Ak, šie garlaicīgie ceļotāji!
Nav garlaicīgāku ļautiņu par ceļotājiem, un, ja jūs uzaicina viesos, lai pastāstītu par pēdējo braucienu, pa ceļam ieejiet preses kioskā un nopērciet kādu lasāmvielu. Ticiet man – noderēs!
– Cik jums maksāja biļetes?
– Tik un tik.
– Normāli, tas ir normāli. Mums vispār paveicās, mēs samaksājām tikai tik!
– O! Fantastiski! Kā jums tas izdevās?
– Mēs nepirkām caur firmu, bet gaidījām uz lētajiem reisiem. Sagaidījām! Un kur jūs dzīvojāt?
– Tajā un tajā viesnīcā.
– Jā, mēs arī pirmoreiz tur dzīvojām, bet pēc tam mums ieteica vienu citu, daudz lētāku un labāku. Kad jūs nolemsiet atkal braukt, tad paprasiet, es jums iedošu rezervācijai e-pastu! Cik dienu bijāt?
– Astoņas, bet tas ir normāli, vairāk nemaz nevajadzēja.
– Mēs bijām piecas un arī visu paguvām. Mašīnu īrējāt?
– Jā. Par tik un tik.
– Nu, mēs arī tāpat apmēram. Cik kilometru nobraucāt?
– Tik un tik, mēs tiešām bijām baigie malači!
– Jā, jūs esat riktīgi ņēmušies! Kurp tagad brauksiet?
– Uz Barselonu.
– Uz Barselonu! Mēs dievinām Barselonu! Zināt, cik mums izmaksāja Barselona? Tikai tik un tik! Mums ārkārtīgi paveicās! Sākumā gan ievācāmies draņķīgā viesnīcā, bet tad pārcēlāmies uz normālu.
– Es taču vēl pirms ceļojuma paguvu dažas dienas darba komandējumā pabūt Londonā. Dzīvoju viesnīcā, pa kuras logu varēja redzēt “Bigbenu”!
– “Bigbenu”! Kolosāli!
Un tā pa apli, pa apli vien. Esmu pārsteidzīgi neapdomīgi atnākusi viesos pie draugu ģimenītes, kuri ir kaislīgi ceļotāji. Baisas sagadīšanās dēļ arī pārējie viesi visu brīvo laiku konsekventi ceļo. Šajā kompānijā, ja nevari zinoši, ar visgudru smaidu pie katras nosauktās valsts vai pilsētas māt ar galvu un bērt cenu un kilometru ciparus no galvas, klāstīt par ēdināšanām dažādās viesnīcās, par to, kas bijis numuru ledusskapjos, un servisa līmeni, praktiski sarunā piedalīties nevari. Taču, nākot šurp, patiesi vēlējos uzzināt, kā draudzenei tālajā un eksotiskajā valstī klājies, ko viņa izjuta, kas ar viņu noticis! Kā katrs normāls cilvēks gribēju ne tikai klausīties, bet arī pastāstīt, ko pati esmu pieredzējusi šajā laikā, jo, lai cik dīvaini tas šķistu “ceļotājiem”, Latvijā viņu prombūtnes laikā dzīve nepavisam neapstājas.
Garlaicības mākta paņēmu fotoalbumu ar šā un citu ceļojumu bildēm un sāku šķirstīt. Pie fotogrāfijas, kur Andrim fonā Eifeļa tornis, draudzene Dacīte sniedz komentāru: “Te mēs esam Parīzē.” Kur abi plunčājas zilā ūdenī, Andris teic: “Te mēs Vidusjūrā peldamies.” Saprazdama, ka, ieskatoties fotogrāfijā ar piramīdām, saņemšu komentāru, ka “te esam Ēģiptē”, steigšus pārtraucu šo nodarbi.
Ilgi tēlotu interesi noturēt nespēju un atslābu. Sāku vērot sarunas dalībniekus no malas un pamanīju dīvainu līdzību ar kādu agrāk novērotu parādību. Vai esat ievērojuši, kā zvērināti vecpuiši un tā sauktie brunču mednieki ar zinošu pārākumu runā par sievietēm, kuras pagadījies iegūt? Gluži tāpat ceļojumu kolekcionāri “atskaitās” par platībām, kurām gadījies pārjoņot pāri. Nav garlaicīgāku ļautiņu par ceļotājiem, un, ja jūs uzaicina viesos, lai pastāstītu par pēdējo braucienu, pa ceļam ieejiet preses kioskā un nopērciet kādu lasāmvielu. Ticiet man – noderēs!
Aija Kažoka
