Kaspars Dimiters dzīvo puspagrabā
Dziesminieks Kaspars Dimiters, nespēdams samaksāt bankai mājas kredītu, pārcēlies uz dzīvi Rīgas puspagrabā. Mākslinieka ģimenes jaunajos apartamentos ekskluzīvi viesojas „Kas Jauns”.
Pirms sarunas Tēvreize
Dimiters slavens ne tikai ar skarbu viedokli, bet arī ar nepieejamību — viņš reti kad pats piedalās intervijās klātienē. Sarunas pārsvarā norit e–pastā vai arī ar sievas un tālruņa atbildētājas Līgas Dimiteres starpniecību. Ieintriģēti piesakāmies ciemos, pat īpaši necerot, ka Dimiteru pāris varētu būt vēlīgs pret preses viesiem. Īpaši jau apstākļos, kad jādomā par jumtu virs galvas un gaidāmiem tiesu darbiem. Taču saņemam atbildi: „Tad jau jums jānāk vien būs. Bet labāk šodien, jo rītdien jau citas rūpes…”
Netālu no Āgenskalna tirgus atrodam Eduarda Smiļģa ielu (vēlāk Kaspars teiks, ka nama izvēlei nav nekāda sakara ar pietāti pret teātra leģendām; tikai sakritība). Uz blakus mājas sienas rotājas Krišjāņa Barona piemiņas plāksne, te dzīvojis Dainu tēvs. Ceļā pie Dimiteriem šķērsojam pagalmu. Kur iet tālāk, šaubu nav — uz puspagrabu ved tikai vienas kāpnes, bet to galā gaida pazīstamais siluets ar lakatiņu galvā — Līga.
Pretēji kāpņu telpai, kas atklāj tipisku pašvaldības īpašuma ainu, Dimiteru istabiņa pārsteidz ar mājīgumu, ne vēsts no baisa, drēgna, pustumša mitekļa, bet glīti izremontēts mājoklis ar oranžiem griestiem.
Saimnieki sagaida ar sirsnību un viesmīlību. Visupirms abi aicina uz kopīgu Tēvreizi pie dzīvoklī iekārtota altāra. Pēc tam Līga vāra kafiju un dekorē saldējumu ar zemeņu ievārījumu. „Šis dzīvoklis mums ir pāris gadus — īrējam no pašvaldības. Iesākumā te dzīvoja dēls Jēkabs ar savu ģimenīti, bet pēc tam, kad uzturējāmies Rīgā, — arī mēs,” stāsta Līga. Kopš februāra viņi šeit pārvākušies pavisam. „Te mums ir guļamistaba,” Līga pārlaiž roku pār gultu stūrī. „Vidū viesistaba. Tur — Baznīca.” Pie loga — Kaspara kabinets ar datoru. Vieta arī virtuvei un pie ārdurvīm skapis — vadži drēbēm.
Krīze ģimenē un makā
Ka vajadzēs dzīvot Rīgā, sapratuši jau pavasarī. „Pagājušais gads mums pagāja rūpēs par omīti (Aktrisi un Kaspara mammu Viju Artmani. — Aut.). Mēs pērn vairs nemaksājām, nemaz, nebija, ko,” neslēpj Līga. Gada sākumā, kad ģimeni skāra smaga attiecību krīze Kaspara sānsoļa un alkohola dēļ, saņemts bankas „papīrs” par tiesu. „Biju izmisusi un iztukšota. Nezināju, ko darīt, bet sapratu vienu — Kasparam to papīru rādīt nevaru, lai viņu neiestumtu vēl dziļākā depresijā,” atzīst Dimitera sieva. Par mājas atņemšanas draudiem viņa Kasparam pavēstījusi salīdzinoši nesen: „Biju nobijusies, ko viņš teiks, bet nekādu dusmu nebija.”
Atceroties Kaspara aiziešanu no mājām pie citas, Līgai uz mirkli acīs saskrien asaras. Pēc garas klusuma pauzes viņa teic, ka visu pārvarējusi. „Kaspars ir tāds cilvēks, ka viņš no sirds spēj lūgt piedošanu par izdarīto un nožēlot…” Un jo īpaši palīdzējusi Baznīca. Visā šajā Līgai mazsvarīgs nešķiet arī Kaspara kā radošas personības faktors — tajā laikā tapis mūzikla Vadonis librets, kas prasījis daudz emociju un piepūles. Jā, arī bohēmu… Līga pieiet pie datora, atver Kaspara mājaslapu un lasa rindas no sievai veltītas dziesmas: „kredītlapiņām vīstot / sārti lejup krīt gaiss / nezināju ka būšu tev pirmais / nu zinu ka beidzamais.”
Pēc 30 gadiem uz divriteņa
„Radošais pagrabiņš. Te tā kā Monmartrā, lai gan neesmu tur bijis,” priecājas Kaspars. 17. septembrī Nacionālajā teātrī būs Vadoņa pirmizrāde. „Ja es tagad nebūtu Rīgā, neuzrakstītu Zigmaram [Liepiņam] libretu,” saka Kaspars. „Kamēr nekur nav jābrauc, laukos ir ļoti ērti, ir internets, bet līdzko jāizbrauc, jātērē degviela... Mašīnas arī mums vairs nav.”
Dimiters pirmo reizi pēc 30 gadiem uzsēdies uz divriteņa. „Piezvana Zigmars, saka, atnāc uz teātri. Uzsēžos uz ričuka un pēc septiņām minūtēm esmu klāt. No laukiem ar mašīnu bez 30 latiem neizbraukātu. „Viens draugs, rokeris, tirgo vecus riteņus, atveda man no Holandes, desmitgadīgu, bet no labās zortes. Tā sajūta! Esmu tās puses džeks, nebiju pieradis pie Rīgas no Pārdaugavas. Vakarā saulriets, braucu pār Vanšu tiltu, saule mirdz pār Prezidenta pils torņiem, apstājos, man acīs asaras. Mana Rīga!” Dimiters kļūst sentimentāls. „Man jau ir patoloģiski kritiskā attieksme, bet tekstos, es neieļaunojos.”
Sen lolota ideja par Ulmani
Ideja rakstīt libretu mūziklam par Kārli Ulmani dziesminiekam bijusi vismaz pēdējos septiņus gadus. „Visu šo laiku ar to mazliet masēju sabiedrību. Kas palicis cilvēku atmiņā par iepriekšējiem Latvijas laikiem — Ulmaņlaiki. Īstais saimnieciskuma un tautiskuma uzplaukums saistīts ar to, nevis plēšanos Saeimā,” pauž Dimiters. Reiz pat kādā Muzeju naktī pie Barikāžu muzeja no gazika platformas, nodziedājis dziesmu, viņš izsaucies: „Dibinu kustību 15. maijs!” „Domāju, būs baigā atsaucība, bet bija pilnīgs klusums,” pasmaida Kaspars. Šogad, 7. janvārī, apsveicis vārdadienā Zigmaru Liepiņu un bildis — populārākā opera šajā laikā būtu par Ulmani. Komponists zibenīgi atsaucies — rakstām!
Vajadzējis iedziļināties arī vēsturē, kas gan nav pats aizraujošākais, taču, rakstot dziesmas, hronoloģija vien neaizrauj. „Vajadzēja mīlestības līniju, kā gan bez tās var mūziklu. Paldies Dievam, Ulmanim jaunībā mīlestība bijusi — Marija Veinberga, iesaukta par Vizbulīti. Ulmaņa dzimto Pikšu mājaslapā arī minēts viņa ārlaulības dēls Andrejs Veinbergs, bijis Ulmaņa adjutants,” Dimiters gatavo lielai daļai publikas pārsteigumu. Rokoperā gan nekādu ārlaulības sakaru un augļu nebūs, bet tikai mīlestība, no kuras Ulmanis atteicies par labu valstij.
„Viegli nav,” par sadarbību ar Liepiņu teic libreta autors. „Mēs esam ļoti dažādi. Par mūziķi vispilnīgākajā nozīmē var saukt Liepiņu, Zigmars ir augstākās klases profesionālis. Es tomēr esmu muzikants, pagalma ģitārists, kurš to apguvis drusku labāk, attīstījis savas spējas pēc izjūtas. Notis nekad neesmu rakstījis, pārāk tās nepazīstu. Esmu pabeidzis vakarskolu ar grūtībām, nekādas sistēmiskās izglītības man nav, drusku vairāk ir teoloģiskā jēga par lietām,” godīgi atzīst Dimiters. Pirmizrāde būs 17. septembrī, starp Ulmaņa dzimšanas un nāves dienām. Vadoni spēlēs Mārcis Maņjakovs un Egils Melbārdis, Vizbulīti — Dita Lūriņa vai Zane Dombrovska. „Cilvēkiem parādīs, ka var mīlēt savu valsti,” piebilst Līga. „Tā naivi,” piebalso Dimiters.
„Es dzīvi vēroju no malas, internetā, ar riteni braucot,” teic Kaspars, kurš zināms kā asu blogu rakstītājs. „Reāli Līga vairāk zina dzīvi nekā es. Viņa vairāk kaut kur iet, uz tirgiem vai akcijās, pati iemieso performanci savu uzskatu apliecināšanai. Es vairāk esmu stratēģis, ideologs.”
Līga raksturo: „Viņš ir cīņā saucējs, es — cīņā gājējs.” Vīrs piekrīt: „Es nevarētu piesiet sev krustu, iziet cauri Drošības policijas kordonam, nostāties gājiena priekšā un vēl nogulties.” Tā bija pēdējā Līgas performance, kad šopavasar Vērmaņdārzā viņa nogūlās ceļā seksuālo minoritāšu gājienam jeb praidam.
„To, ka Līgai kaut kas ir aiz ādas, es zināju,” atceras Kaspars. „Redzēju, ka viņa iepako lielo krustu un aiziet. Zināju, ka nebūs nekas agresīvs, ja jau ņem krustu, jo tas ir jāsargā. Ieslēdzu datoru, skatos tiešraidē — praids apstājies, priekšā zemē mans baskājainais, kā vēlāk viņu nosauca, mirstošais gulbis. Līga savā pārliecībā ir stingra: „Es varēju arī nomirt, nezināju, cik viņi būs agresīvi.” Praids samulsa, pašķīrās un apgāja Dimiterei apkārt. Kaspars pirms dažiem gadiem prātojis par flešmobu — simts skaistām meitenēm un puišiem, kas pēkšņi sāk sauļoties uz pludmales dvieļiem praida ceļā. Līga rīkojās vienkāršāk. „Ticībā balstīta, bet mūsu radošā darbība,” uzskata Kaspars, mīļi uzliekot roku sievai uz pleca.
Bet mēslus viņa nekad nav metusi, lai arī bieži un nepelnīti Līgai to „pieraksta”. „Viņa ir svētīto ūdeni lējusi virsū, bet tas taču nevienam nenāk par sliktu,” smej Kaspars. Līga atminas: „Viena praidiste gandrīz ģība nost, uzlēju viņai svētīto ūdeni, atguvās un bija pateicīga.” Dimiteri nav pagalam radikāli kristieši. Par Jaunās paaudzes okulto grāmatu dedzināšanas akciju, pie viena liesmās metot latviešu pasakas un klasiku, Kaspars sašutis teic: „Mans viedoklis ir visnegatīvākais. Lai nu kas, bet viņš (Šā reliģiskā grupējuma līderis Aleksejs Ļedjajevs. — Aut.) vismazāk varētu tēlot kompetentu cilvēku par latviešu folkloru.”
Burbulis pārplīsis
Daudz grūtāka par gulšanos praida priekšā var būt gaidāmā tiesas prāva ar banku, bet Dimiteri to uztver mierīgi. Uz Skujeni Cēsu rajonā viņi pārcēlās pirms 13 gadiem pēc Krimuldas perioda, kur Kaspars kādreiz bija luterāņu mācītājs, atjaunoja baznīcu, nodibināja Krustaskolu narkomānu, alkoholiķu, citu kritušo un atgriezties gribošo atbalstam. Mājiņa Skujenē bija iegādāta jau pirms 25 gadiem, vēlāk pārdota, pēc Krimuldas par 9000 dolāru nopirka citu, bijušo skolotāju māju Uplejas ar nieka 0,8 hektāriem.
„Pagāja gadi, kaimiņš iepriekšējo māju kalna galā nespēja pavilkt un piedāvāja — pērciet,” atceras Dimiters. Komplektā bija jāņem 46 hektāri zemes. „Gribējās to ainavu, domāju, varbūt Dievs grib atdot to, kas reiz bija, vietu, kur es no strādnieka pārtapu par dziesminieku. Varētu ierīkot rehabilitācijas centru, kur cilvēkiem atgūties.” Doma daudzos liekos hektārus pārdot nav īstenojusies, bet kredīts palicis — vairāk nekā 87 000 latu.
Tagad bankas kredītus dod nelabprāt, bet savulaik Dimitera ienākumus atzina par gana labiem. Viņš godīgi rādījis dokumentus par autortiesību ienākumiem — lielākoties „kapeikas”, bet divreiz gadā pa pāris tūkstošiem. Baņķieriem pieticis ar Kaspara plānu nogriezt ainavai vajadzīgo zemi un pārējo pārdot. Ar lauku darbiem, stādot kartupeļus vai sējot, nav ņēmušies, tikai zāli pļāvuši, kopjot ainavu. „Mēs jau esam pilsētnieki laukos,” pasmaida Kaspars. „Šogad vairs nesanāks stādīt, tad janvārī jāvāc. Bija jau doma, ka būs aitas.” No mājas viņi izdzīti nav, joprojām tur dzīvo reiz Dimiteru ģimenē pieņemtais dzīves pabērns Jurītis, vēja suņi Džella un Sudrabiņš, kaķi Rudens un Kaļķīte, šinšila Pensija Tupīte.
Pērn līdz ar Vijas Artmanes slimības saasināšanos un aiziešanu mūžībā kredīta problēmas prātā nebija. Līga neslēpj: „Mēs pērn vairs nemaksājām, nemaz, nav ko. Mūs tas vairs galīgi neinteresēja. Tagad mēs gribētu visu pārdot, un lai vairs nav parādu,” Burbulis plīsis, un nevienu neinteresē arī Dimiteru īpašums. Uz viņu sludinājumiem atsaukušies vien divi cilvēki — kundze, kas gribējusi audzēt zirgus, un kungs, kurš domājis par briežu dārzu. Tikai viss palicis runu līmenī.
Nelaimīgā kārtā, pat ja izdosies pārdot, guvums var nesegt parādu, un atlikušos tūkstošus var nākties maksāt vēl gadiem ilgi. „Es neesmu ne sarkanais, ne galēji kreisais,” uzsver Kaspars. Viņš gan uzrakstījis atklātu vēstuli finanšu ministram Einaram Repšem, bet runa neesot par Dimiteru parāda segšanu uz valsts rēķina — tikai par mehānismu, lai daudzi tūkstoši cilvēku, krīzes dēļ zaudējuši iztiku, nepaliek uz ielas. Piemēram, uz laiku iesaldēt atmaksu vai iespēju atdot īpašumu bankai, vairs neesot parādā. Intervijas dienā Kasparam piezvanījis bijušais krustaskolnieks un stāstījis, ka viņa pusē divi jauni vīrieši kredītu dēļ pakārušies... „Cik forši būtu, ja 20 000 cilvēku uzrakstītu vēstules — mana valsts, palīdzi! Vismaz kopības sajūta nelaimē,” aicina Dimiters.
Darbs būt sievai
Kādreiz, dziļos padomju laikos, Līga strādāja par bārmeni — par Skapi sauktajā bohēmistu apdzīvotajā viesnīcas Rīga krogā. Varbūt ir laiks atgriezties ikdienas algotā darba rutīnā? „Es strādāju, katru dienu — būt sievai arī ir pienākums,” uzskata Līga. Kaspars: „Līgas stihija ir tāda komūna, kā bija Krimuldā, vadīt darbus, kur vajag izpļaut, kuru koku nozāģēt, ceļu uztaisīt. Tad es neko nevaru vairs darīt, ja viņa aiziet strādāt un mājās neko vairs neorganizē. Tepat, šajā vecajā pagalmā, sakrāvām un aizvedām 58 maisus — to, ko Līga ar grābeklīti sagrāba.”
Līdz ar dzīvi Rīgā būšot punkts dēla Stefana Ezras mājmācībai — viņš ies 8. klasē, tuvumā ir izvēle starp trijām skolām. „Viņš ir pietiekami sabiedrisks, tas ir gēnos. Šovasar ar drauga ģimenes dēliem sarīkoja Uplejās nometni, sapazinās tuvāk, kad divus mēnešus mācījās Krimuldā. Tagad Stefans palīdz brāļa Jēkaba sievasmātei šķūnīti celt. Jēkabs ir ļoti labs galdnieks, namdaris, tāpat kā mans vecvectēvs,” priecājas tēvs.
Uz atvadām Kaspars paņem ģitāru un uzdzied par asarām no sava topošā albuma: „Ja raudātu vīri, / būtu vairāk laimes, / daudz priecīgāki bērni / un stiprākas saimes. / Un mūsu mazā tauta / vien tāpēc ir dimbā, / ka vecenes sen jau / veču vietā bimbā.”
Ieva Valtere, Māris Puķītis/Foto: Rojs Maizītis
