Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Šokējošs stāsts par Ainas Poišas bērnību, mīlu un vājībām 107

Ziņas
2009. gada 29. jūlijā 11:59 2009. gada 29. jūlijā 11:59
Lai arī publiskais darbs televīzijā ir pārtrūcis, Aina Poiša ik dienas tiekas ar cilvēkiem. Runājas, palīdz šķetināt viņu attiecību samezglojumus. Reizēm viņa jūtoties kā miljonāre, reizēm – svešu problēmu nospiesta. Tā cilvēciski. Tie, kam ir laimējies šajā ugunskura oreolā nokļūt, sasildās.

Blakus vīram Gatim Aina vienmēr esot jutusies droši un pasargāti. Viņu pie vietas esot nolicis Gata racionālais prāts un konstruktīvā pieeja dzīvei. Tas nekas, ka reizēm esot trūcis spēles, viegluma un romantikas. Visu jau laikam viens cilvēks nevarot gribēt. To viņi mācoties vēl joprojām — kad bērni jau lieli

“Bieži vien, strādājot ar cilvēkiem, viņiem jautāju, vai viņi zina, kādus ķieģelīšus viņos ielikuši viņu vecāki. Īpaši svarīgi uz šo jautājumu ir atbildēt racionāliem cilvēkiem, kuri nekad par to nav aizdomājušies. Reizēm tu to nevari atšifrēt līdz pat 40 gadu vecumam. Bet nojautu līmenī tomēr kaut kas pastāv... Jo nejaušību nav,” žurnālam „Patiesā Dzīve” saka Aina Poiša.

Ceriņi ziedēja kā traki

„Cik esmu interesējusies par savas mammas un tēva attiecībām, par to, kas viņus saveda kopā un kā sanāca, ka no divu cilvēku apvienības izšķīlās auglis... Nu, jā — ja tam pieliek poēziju klāt, tas palīdz man izdzīvot, jo ar faktiem vien man par maz. Es nevarētu darīt šo darbu, ja dzīvi uztvertu tikai kā faktus... Tomēr man ir nojauta, ka mani vecāki nebija apvienojušies mīlestībā. Ka mana mamma mīlēja citu vīrieti, bet liktenis nebija lēmis viņiem tikties. Viņai jau bija 27—28 gadi, tiem laikiem kritiskā robeža, kad sieviete grib nofraktēties, grib ģimeni un bērnus, un kaut kādu apstākļu dēļ viņa ļāvās straumei... Tā dara daudzas — sievietes bez savas sievietes izvēles. Drusciņ no tā esmu aizguvusi arī es — to bezspēcības izjūtu, neticību saviem spēkiem. Tas ir manī, lai gan neviens netic — bet manī tas ir.

Jā, tas ir svarīgi — apzināties savu sākotni, pirms biji ieraudzījis dienasgaismu. Mammai dzemdības bija ļoti smagas — droši vien es nebiju ieinteresēta piedzimt viegli. Man bija uzstādījums, ka viss man dzīvē nāks — kā pārvarot bezspēcības izjūtu, kā pārvarot straumi. Lai varētu nostāties uz savām kājām un izturēt, iemācoties savā dzīvē izdarīt izvēli. Vienīgais, kas dod to silto asiņu sajūtu, ir tas, ka piedzimu 20. maijā. Mamma teica — ceriņi esot ziedējuši kā traki! Un tad es salieku šīs divas daļas kopā — pirmspavasara stāvokli, kad esi pilnīgi sarāvies un ir tik grūti izturēt, un to pēkšņo pumpuru atvēršanos. Un tad tu atslābsti. Manā ritmā tas, šķiet, ir ļoti dziļi — spēja savākties, izturēt un tad kaifot par to brīdi, kad varu atslābt.

Šis gan nav rucavietes tautastērps, kāds pēc dzimtās vietas sajūtas būtu jānēsā Ainai. Un tās nav arī Rucavas govis, šīs ganās tepat Pierīgā — Ādažos. Taču zaļas zāles sajūtu zem kājām Aina esot saglabājusi kopš bērnības. Un, starp citu, viņa mākot arī govis slaukt

Es piedzimu ilgās pēc mīlestības

Jā, un, redz, ja es tulkoju savu dzīvi... ja es kā zīlniece sametu kārtis, lai man būtu ko nolasīt... Domāju, piedzimstot tev nav izvēles. Tie ir divi pieauguši cilvēki, kas kaut kādu iemeslu dēļ uz mirkli ir kopā.

Kad man jāatceras, ko bērnībā piedzīvoju, nevaru viennozīmīgi teikt, ka bija tikai slikti vai tikai labi. Es piedzīvoju gan vienu, gan otru. Biju lauku bērns, piedzimu Rucavā, un tas bija tas labais, ka atpazīstu pļavu smaržu, pasaules plašumu, man vajag daudz gaisa... Bet sliktā daļa ir tā, ka mani vecāki nebija kopā. Es visu laiku dzīvoju uz šķiršanās robežas. Viņi nemācēja ne sadzīvot, ne izšķirties. Tas paņēma ļoti daudz gadu. Oficiāli viņi izšķīrās, kad sāku iet skolā. Tas bija kā saraustītā filma — brīžiem tētis ir blakus, brīžiem nav. Brīžiem esmu ar mammu saslēgusies izmisumā, ka mums jābēg, ka man viņa jāaizsargā, jāsauc palīgā... Tētis lietoja alkoholu. Un reizēm bija nešpetns. Tad mamma teica — ej, kliedz! Un man, protams, bija baiļu izjūta un apziņa, ka jāaizstāv.

Nē, mammai tā tieši neesmu prasījusi, vai viņiem bija mīlestība... No vienas puses — negribu sāpināt. No otras — mums nav izveidojies tik dziļš emocionāls kontakts, lai runātu par to. Bieži man ir pretrunīga attieksme pret to.

Pretrunīgi esmu dzīvojusi arī bērnībā — ļoti nopietni gribējusi mammu aizsargāt, bet arī — tikpat nopietni bijušas dusmas par šo situāciju. Par to, ka tas bija neatbilstoši man — tik ātri uzņemties pieredzi, kas man kā bērnam atņēma bezrūpību. Pēc tam, skolā ejot, es vienmēr esmu jutusies vecāka par vienaudžiem – liekas, esi piedzīvojusi to, ko citi ne. Un ir bail par to stāstīt, jo gribi dabūt to piederības izjūtu — lai pārējie tevi pieņem, lai gan iekšēji jūties solīti vecāka. Varbūt tāpēc man vienmēr tika uzticētas visādas klases vecāko lomas, un no šā goda sūri grūti iemācījos atbrīvoties tikai pēc 30 gadu vecuma. Kad analizēju — kāpēc tā ir.

Nu, jā — tas ir mugurkauls... Protams, tas deva baigo gandarījumu — ka mani novērtē, ja daudz daru, tomēr — vai tas ir vienīgais, ko cilvēks varētu gribēt? Tu gribi arī atpūsties no šīs atbildības... To iemācījos tikai tad, kad nobriedu. Līdz tam... Līdz tam vienmēr, labu gribot, krāvu uz pleciem arī lieko, jo man, redz, tāds sīkstums iekšā! Varu daudz. Līdz vienā brīdī tev pielec — bet kā vārdā tu to dari?  

Jā — tās bija sekas tam, ka man ļoti agri vajadzēja parūpēties par sevi. Mamma it kā rūpējās, caur šīm rūpēm mīlēja, bet emocionāli viņai nebija spēka ražot tuvību, ko ražo tikai tās sievietes, kas ir apmierinātas ar sevi. Psiholoģijas terminoloģijā tas saucas — laimīgās mātes. Bērnam jau neko citu nevajag — ja māte ir laimīga, viņš nolasa visu dzīves gudrību no viņas. Ja māte ir norūpējusies, attiecības nav tik siltas, komunikācija — smagnēja,

To sapratu jau pieaugusi. Kad nonācu kādā psiholoģisko treniņu grupā, kura provocēja vilkt no sevis ārā nevis to, ko tu domā ar galvu, bet gan to, kas ir tava emocionālā pieredze. Tad tu esi spiests vērt vaļā tos apcirkņus un ieraudzīt sevi pa īstam. Tad no acīm nokrīt zvīņas, tu beidzot saslēdz kopā vadiņus, un pēkšņi tev pielec — kādas sekas tevī ir atstājis kaut vai diennakts dārziņš... Gudri runājot, tas ir piesaistes pārrāvums, kas atņem bērna uzticību vecākiem. Bet līdz tam tu nevarēji izskaidrot, kāpēc tā siena ir uzaugusi. Pret mammu, kuru ļoti mīli, bet viņa tevi atstāj, un tev tas riebjas! Tev stāsta, ka mammīte brauc uz Liepāju strādāt... Nu jā – viņa meklēja neatkarību, kā sevi izpaust, un tas ir apsveicami, bet man tas bija...

Augstākais sasniegums ir tad, kad spēj nevainot savus vecākus un pār mēru nedusmojies uz viņiem. To dod tikai analīze. Kad esi salicis visus apstākļus kā puzli un dabū atpakaļ spēku un apziņu, ka realitāte ir tāda. Un nav vērts to purināt. Jo tu dzīvo šodien!

Es domāju — reizēm cilvēki piedzimst ilgās pēc mīlestības. Un arī tas ir daudz. Kā, piemēram, mans gadījums. Mans tēvs un māte — viņi taču patiesībā bija jauni cilvēki, zem trīsdesmit... Jo visos ir tās ilgas iekšā. Tikai tas izpildījums nesanāk. Varbūt tev neizdodas satikt īsto cilvēku, kas ir uz tavas frekvences, ar vienu uzstādījumu, vienu vērtību sistēmu, bet ilgas... tās ir visos. Un tas ir šausmīgi aizkustinošs mierinājums, ja esi piedzimis ilgās pēc mīlestības. Jo tajā mirklī, kad divi cilvēki ir tuvi viens otram, viņi kaut vai tikai ar ilūziju par mīlestību sevi pabaro. Un tas ir vairāk nekā nekas. Vienalga – kaut tā būtu tikai mīlestības skaņa. Vismaz kaut kas. Ja ne pilnība, vismaz gabaliņš tās. Tu esi piedzimis, un tas ir skaisti! Tas nav tā, ja es tev teiktu — nu, zini, es gadījos! Varbūt tā arī bija, jo ar izsargāšanos tajos gados negāja pārāk labi... Bet es izvēlos savas dzīves grāmatā uzrakstīt šādu teikumu — es piedzimu ilgās pēc mīlestības.

Melnīgsnēja un sprigana – Aina puišu uzmanību piesaistīja jau pusaudzes gados. Tas bijis īsts menedžmenta darbs – kā pagūt uz visiem randiņiem. Tagad viņa ar dzīves un psihoterapeites pieredzi saka: vīriešiem patīk mums atvēlēt vienīgi divus plauktiņus – tu esi vai nu mūķene, vai mauka...
Pirmā mīlestība. Samta kastītē

Zini, jocīgi — tā kā man ģimenē nebija parauga, kas sākas ar burtu M, es individualizējos, un mani nākotnes plāni un sapņi bija nevis par mīlestību, bet par to, kas būšu es pati.

Mana pirmā pieredze — biju kopā ar puisi, ar klasesbiedru, kurš bija līdzīgs man (bet arī atšķirīgs), kurš bija ļoti gudrs un talantīgs. Mēs tuvojāmies viens otram absolūti šķīsti un tīri, tādā romantikas pilnā gaisotnē. Viņš man deva uzmanību un milzīgu pietāti. Viņam bija labāka ģimene, stabilāka un paraugs, kuru viņš bija uztvēris — ka sieviete ir kaut kas īpašs, un arī vīrietis ir īpašs, ja viņš to sievieti izceļ. Un šis puisis man dāvāja tādu attieksmi — esmu pelnījusi, ka vīrietis mani izceļ. Par to esmu viņam pateicīga līdz mūža galam. Kādreiz to publiski pasaku, viņš izlasa un man piezvana, un tas ir tik jauki! Ne visiem vīriešiem ir šāda spēja noglabāt samta kastītē šādu jaunības pieredzi, jo, domāju, esmu viņu arī sāpinājusi. Es viņu pametu, un varbūt viņā arī vēl kāds jautājums nav atbildēts.

Tā reizēm notiek, kad divas spēcīgas personības paliek kopā; tas ir baigi uzrunājoši, jo var saprasties no pusvārda, tomēr arīdzan pietrūkst tā papildinošā elementa... Man bija nojausma — tāda čuja līmenī — mēs izēdīsim viens otru. Un kaut kas tajā sakāpinājumā bija biedējošs. Tomēr tas bija skaisti. Mēs rakstījām dzeju, sapņojām, klausījāmies mūziku – viņš mani cēla, un es iekšēji augu. Bet, kad izaugu, man likās – tagad esmu pietiekami liela meitene, esmu gatava iet tālāk un uzdrošināties ielaist savā dzīvē cita tipa vīriešus. Un jā, arī tas... Kas zina, ja nebūtu tik daudz uzmanības no citiem, iespējams, būtu turējusies pie viņa. Tas mans nemiera gars...

Mani uzrunāja vienīgi radošā vide. Manus sapņus saistīja darbs ar cilvēkiem. Visu laiku biju nodarbojusies ar pašdarbību — dancoju, dziedāju, teātri spēlēju, dzejoļus skandēju (smejas), sacerējumus rakstīju... Bet konkrēti, ko gribu darīt, nezināju. Mans uzstādījums par sevi bija kā par erudītu cilvēku, personību. Gāju uz fakultatīvajiem kursiem par mākslas un teātra vēsturi, kaut ko krāju sevī. Lasīju autobiogrāfiskus romānus no sērijas „Ievērojamu cilvēku dzīve” — kā vājprātīga! Sūcu, sūcu, sūcu... lai apmierinātu savu ieceri, domāju, man jābūt šai bagāžai.

Izdomāju, ka iešu uz kultūras darbiniekiem Konservatorijā. Pavasarī ar savu pirmo mīlestību braucām uz atvērto durvju dienām Rīgā, viņš štukoja par arhitektūru. Atceros to sajūtu — kad iebrauc no Liepājas Rīgā... Tagad jau tas nav nekas, bet tajā laikā — notikums! Kā tu ar vilcienu atbrauc, izkāp stacijā, viss liekas tik liels! Atveru smagās Konservatorijas durvis — man tā bija Gaismas pils! Es kā atraitnes meita uz Pēterburgu... Likās — āāā, te, tajās sienās ir viss, ko man vajag! Cilvēki, kurus esmu redzējusi žurnālos, Kokars paiet garām... Esi starp personībām, kā Olimpa kalnā! Tādas trīsas un godbijība bija pret to māju. Tad man likās, jā, tagad zinu atbildi — būšu kultūras darbiniece! Bet tajā gadā nebija uzņemšanas. Tas man bija baigais šoks! Taču atradu alternatīvu — iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā un nokļuvu vidē, kas arī ir pietiekami radoša. Izbaudīju mācību procesu, ka varu nostādīt balsi, uzstāties auditorijas priekšā, kontrolēt ķermeņa psihofiziku, sākt domāt, lasīt lugas, analizēt. Tas viss — attīstības vārdā.

Tehnikumā bija vietējais orķestris, ko vadīja Gunārs Freidenfelds, viņš balss nostādīšanā pamanīja, ka man ir savdabīgs tembrs, ielika rokā mikrofonu, ko es jau bišķiņ biju turējusi — vokāli instrumentālajā ansamblī Liepājā, un tā es dabūju darbu. Pēkšņi 19 gadu vecumā dabūt darbu plus stipendiju! Estrādes ansambļiem taču kolhozi maksāja algas! Un Freidenfelds paņēma mani uz savu ansambli „Ceļavējš”. Koncertējām pa Latviju — ko es, jauns skuķis, pat nevarēju to līdz galam aptvert. Nu, labi, es dziedāju fonā, taču tik un tā – tev iedod smuku kleitu, iemāca uzvesties uz skatuves, pamazām dod arī solo gabaliņus — absolūts brīnums! Kad pabeidzu tehnikumu, man bija darbs. Pēc laika ar visu sastāvu pārcēlāmies uz Ādažiem, tur mainījās vadītāji, bet kādus sešus gadus es vēl pavadīju uz skatuves.

Kāzās es raudāju

Bet bohēma... Redz, es nekad neesmu bijusi viegli ietekmējama. Tas ir mans spēks — veselais saprāts. Esmu piedalījusies... dabiski, esmu redzējusi, kā veči nodzeras, bet pati tajā purvā slīkusi neesmu. Bet varētu slīkt, protams! Ja tevi pārņem eiforija, pie kā turas vājāki cilvēki. Nē, šajā ziņā tēva gēna manī nebija. Vai arī – tie man lika būt dubultpiesardzīgai.

Bet mans pirmais vīrs, mans liktenīgais vīrietis, bija šajā purvā. Viņš bija aktieris, kas atbilda manām vajadzībām — cilvēks no radošās vides, ar kuru var saprasties no pusvārda. Ar kuru man bija tāda garīgā, ideju pasaule. Kuram ir visas tās pašas intereses, skats uz lietām un dvēsele — atvērtā plaukstā. Un skaista tā dvēsele! Kaut arī cilvēks dzer.

Bet sākumā to dzeršanu neredzi, tas pieder pie bohēmas. Turklāt tajā vidē visi tā dara, un tev tas šķiet kā norma, jo tu neskaties viņam uz pirkstiem un nepieraksti, kā viņš sāk dienu. Vai viņš sāk ar tēju, kafiju... Kad pamanīju, ka viņš brokasto ar glāzīti... kļuvu tramīga. Tad arī lēnām sāka atvērties acis, un es sev teicu – johaidī, kaut kas nav labi. Tu uz viņu nevari paļauties. Bet tik un tā bija sajūta – jāprecas, jo es viņu mīlēju.

Kāzās es raudāju. Sirds teica — nebūs labi. Un tas bija līdzīgi kā manai mammai — kad ir ilūzija, ilgas pēc mīlestības.

Protams, bija mirkļi, kad mīlestība tiešām bija sajūtama, tomēr nebija nekādas izpratnes, ko tas nozīmē — dzīvot kopā. Jā — mēs esam vīrs un sieva, mums ir plānos dzemdēt bērnus, par viņiem rūpēties, radīt drošību... Bet tev nav nekādas poņas, kā to dabūt gatavu! Tu pieķeries tikai tam mirklim. Lūk, to es nojautu līmenī sapratu. Un raudāju. Un man bija kauns no savām asarām.

Tagad saprotu, ka tajā brīdī tika atražots arī šis latviešu sievietes gēns — gēns, kas čukst — es varēšu radīt brīnumus; man ir vairāk spēka nekā vīrietim; es varēšu iznest viņu cauri dzīvei... Nevis atdot vīrietim šo atbildības daļu — iznes mani cauri mūžiem, bet apgrieztais variants — it kā viņš man dziedātu to dziesmu — iznes mani cauri mūžiem... Daudzas sievietes uz to atsaucas. Lai gan mums visām ļoti patīk tā Kalniņa dziesma ar Ziedoņa vārdiem un mums gribētos ticēt, ka viņi mums to dzied... Eh!

Kā ievainots dzīvnieks

Bet bērna dēļ es izdomāju, ka nepalikšu ar viņu. Man acu priekšā saglabājusies bildīte — biju viņu novannojusi, viņai kādi astoņi mēnesīši, tāds zīdainītis — un tik skaista viņa man likās, tik neaizsargāta. Bija jau grūti... man bija dvīņi, bet vienu es zaudēju. Piedzima bišķi pirms laika, bija stafilokoks, puisītis vājāks — kā parasti mēdz būt, un pēc dažām nedēļām viņš aizgāja. Meitiņa izvilkās.

Ai... Tas bija smags laiks. Tagad jau it kā varu par to runāt, bet vienalga... Redzu to visu kā filmu.

Man bija šausmīgi daudz piena — kā jau dvīņu mammai. Staigāju kā ar divām piena kannām, man nebija kur to likt — bērniņi bija kupolos bērnu slimnīcā, kur ārsti cīnījās par viņu dzīvību. Atslaucu pienu un katru dienu kursēju uz slimnīcu pilnu kuli ar pudelītēm. Sākumā mani nelaida klāt, jo es traucēšot. Drausmīgi... Piezvanu pie durvīm nodaļā, kur tie priekšlaicīgi dzimušie bērniņi, runāju ar ārstu, tverot katru niansi viņa sejā, lai tā tev vismaz kādu informāciju dod, lai tu ko uzzini, un... esi pilnīgi bezpalīdzīgs. Tik staigā pa Rīgu un nemitīgi atslauc pienu. Krūtis deg, tu jūti, ka tā dabas balss nav realizējama, tev būtu jāliek bērns pie krūts un jāmācās būt par māti, bet tu staigā kā ievainots dzīvnieks un neviens ar tevi nerunā. Pasaka kādu pusvārdu un atšuj. Tu brauc ar tramvaju mājās, pārdomā, piefantazē klāt...

Tad pienāca brīdis, kad man teica — meitiņa ir stiprāka, var ņemt no kupola ārā, es drīkstu ieiet slimnīcā, kur biju ar meitiņu vienā istabā. Bet puisītis joprojām atradās zem kupola.

Tur bija tāda priekšistaba, kur man vajadzēja nolikt pudelītes ar atslaukto pienu. No tās es viņu redzēju. Sirdsbalss teica — nepieķeries viņam. Tu viņu zaudēsi. Fui! Tomēr bija brīži, kad es naktī, kad māsiņas gulēja, pārkāpu robežu un gāju slepus – vismaz paskatīties un tā kā atvadīties... Kaut gan saproti, it kā tev ir tāds čujs, bet tu vēl joprojām tici brīnumam... Liekas – ja tas viens ir izglābts... Un tas otrs taču arī ir daļa no tevis! Bet sirdsbalss atkārto — nepieķeries! Novērtē to, kas ir, jo šis vēl ir nezināms. Bet tā sajūta... Kad tu zodzies... palūrēt. Mazi, mazi pirkstiņi, maza, maza sejiņa, viņš vēl elpo, viņš ir tavs, bet tev nepieder. Un tu nevari ietekmēt situāciju.

Jā, tagad stāstot raudu, bet man nav bail par to runāt. Jo zinu, ka neesmu vienīgā, kura tam izgājusi cauri, un, izsakot to skaļi, es kaut nedaudz apliecinu — arī ar ko tādu cilvēks var tikt galā. Tas mani nav vajājis visu mūžu.

Un vēl kas. Bija ļoti svarīgi nebūt par daudz piesaistītai tam bērnam, ko esmu izglābusi. Arī tā man ir bijusi kāda dzīves gudrība no augšas. Domāju – tā kādreiz mēdz būt, ka tu par daudz pieķeries bērnam, kad ar bažām viņu visu laiku vēro, ka tikai atkal kāds dabas spēks viņu neatņem. Nē. Es skaitīju pašas izdomātu mantru — mans bērns tiks ar to galā, viņa būs stiprākā un veselīgākā meita visā reģionā, un viņa par tādu izauga. Protams, mums visu pirmo gadu vajadzēja braukt uz kontroles vizītēm, jo vienu brīdi bija diagnoze — meningīts. Viņi pētīja, vai nebūs kādas aiztures... Bet man bija TIK pārcilvēciska ticība, ka es pat neaizdomājos, ko tas nozīmē — bērns ar aizturēm. Pārcilvēciska ticība! Un šis spēks bija brīnums! Dakteris beigās teica — diagnoze esot jānoņem, kaut gan tā nemēdzot būt. Bet mēs paraustījām plecus, un viss. Uzņēmām, ka tā tam vienkārši bija jābūt.

Tomēr tieši tajā laikā manī piedzima atbildība, ka es nevis koncentrēšos uz bērnu, kas ir tik dārgs, kuru burtiski esmu izrāvusi kaulainajai no rokām, bet gan uz to, ka man viņai jādod skābeklis, ko elpot. Proti – es esmu atbildīga par gaisotni, ko ražo ģimene, lai viņai dzīves scenārijā neierakstās tas, kas bija man.

Jā, un tad es skatījos uz viņu — kā viņa tāda rozīga, nomazgāta saldi gulēja, un šī bildīte man iedeva zvērīgu spēku pieņemt svarīgu lēmumu, barojot sevi ar ticību, ka es izkulšos, arī atsakoties no kopdzīves ar bērna tēvu. Un izkūlos! Bet visi teica — dullā, ko tu dari.

Zaudējusi vienu no dvīņiem, Aina mācījās atteikties no slimīgas piesardzības, audzinot otru. “Es negribēju izaudzināt garīgu kropli,” atzīst Aina. “Solīju pati sev, ka Annija izaugs par stiprāko un ņiprāko meiteni reģionā, un tā arī bija.”

Cits musturs

Vīrs sākumā neticēja, ka es aiziešu... Un arī tas ir raksturīgi – ka viņi netic. Jo es viņa acīs biju tāda trausla, sievišķīga būtne. Pārdzīvojumi ar bērniem? Savas rētas viņš dziedēja ierastajā veidā. Tāpēc nejutu viņu sev blakus. Man ļoti patika franču filma 5x2 — tā sākās ar šķiršanos un beidzās ar satikšanos — it kā beigās paliek cerība, bet filmas sākumā — sekas. Cerība jau tiek nokauta tad, kad vīrietis nenolasa, kas sievietei ir svarīgi. Kas? Sievietei ir svarīgi, lai vīrietis ir blakus. Neko vairāk – lai viņš ir blakus! Kad viņa ir stāvoklī, kad dzemdē, kad viņa ir ļoti nobijusies. Tīri emocionāli ir vajadzīgs klātbūtnes efekts, un vīrietis nespēj to uzminēt... Un tā tās epizodes summējās — no brīžiem, kad man ļoti vajadzēja viņu blakus, bet viņš to neuzminēja. 

Bet šķiršanās izrādījās sākums mūsu draudzībai. Mūsu sarunām bija cits segums, bija vieglāk, jo es no viņa vairs negaidīju to, ko viņš man nevarēja dot. Tagad es varēju pateikt — no tevis bija ļoti daudz atkarīgs, bet tu to nezināji, tomēr es tevi par to vairs nevainoju. Kopdzīvē jau pavisam citas prasības – jo musturs ir cits. Jā, viņam pietika spēka samierināties ar manu lēmumu. Cepuri nost! Un arī vēlāk mēs nekad neesam pazaudējuši cieņu vienam pret otru.

Mana mamma man ļoti palīdzēja. Arī vīramāte un vīratēvs — mums bija ciešas attiecības. Vīramāte gan atzinās, ka tas viņai bijis šausmīgākais brīdis, kad pateicu par šķiršanos, bet nu... Vecākiem, protams, bija ilūzijas, jo viņi nevarēja novērtēt reālo situāciju.

Patiesībā es vienmēr esmu atradusi cilvēkus, kas man kādā brīdī palīdz. Pieņemt cietējas lomu un mocīties vienai — tas nebija man. Reizēm esmu savai meitai teikusi — tev noteikti daudzreiz manis bija par maz, tomēr es biju nevis bezspēcīga mamma tev blakus, bet mamma, kas risina dzīves problēmas. Mēs varējām savilkt galus kopā, mums bija ko ēst, bija jumts virs galvas, varēju nodrošināt bērnudārzu, visādas nodarbes, turklāt es nopietni domāju par to, ka  jāsatiek kāds vīrietis, jo nemūžam nepalikšu vientuļā māte.

Tāpēc es rūpējos par sevi! Biju atvērta attiecībām. Šajā ziņā no savas mammas biju mācījusies, kā nevajag darīt. Viņa savas sievietes vēlmes nolika maliņā, ļoti uzupurējās, par daudz. Un man reizēm ir skumji par to... Tagad, kad viņai daudz gadu, es domāju — cik viņa kā sieviete savā dzīvē bijusi laimīga? Mamma ļoti bieži ir bijusi gatava atdot man savu pēdējo kreklu, bet tas manī ir ražojis vainas izjūtu. Patiesībā es to pēdējo kreklu nemaz neesmu gribējusi, man būtu bijis svarīgāk lepoties, ka mana mamma ir sieviete! Kurai ir savs egoisms, kura dzīvo arī savu dzīvi. Un no tā, redz, es mācījos, kad rakstīju savu programmu... Un gribu, lai mana meita no manis mācās, ka man ir, ko piedāvāt viņai.

Es izšķīros, joprojām dziedāju, pēc iespējas ātrāk atgriezos apritē, meklēju, menedžēju...

Tad apstākļi mainījās, ansambļa vadītājam Kukuvasam bija cita programma, kas, protams, bija diezgan sāpīgi — pirmo reizi izjust atraidījumu, bet bija jāķepurojas. Atradu darbiņu Ādažos, komjaunatnē, kur katru rītu bija jāiet un kaut kādas stundas jāatsēž, un tad arī pirmo reizi nodomāju — ā! Nošauties! Tas nav mans ritms — no – līdz! Nē!

Tomēr šis darbs man atnesa iespēju iepazīties ar manu tagadējo vīru. Viņš mani bija noskatījis, uzlicis tēmekli... Mēs ļoti strauji apprecējāmies. Kāpēc? Viņš no sevis izstaroja sajūtu par cilvēku, uz kuru varu paļauties. Viņš gan nedeva tos signālus, uz kuriem uzķēros līdz tam, – romantismu un maigumu, nē, viņš bija citāds. Klints. Un tas bija grūtība visu mūsu laulību, kura līdz galam vēl nav beigusies. Nu, tagad viņš kļūst maigāks... tā kopdzīve jau ietekmē. Mēs viens no otra mācāmies.

Redz, publiski saku — man nav ideāla laulība. Un man ir liels prieks, ka mans vīrs no tā nebaidās. Tas, ka manai vīramātei nepatīk, ka publiskoju šādas lietas, — tā nav mana darīšana. Man ir svarīgi, kā viņš... Es rēķinos ar viņa domām. Un, ja viņš arī var atzīt, ka mēs mācāmies viens no otra un mums nevajag uztaisīties par saldo pārīti (smejas)... Tas mani gandarī. Un, man liekas, tas palīdz arī manam tēlam, profesionālajam imidžam – ja es, strādājot ar pāriem, varu viņiem caur savu attieksmi, caur savu personību nodot ticamības efektu. Jo reizēm ir tā – jo ideālāk šķiet, jo attiecības patiesībā ir daudz neveselīgākas... Nu jā. Man bija savi tetovējumi. Neredzami, bet iekšēji atpazīstami man pašai.

Mīlestība atnāks pēc tam

Vai otrās kāzas bija mīlestība, ne tikai ilgas pēc tās? Ah... Viennozīmīgi man bija ilgas pēc stabilitātes, pēc ģimenes vides. Es joprojām jutos atbildīga savas meitas priekšā, tāpēc, kad iepazināmies (meitai tolaik bija jau četri gadiņi), visu laiku skatījos, kā viņš izturas pret manu bērnu. Tajā brīdī tu esi kā rentgens. Viņam liekas, ka tu neko neredzi, bet nekā — tu redzi, kā viņš viņu paceļ, kā viņš viņu nes, kā paskatās — viss iziet cauri kā skenerim. Un nedod, Dievs, kāds asums! Tā tīģeriene tevī ir baigi modrā. Tu apzinies — ja tu viņu ielaid savā vidē, viņam šī loma jāpilda. Ja viņš to nepildīs, tad labāk dzīvo viena! Jo vai tad tev vajag vīrieti seksam? Tādu atrast nav problēmu. Bet tu viņu ielaid tajā vidē ar uzstādījumu, ka gribi ģimeni, mājas izjūtu, kur tev ir partnerība, kurā vīrietis ir arī draugs, kurš ar tevi kopā iet cauri grūtībām, dod aizvēju — arī tavam bērnam. Jā, un to es Gatī redzēju gan. Bet atbilde par mīlestību? Tā palika ticībā, ka tā atnāks pēc tam... Vai nebaidījos? Baidījos. Bet man bija izvēle — vai nu saglabāt attiecības ar vīriešiem, kuri gatavi mīlēt, bet nav gatavi uzņemties ar tevi kopā saistības, vai riskēt, pietuvojoties vīrietim, kurš tev dod šo pamata sajūtu. 

Protams, mums bija simpātijas, pievilkšanās, bet man neļima ceļi. Nē. Es skaidri apzinājos... Un, kad precējāmies, atkal raudāju. Jo atkal bija tā sajūta – tas nav viss! Arī šoreiz es nebiju simtprocentīgi pārliecināta par šo soli, bet es tur stāvēju un vismaz varēju atbildēt – kāpēc to daru.

Arī Blaumaņa novelē Purva bridējs Akmentiņš sākumā izskatās tik pareizs, bet tas nav viss par viņu... Jo nevar būt tikai viena patiesība — aprēķina laulības vai tikai kaislība, vai ne? Tas ceļš, kad paņemam kādu aiz rokas un sakām — mēs kopā tagad iesim! —, nav prognozējams. Kurā brīdī kaislība apdzisīs, un kurā brīdī no tā aprēķina, no izjustās stabilitātes uzplauks arī poēzija... Jā, arī mēs ar Gati esam pietiekami daudz skaistu mirkļu kopā piedzīvojuši, un arī tuvība ir. Bet ja godīgi... Domāju — mēs vairāk jūtamies kā tāda laba savienība, kā labi partneri, jā... Un reizēm man drusciņ skumji par to.

“Sievietei skaistām lietām vajag kaut tikai pieskarties. To es mācījos ar laiku — ka drīkstu iet veikalā, mērīt visu pēc kārtas un tā arī neko nenopirkt. Tagad nevaru paiet garām kosmētikas veikalam neuzkrāsojusies,” smejas Aina. Vairāk domāt par savu ārieni un tēlu viņu mudinājusi piedalīšanās TV šovā

Tas ražo skumjas

Bet es nenožēloju šo kopdzīvi. Lai arī nav bijis viegli, tas ir bijis atbilstoši manam dzīves uzdevumam. Man nekas nenāk viegli. Tā tikai no malas izskatās, jo visu laiku esmu smaidīga, enerģiska. Bet iekšēji es lielas pūles esmu pielikusi, lai šī ticība dzīvei saglabātos, un nekad to neesmu nožēlojusi. Jo vērtīgs jau kļūst tas, ko tu baigi kop, kas tev nenāk viegli. Tad ir sajūta – redz, šis ir dārzs, ko es smagi roku ar lāpstu! Es vedu sūdus, un tikai tad tie sūdi pārvēršas zeltā. Un tad tev ir novērtējums lietām. Dievs iedod sešas darbdienas un vienu brīvdienu — tas ir stāsts par mani.

Gatis ir bijis ļoti labs tēvs manai meitai, viņš man ir daudz ko iemācījis, visu laiku esmu jutusies aizsargāta. Līdzko man ir kāda kritiska situācija, viņš ir pirmais cilvēks, kas ir man galvā un kuram es zvanu. Un tā ir vērtība! Un tas man palīdz izturēt tos mirkļus... Kādus? Teiksim, braucu mājās nogurusi un iztēlojos, kā gribētu pavadīt vakaru — nu, pēc savām vajadzībām (smejas). Ierodos, bet tas neatbilst realitātei, jo viņš ir citā noskaņojumā, savā pasaulē — un tev tas jāpieņem! Tad pirmā ir vilšanās sajūta – viņš nav uz tavas frekvences. Un tas iesmeldzās un ražo skumjas. Tas putns, tas skumju putns, saka — es mīlestību palaidu vējā, tās nav. Bet tad tu domā – labi, šajā mirklī tās nav, jo nu nelaimējas visiem cilvēkiem visu laiku turēt to mīlestības putnu savās rokās, un — jā, es esmu viena no tiem. Tomēr vai tāpēc jāizvēlas nožēlot, skumt, ka šobrīd nav tā, kā es gribētu?...

Gatis Lauksaimniecības akadēmijā ir beidzis vadību un ekonomiku, līdz ar to viņam vairāk ir racionālā domāšana. Es esmu tā, kas rūpējas par svecēm, par vīnu, par noskaņojumu, par gaisotni... Viņš — par dzīves pamatu. Kādreiz biežāk skumu par to, ka man par daudz jāstrādā, lai arī viņš no manas pasaules kaut ko paņem. Teicu – es no tavas pasaules tik daudz mācos — gan kādreiz sevi nolikt pie vietas, disciplinēt, vīrišķīgi domāt par lietām — tas man palīdz; arī es nevaru būt tikai māksliniece, kaut kādām rakstura īpašībām ir jāattīstās, galu galā – tad kāpēc tu, johaidī, nevari no manas sievišķības ko mācīties? Nu, tā — atspringt! Jo nav nekā, ko mēs varētu nokavēt, nevajag vienmēr visam notikt tikai pēc stakato ritma, var arī legato ritmā... Pēdējos gados jau viņš saka – jā! Esmu no tevis iemācījies (smejas). Un tad arī tuvība, šķiet, pēdējo gadu laikā sāk veidoties vairāk. Arī tāpēc, ka bērni ir prom no mājas, ka mēs vairāk fokusējamies viens uz otru, jo, lai neskrietu bērniem pakaļ un nebāztu degunu, kur nevajag, mums jāvienojas, kā pavadām laiku. Vai runājam, vai skatāmies filmas, vai dzeram vīnu, vai lasām grāmatas. Lai nepazūd tā vajadzība pieskarties, paburzīties, pamuļķoties, padzīt velnu, pavilkt vienam otru uz zoba — nu, tā — dauzīties! Vajag to vieglumu... Prieku vienam par otru.

Svešu stāstu miljonāre

Ap gadiem trīsdesmit manā dzīvē ienāca psihoterapija. Pirms pati sāku tikties ar cilvēkiem, tā daudz ko mainīja manī pašā. Es ieguvu brīvību. Labāk sapratu sevi. Jo — lai šo darbu darītu, vispirms jāanalizē sevi, tev pašam jābūt emocionāli stabilam. Lai tu atpazītu savus vājuma brīžus un nesāktu ko kompensēt uz savu klientu rēķina.

Analizējot atveras tava iekšējā telpa. Tu sāc pārzināt savus kambarus. Kā pieliekamajā, kad zini — šeit tev ir ievārījuma burciņa, te gurķi, te kartupeļi. Tu sāc justies tāds — ar sevi integrēts. Sajūta kā kaķim — ja nu kas, zini, ka vienalga kritīsi uz kājām, jo esi kontaktā ar savu iekšējo stāstu. Tev nav jāiekļaujas tikai vienā šķautnē – ka esi tikai veiksminieks vai arī tikai nelaimes čupiņa — tas ir kopums par tevi, un tev nav kauns to dot otram cilvēkam.

Protams, rakņāties pa sevi ir ļoti mokoši, tas plēš vaļā. Un mūsu gadsimtam ir raksturīgi, ka pieņemtāki jūtas racionāli cilvēki. Grūtāk ir tam, kas atklāj savu iekšējo bērnu – raud, smejas, kādreiz ir muļķīgs un nespēj neko pateikt, bet kādreiz ir ļoti gudrs un ģēnijam līdzīgs... Vieglāk ir funkcionēt tādā — visiem pieņemamā, virspusējā — līmenī. Cilvēks ātri apgūst noteikumus, pēc kuriem jāspēlē, kas ir topā, kas ir statusa jautājums, kāds ir komunikācijas līmenis, kurā jārunā.

Bet pirms tā brīvības perioda ir darba periods, kad tev jāpieraud entās burciņas, pēc tam jāizšņauc deguns un jāiemācās formulēt. Šīs asaras ir baigais dzīves eksāmens.

Kādus tik dzīvesstāstus pa šiem gadiem esmu dzirdējusi! Dažreiz jūtos miljonāre. Tik pilna... ka pat nezinu, kur likt. Vai vari iedomāties šo sajūtu? Savā ziņā esmu kā Latvijas Valsts arhīvs – tikai neredzams. Vācu ziņas, kas notiek ar mums cilvēciskajā ziņā. Jo ārējo mēs redzam. Darbs ir? Ko dari? Cik nopelni? Bet, redz, tās īstās sirds lietas paliek aiz kadra. Ja cilvēks tev uzticas, tad varbūt tu esi pirmais, kam viņš pasaka tās. Tie ir pārdzīvojumi, ko viņš ir nēsājis sevī, bet tas patiesībā reizēm ir arī laikmeta atspoguļojums. Tā nav tikai to cilvēku ietekme, ar kuriem viņš bijis kopā, tā ir arī vide, kas mūs veido. Vai nu ierobežo, vai atver. 

Kad mēs ar Ģimenes centru sākām braukāt pa Latvijas laukiem... Latvijas sievietes ir ļoti sāpīgs jautājums. Mīts, ka sieviete var ļoti daudz paciest, ir dzīvotspējīgs. Un visi pierod, ka tā ir dzīves norma. Laukos tomēr ir cits domāšanas veids – tāda perifērijas sajūta. Braucot pa Latgali, mums bija šoks, cik cilvēki tur jūtas atstumti. Ir sajūta, ka esi iekāpis laika vilcienā un atbraucis 30 gadus atpakaļ. Atbrauc uz Rīgu, un šķiet — te ir cits laiks, cita telpa. Bet tur — tuvāk robežām, latviešu bordertaunā, veči dzer, un sievietes saka — es varu to izturēt. Ik pa brīdim piegriežas, bet vispār jau varu. Tā dzīvoja mana māte, mana mātesmāte. Vīrietis kaut kur ganās, labajos brīžos jumtu pielabo, ja nu galīgi tek... Šie novērojumi radīja to fatālo sajūtu, ka nez vai te ko var mainīt... Jāatzīst, tomēr guvām gandarījumu. Regulāri tiekoties, centāmies stāstīt, ka tas ir mīts, kuru var skrubināt, ja vien atrodi spēka avotu — pārtraukt ģenētisko mantojumu un sākt sevi rakstīt no jauna. Atceros, kādi laimes brīži tie bija, kad pamani, ka sieviete tev acu priekšā uzplaukst un saka — viss, man pieleca, ka no manis ir ļoti daudz kas atkarīgs.  

Vai pēc maniem psihoterapijas seansiem ir palicis daudz vientuļu sieviešu? Vairāk, nekā bija sākumā... Tā ir sliktā vai labā ziņa — es nekad nezinu īsto atbildi (smejas). Bet ja nopietni — šķiršanās arī ir risinājuma veids. Mums nav jāuztur ilūzija, ka baznīcā dots laulības zvērests ir piepildāms — līdz nāve mūs šķirs... Vai labāk ir dzīvot nelaimīgumā, ar drausmīgu nolemtības izjūtu? Labāk tomēr ir vienā brīdī saprast — tu esi atdalāma vienība. Kad pie manis atnāk pāris, vienmēr prasu — ko tad jūs īsti gribat? Palikt kopā vai šķirties? Jo varu palīdzēt izšķirties — arī to jāmāk darīt smuki. Lai gan izšķirties vienmēr var pagūt, un ir labi to paturēt kā iespējamību. Tas cilvēku atbrīvo. Sievietēm tā mātes poga ļoti labi strādā. Tāpēc bieži vien saku — sapurinies, mainiet dzīvi bērnu dēļ. Jā, es to izmantoju. Un sievietes saņemas, un nākamajās attiecībās atceras manis teikto, ka primāri vīrietis tiešām ir svarīgāks par bērnu. Jo tikai ar viņu kopā tu esi sieviete. Bet, ja savā galvā ieliec tikai to mātišķības prioritāti, tad nemanot arī veci pieskaiti pie bērniem...

Gribu spēlēties

Kā šobrīd jūtos savā ādā? Hm, varētu būt labāk (smejas). Vīrs, kurš ir mani vērojis, mani raksturo tā — zini, kad tu pienāc pie cilvēkiem, tu esi kā lielā haizivs... Nu, mana enerģija veido man apkārt tādu auru. Un tāpēc arī vīrieši no manis baidās. Arī uz pieņemšanu, pie manis – psihoterapeites – nāk tie, kuriem nav bail. No pārmaiņām, sevis, ienirt dzelmē. Jā, daudziem varbūt es patīku, bet... pa gabalu. Jo manis ir daudz. Neesmu nekāds mazais kumosiņš. Es sevī nekad neesmu jutusi, ka piederu vienam cilvēkam. Es piederu sev un dzīvei.

Un, jā, man patīk kontaktēties ar vīriešiem! Pakoķetēt, paflirtēt, jo tā es uzlādējos, reizēm esmu spēlmane. Taču bieži vien nav pretspēlētāja. Nu, jā – baļļukos, kad alkohola līmenis ir pacēlies, tā dūša večiem parādās... viņi kļūst vaļīgi un bieži vien tavu brīvību pārprot. No tevis taisa vai nu mūķeni, vai mauku. Tas bieži vien mūsu vīriešiem ir galvā. Daudziem šādu spriedumu ir izdevīgi turēt. Ja kādam vīrietim saki — beidz, es gribu tikai paspēlēties! —, viņam šķiet, ka tev ir izmisums, esi izsalkusi, nedabūjusi... Tas aizskar.

Atzīšos, ir manī arī tāda ļoti sievišķīga vājība — man patīk šopingot. Bet tas nav tā, ka esmu infantila lellīte, kurai vajag sapirkties gūzmām mantu. Manuprāt, sievietēm patīk pieskarties skaistām lietām, un tā ir arī mana vājība. Tikai pieskarties. Pielaikot, skatīties, eksperimentēt. Kaut arī nepirkt. Es iepērkos tikai izpārdošanās. Ar savu Vācijas draudzeni ar ātrvilcienu uz sešām stundām aizšāvām uz Parīzi, nu, vienkārši to gaisu paelpot. Tas bija brīnišķīgi. Tik kolosālu mētelīti nopirku par 15 eiro! Un es ar to lepojos, ka visu ko atrodu. Nevis īdu — neko nevaru atļauties, viss tik dārgs... Beidz! Ja tev deguns ir īstajā vietā, vari noķert medījumu. Ir jākopj savs iekšējais skaistums arī caur šīm skaistajām lietām — kaut vai tikai pieskaroties tām. Skaistums ir oriģinalitātē. Man patīk ieiet veikalā, uzkrāsoties un sasmaržoties — garastāvokļa uzlabošanai. Nevaru paiet garām. Nopietni.

Sarkanās grāmatas dzīvnieks Vīrietis

Lai arī mūsu vīriešiem nepatīk, ka viņus salīdzina ar ārzemniekiem un it kā noniecina, bet slinki savā izaugsmē viņi ir. Un, domāju, to atzīst arī emancipēti domājoši vīrieši, novērtē, ka viņiem pašiem jābūt stipriem, lai viņi būtu labi stiprai sievietei. Tad var šo telpu sadalīt. Nekarot. Papildināt vienam otru. Un nevis no vājuma pozīcijām. Man patiktu, ja tas notiktu no pilnuma pozīcijām.

Puiku audzināšana pārsvarā ir sieviešu rokās, un tās sievietes visu izdara viņu vietā jau kopš mazotnes. Tā viņi pierod būt ierakstīti Sarkanajā grāmatā. Es savam dēlam, kurš mācās veidot attiecības, esmu teikusi – ja tu neiemācīsies pārvarēt savu egoismu un dot kaut ko no sevis, tas būs vienos vārtos. Tāpēc, ka sievietei tā došanas funkcija ir automātiska, īpaši jau, kad viņa ir iemīlējusies; bet vīrietim, redz, tas seksuālais instinkts strādā primāri. Un viņam tik ļoti negribas domāt par procesu, viņš ir mērķa cilvēks, savukārt procesā katru dienu ir kaut kas jāiegulda. Vīrietis nesaprot, ka priekšspēle ir sadzīvē. Māris Čaklais baigi smuki to vienā dzejolī ir pateicis – to, ko pa dienu noārda, nevar paspēt pa nakti uzadīt... Ja jau no rīta nesākas tas, ka vīrietis rāda savu attieksmi, ka viņš ir priecīgs par katru minūti ar tevi, ka viņš ir izdarījis izvēli... Labi, nav garantijas! Varbūt tas būs mēnesi vai gadu, bet šajā brīdī viņš ir atdevīgs šajās attiecībās. Un tu dzer ar viņu kafiju un jūti, ka viņš ir ar tevi. Un tu lido no tā. Tu viņam uzliec salvetīti, un tas nav pašsaprotami. Viņš uz tevi skatās... Tas ir briesmīgi, ka vīrieši neskatās uz sievietēm! Es nezinu, kā to mainīt. Sieviete mājās ir darītāja... Bija leģenda par diviem dieviem – viens, pasauli radot, pīpēja, bet otrs darīja. Varbūt tas ar pīpi arī ir tikai novērotājs, bet viņa klātbūtne ir ļoti svarīga. Tas ir apstiprinājums, kas iedvesmo darītāju. Mēs tāpat kā mazas meitenes gribam saņemt uzmanību. Kā bērns saka — mammīt, redzi? Paskaties uz mani! Viņš dabū savu trauku pilnu, jūtas svarīgs, kamēr aug. Kamēr dzīvo ar tevi kopā. Un partnerattiecībās ir tieši tāpat. No vīriešiem gaida to pašu. Tā ir uzmanības došana bez naudas tērēšanas. Jo ko gan līdz aizbraukt greznā ekskursijā skatīties uz Ēģiptes piramīdām, ja neskatāmies viens uz otru?

Tā dzīves poēzija...

Bet, redzi, lai tā upe plūstu, lai būtu tas rimtums, ir vajadzīga telpa. Un sievietei pašai ir jārūpējas par to. Līdzās prozai jāierauga dzīves poēzija, un to nevienā augstskolā nevar iemācīties. Vīrietis spēj novērtēt šo upi – sievieti, kas nevis šilierējas gar acīm un rada nemieru, bet sievieti, kas plūst... Un tad viņš par to priecājas. Bet, lai viņš varētu priecāties, vīrietim ir jāskatās uz sievieti. Arī tāpēc, lai sievietei būtu spēks skatīties uz bērnu. Tā tas no dabas ir iekārtots.

Ikdiena, protams, apēd. Jo mākslai vajag brīvības izjūtu un telpu. Jo, redz, mēs jau te par dzīves mākslu runājam, ne jau par profesionālo – kā pie molberta stāvēt. Un tas mirdzums acīs rodas dzīves māksliniekiem, kad viņi ikdienišķajā saskata to, kam vidusmēra cilvēks paiet garām. Tas ir izsmalcinātās uztveres treniņš. Bet pārsvarā cilvēki štancē. Ieiet programmā, kurai nepievieno sirdsdegsmi. Piesardzīgie saka – nu, nu, sadedzināsi sevi! Arī man saka – vai tik tu pati nesadegsi savos pelnos... Es saku – varbūt! Bet tas būs skaisti.”

Sandra Landorfa/Foto: no privātā arhīva

Citi šobrīd lasa

Tagad viņš no skapja iznāktu savādāk - skaistāk. Ministrs Rinkēvičs atklāti par savu homoseksualitāti
Tev vienmēr salst vairāk nekā citiem? To var racionāli izskaidrot
Lūk, tā to dara īsts profesionālis - LTV diktore Laura Vonda izrunā neizrunājamo 6
Skatīt visus komentārus

"Боюсь, что она навредит сама себе": Отец герцогини Меган прокомментировал ее конфликт с герцогиней Кэтрин и рассказал о попытках помириться с дочерью

27-летний актер сериала "Возвращение Мухтара" умер от рака