to un redzējuši šo vientulīgo amoka skrējienu, runas par pilsonisko sabiedrību un sadarbošanos ir visai tālas. Man bija seminārs ar studentiem, kurā notika diskusija, un, kad nonācām līdz šiem jautājumiem, studenti teica, ka viņi esot diezgan izolēti no pārējās sabiedrības. Viņi arī savā starpā ir diezgan tālu cits no cita, jo nav laika – mācības, darbs. Viņi jūt, ka šī sabiedrība it kā jau ir gatava – tajā nozīmē, ka jaunie mūsu sabiedrību uztver kā jau formatizētu, kur viņiem nav teikšanas un lāgā nav arī vietas. Šajā sabiedrībā viņi var censties iekļūt, iefiltrēties tikai pa vienam, viņi nejūtas īpaši piederīgi, ne kā patrioti, ne kā speciālisti – vismaz man pēc semināra palika tāda sajūta. Mūsu paaudze ir pieredzējusi gan padomju laikus, gan neatkarības atjaunošanu un visas nebūšanas, un mums tomēr ir saglabājusies sajūta, ka esam piederīgi un varam piedalīties. Jaunie ir atsvešinātāki. Var cerēt, ka jaunā paaudze kaut ko mainīs, bet ir jābūt piesardzīgiem – tas var arī nenotikt.
Lielā mērā tam varētu piekrist. Acīmredzot kādam ir jāuzņemas atbildība par valsti. Pirmām kārtām tas būtu jādara politiskajiem valdītājiem, lai gan arī katram no mums ir sava atbildības daļa. Inteliģence, kas veidoja Atmodu, bija spējīga radīt valsti, bet pēc tam tā it kā tika atstumta, izolēta, un pašlaik skolotāji, mediķi, izglītoti cilvēki jeb inteliģence ir vislielākie cietēji. Vai politiskā elite, kas nāca inteliģences vietā, spēj mūsu valsti nest plašā atbildības izpratnē? Nē, viņi visu zaga, nodarbojās ar pašlabuma raušanu un valsts nozagšanu. Kas var būt vieglāk, kā nozagt publisko īpašumu, lai tiktu pie bagātības? Nav jāstrādā, nav jāražo, nav jānodarbojas ar inovācijām, nav jāeksportē. Ir tikai jānozog tas, kas pieder visiem – tu nozodz jūru, salu, ezeru, nozodz vēju, kas pūš pāri Latvijai, turklāt liec iezemiešiem trīskārši maksāt par savu zādzību.
Politiskā elite visus šos gadus to ir darījusi. Latvijas politiskā elite būtībā ir mirusi. Pozitīvais, ko rāda krīze: šai politiskajai elitei ir jāaiziet un jāaiziet ar skaļām tiesas prāvām. Bruģakmeņi Saeimas logos bija, ir jāseko arī tiesas prāvām. Cilvēki to saprot, jo vairs nav gatavi ciest. Elite daļēji to saprot, jo šo to sāk darīt – likvidē padomes, kuru locekļi saņem vairāk nekā ASV prezidents, pārskata atsevišķos zagšanas mēģinājumus, piemēram, kā nozagt Rīgas lidostu uz 99 gadiem, pārskata mēģinājumu nozagt rietumu vēju pāri Latvijai. Vai vispār cilvēks var iedomāties kaut ko tādu – nozagt vēju? Varbūt mūsu politiskajai elitei to vajadzētu patentēt pasaules intelektuālā īpašuma aizsardzības organizācijā?
Ir divi jautājumi – pirmais, kas notiek pašā politiskajā elitē? Ir skaidrs, ka, lielās līnijās raugoties, viņi ir noziedznieki. Tomēr pilnīgi visus līdz galam nevajag norakt, jo gandrīz katrā partijā ir tās biedri, kuri ir kārtīgi un godīgi cilvēki un var partiju no iekšpuses reorganizēt. Saeimas «vecās» partijas gan laikam ir pavisam bezcerīgas, un mani mulsina šo partiju bosu drausmīgais cinisms, viņi joprojām iet kā tanki savā savtīgumā. Partijas viņiem ir šleife un oreols, instruments rīcībai savā labā. Cik ilgi vadošo partiju bosi var iet uz tik cinisku konfrontāciju ar tautu?
Otrs jautājums ir par sabiedrību – vai būs jauns Piektais gads? Muižniecības cinisms toreiz pret latviešu tautu bija absolūts, viņi uzskatīja, ka latvieši ir vergi pēc definīcijas un tā arī izturējās – gluži tāpat, kā šodien to dara vairākas partijas. Ko darīs tauta? Ja cilvēkus «čakarē» ļoti ciniski un ļoti ilgi, viņi vai nu padodas, vai saceļas. Ja nāciju izvaro, apzog un pazemo ilgi un ar pārliecību, daļa cilvēku var padoties. Un tas gan var apdraudēt valsti un nāciju.
Jā, tā ir, un es ceru, ka cilvēki izdarīs savu izvēli, un pašreizējai politiskajai elitei būs jāaiziet.
