Darba pienākums būt neredzīgam
Ar cieši aizvērtām, neko neredzošām acīm viņš straujā solī iet pa Rīgas centra ielām. Priekšā šķērsiela ar dzīvu satiksmi. Ja Konstantīns neapstāsies, nelaimes gadījums gandrīz neizbēgams. Taču īstajā brīdī jaunais vīrietis apstājas, ar balto spieķi satausta ietves malu un noglauda savu brīdinātāju — melnu labradora šķirnes kucīti Pečeņku.
No darba brīvajā laikā Konstantīna Mitrofanova redze ir normāla. Iejusties akla cilvēka ādā viņam liek darba pienākums — apmācīt suni pavadoni aklai sievietei. Latvijā šī profesija ir reta. Konstantīns dzirdējis par vīrieti Daugavpilī, kas aklo pavadīšanai ir apmācījis suni, kurš nu jau veic savus uzdevumus Krievijā. Šāda veida apmācība suņu dresētājiem ir augstākā pilotāža, uzskata Konstantīns.
No kodējiem uz palīgiem
„Ikdienā mācu suņus kost cilvēkiem, tāpēc jāapmāca arī suns, kas palīdz cilvēkiem,” joko Konstantīns. Nu jau vairākus gadus Konstantīns apmāca dienesta suņus — viņiem jāmāk ne tikai sargāt, bet arī pareizi kost — īstajā laikā, īstajā veidā un perfekti klausīt saimnieku, sadzirdēt komandu dažādās intonācijas, lai pamudinātu kost, vai pašā cīņas karstumā pēc pavēles atlaistu pārkāpēju un nomierinātos.
Tā nav vienkārša dresūra, taču iemācīt vadāt aklos ir vēl sarežģītāk. Konstantīns par šo apmācību ne vien daudz lasījis specializēto literatūru, bet braucis mācīties uz ārzemēm, kur aklo pavadoņu apmācībai jau senas tradīcijas. Piemēram, Igaunijā katru gadu dažādu valstu aklie ar saviem suņiem piedalās orientēšanās sacensībās pilsētā.
Melnās labradora kucītes apmācība jau tuvojas noslēguma, tāpēc ir iespēja vērot Pečeņkas ikdienas treniņu. Tas notiek Rīgas centrā, kas sunim ir paaugstinātas sarežģītības darba vide — tik daudz mašīnu, tik daudz cilvēku, smaržu un kārdinājumu, kā arī daudz šķēršļu, par kuriem jābrīdina saimnieks.
Sunim piesprādzē darba apģērbu — tādu kā rāmīti — stingru pavadiņu ar rokturi. Turoties pie tās, var labi just, kad suns apstājas vai ļaut sevi apvest šķērslim. Pavadiņa ir ērta, lai suni apstādinātu, pagrieztu pa labi vai kreisi vai pamudinātu iet ātrāk.
Konstantīns cieši aizver acis un ar aklo spieķi vienā rokā, bet suņa pavadu otrā sāk ikdienas treniņu. Straujā solī viņš dodas pa Krišjāņa Barona ielu un ļaujas, ka suns viņu izved starp daudzajiem pretimnācējiem, neļauj uzskriet telefonbūdiņai un apstājas pie ielas malas. Kad suns apstājies, Konstantīns ar spieķi aptausta, kas tas ir par šķērsli, paslavē pavadoni un dod tālākās komandas.
Visbiežāk cilvēki, pamanot, ka Konstantīns taustās ar aklo spieķi, pasaka vai luksoforā deg sarkana vai zaļa gaisma vai arī palīdz šķērsot ielu. Ja nav, kas šādi palīdz, aklais ielu šķērso ar brīdinājumam paceltu balto spieķi — autovadītājiem šī starptautiski pieņemtā zīme ir jārespektē. „Lēmumu vienmēr pieņem cilvēks — suņa uzdevums ir tikai brīdināt. Arī par to, vai šķērsot ielu vai gaidīt,” skaidro Konstantīns.
Arī man ir iespēja izmēģināt suņa pakalpojumus. Aizveru cieši acis, sajūtu sev blakus suni, saķeru pavadiņu. Tā vairs nav dzīvā, cilvēkiem un dažādiem šķēršļiem pārpilnā Barona iela, bet gan samērā klusā Baznīcas iela. Tomēr baisi. Suns droši mani ved, bet katru soli speru nezināmajā. Paveru mazmazītiņas acu šķirbiņas un ieraugu, ka ātrā solī tuvojamies pa pusietvi izstieptai slīpai pagraba ieejai. Tomēr ļaujos sunim un viņš mani ved droši. Konstantīns atgādina, ka nedrīkst lūrēt nemaz, jo tad gluži nevilšus sākšu vadīt suni un dzīvnieks sāks paļauties, ka cilvēks ir redzīgs.
Suņa vesta esmu šķērsojusi Elizabetes ielu un nonākusi parkā. Jūtos nogurusi kā pēc smaga darba — nav viegli būt neredzīgai, vēl grūtāk neko neredzot iet pa ļaužu, mašīnu un dažādu šķēršļu pilnām ielām, uzmanību prasījusi arī suņa sajušana un vadīšana. Konstantīns bilst, ka viņa audzēkne Pečeņka ir strādājusi smagāk par mani un arī ir sagurusi. Tāpēc kucīte ir priecīga, ka parkā viņu atbrīvo no pavadiņas un palaiž brīvsolī.
Tik daudz kārdinošu lietu sunim — skraida citi suņi, ir koki, ko apošņāt un pavada neliedz aizskriet tālu no saimnieka. Tomēr jau pēc minūtes Konstantīns sauc Pečeņku un viņa, ne mirkli nevilcinādamās, ir klāt. Ko nozīmē šāda paklausība novērtēju pēc brīža, kad divas meitenes minūtes desmit dzenājās pēc sava takšeļa, kuram kārdinājumu pilnajā parkā nu nemaz negribas atkal iet pie saites. „Cik suņus var palaist pilsētas centrā, lai tie pēc pirmās pavēles atnāk atpakaļ?” jautā Konstantīns.
Akls cilvēks nevar atļauties par pavadoni tādu suni, kas var ļauties kārdinājumam pamukt no saimnieka. Šī iemesla dēļ paklausības mācība aklo pavadoņiem ir ļoti svarīga. Un ne tikai apmācība, bet arī iedzimtība.
Par aklo pavadoņiem parasti apmāca labradora vai zeltainā retrivera šķirnes suņus. Tiem jābūt ne tikai gudriem un labi apmācāmiem, bet arī ļoti līdzsvarotu nervu sistēmu. „Tā, lai ikviens bērns varētu pieiet klāt un kaut vai sunim rīklē roku iebāzt, bet suns viņam neko nenodarītu. Neredzīgajam suņa saimniekam ir nepieciešams kontaktēties ar dažādiem ļaudīm un viņš var arī nejust, ka kāds cilvēks dara sunim nepatīkamas lietas,” stāsta Konstantīns. Pēc brīža arī par nupat stāstīto īpašību varu pārliecināties savām acīm. Mūsu saruna norit parkā uz soliņa, kuram garām iet daudz dažādu ļaužu. Arī kāda ģimenīte ar piecgadīgu puišeli. Mazajam liekas asprātīgi sist kāju pret zemi pie paša suņa purna un mēģināt Pečeņkai iespert. Kucīte puišeļa izdarības uztver filozofiskā mierā. „Redzējāt, viņa pat neierūcās,” lepojas Konstantīns.
Tā laikam laba audzināšana kopš agras bērnības, nospriežu, tāpēc mani pārsteidz fakts, ka kucīte sākta apmācīt vien divarpus gadu vecumā. Līdz tam Pečeņka dzīvoja kādā lauku sētā Kuldīgas rajonā un īpaši apmācīta nebija. Kopš viņas bijušie saimnieki paņēma vēl vienu suni, labradora kucītei klājās bēdīgi. Ar jauno suni viņa nesatika, tas viņai darīja pāri un trenkāja. Kucīte savas dienas vadīja grūtsirdībā guļot zem mājas trepēm.
Tad Konstantīns atbrauca apskatīt suni un atzina to par derīgu savam jaunajam uzdevumam. Sunim tika jauns vārds Pečeņka, ko Konstantīns atvasināja no suņu audzētavas dotā Biscvit — cepums, krieviski — pečeņje. Pečeņkai mācības patīk un jaunajā dzīvē viņa jūtas kādam noderīga. Sākumā kucīte saņēma pamatīgu paklausības mācību, bet vēlāk jau sāka radināt aklo pavadoņu darbam. „Suns sākumā jāmāca ar uzslavām, bet nostiprinot zināšanas bez nepatīkamām izjūtām nevar iztikt,” atklāj Konstantīns.
Sākumā vadāšana pa ielu un brīdināšana par šķēršļiem vai ietves malu ir kā aizraujoša spēle, kurā var saņemt uzslavas par pareizi veiktu darbiņu. Nostiprināšanas periodā, ja suns nebrīdina par ielas malu vai šķērsi, seko sods — Konstantīns ar suni atgriežas un vēlreiz un vēlreiz tuvojas šķērslim, kamēr suns saprot, ka ir obligāti jābrīdina. Pavisam mierīgi un bez dusmām. Tomēr pats suns, kad ir kļūdījies, paliek ļoti bēdīgs — viņam nepavisam nepatīk atkal atgriezties un riņķot ap to pašu vietu nesaņemot uzslavas. Vēlāk suni, iejūtoties aklo lomā, trenē arī citi cilvēki – gan Konstantīna paziņas, gan darbinieki no mecenāta biroja.
Nepietiek vien ar to, ka suņu — aklo pavadoņu apmācība ir svētīgs un interesants darbs, tam nepieciešama arī nauda. Gan suņa un īpašas pavadiņas iegādei, gan pusgadu ilgai ikdienas apmācībai, suņa barošanai un veterinārajai aprūpei. Parasti aklam cilvēkam tas nav pa kabatai.
Kad Konstantīns bija nolēmis uzsākt suņu-aklo pavadoņu apmācību, viņš ar šo ideju vērsās Latvijas Neredzīgo biedrībā. Pēc pāris mēnešiem biedrībā pieteicās mecenāti — zvērināti advokāti Ilze Pilsētniece un Rolands Bortaščenoks, kuri vēlējās ziedot naudu kādam svētīgam mērķim. Tā, pateicoties viņu finansējumam un personīgam atbalstam, sākās pirmo suņu apmācība.
Pečeņkas mācības finansē Ilze Pilsētniece, bet otro suni apmaksā Rolands Bortaščenoks. Neredzīgo biedrībā kopā ar Konstantīnu izvēlējās saimniekus apmācāmajiem suņiem. Izrādās, arī ne katrs aklais piemērots īpaši apmācītam sunim. Ir būtiski, lai neredzīgais ar suni pietiekami bieži staigātu, lai būtu iespēja suni apkopt.
Pečeņkas saimniece — akla pusmūža sieviete no Lēdurgas ir priecīga par savu pavadoni, bet patlaban Konstantīns māca otro suni neredzīgai meitenei no Jelgavas.
