Grūtups „Jauno vilni” uzskata par kaitīgu
Advokāts Andris Grūtups šoreiz savu pārdomu spektru vērsis pret jauno izpildītāju konkursu „Jaunais vilnis”. Mūsu valsts konkursā izskatās pēc guberņas.
Latvija kā Krievijas guberņa, īpatnēja krievu sekta
„Festivālā nosauktie atslēgas vārdi ir "Jūrmala" un "Dzintaru koncertzāle". Nekāda Latvija netiek pieminēta. Nezinu, vai tiešām pārraides ir uz 40 valstīm, bet ārzemniekam, kurš to visu skatītos, noteikti Latvija liekas kā viena no Krievijas guberņām, jo pasākumā visi dzied un runā krieviski. Ja nu ārzemnieks ierastos Jūrmalā un pavadītu tur divas nedēļas konkursa laikā, tad viņam veidotos pavisam ačgārns priekšstats. Viņam šķistu, ka šeit mīt īpatnēja krievu sekta. Runā krieviski, bet uz veikalu reklāmām, ielu nosaukumu plāksnītēm lieto latīņu alfabētu. Par kādu Latvijas popularizēšanu var būt runa, ja viss notiek krieviski, tiek dziedātas krievu dziesmas? Man uzkrita "Viļņa" 1. vietas ieguvēja indonēzieša pateicības runa. Var būt, ka alojos, bet man izklausījās, ka viņš pateicās Latvijas krievu tautai. Tāds iespaids puisim droši vien varēja rasties, divas nedēļas atrodoties manis aprakstītajā gaisotnē – ar krievu valodu, bet bez kirilicas burtiem,” – tā A. Grūtups.
Ideoloģiskie akcenti
„Turklāt, vērojot konkursu gadiem, izjūtu tendenci – aizsākumos runāja par latviešu auditorijas piesaistīšanu, lai ierodas vairāk latviešu publika, tādējādi, kaut kā sekmējot latviešu–krievu tuvināšanos, bet tagad tas viss atmests. Viss "iet vaļā" totālā krieviskumā, un gan zālē sēdošie, gan uz skatuves dziedošie palaikam zaudē vietas un laika izjūtu. Viņiem liekas, ka viņi atrodas Krievijas teritorijā, vismaz tādā eksteritoriālā krieviskā apgabalā. Šogad Jūrmalā ieradās Krievijas prezidenta administrācijas vadītājs – apmēram trešais cilvēks pēc ranga valstī, atbrauca Kontroles palātas šefs Stepašins, tika teiktas uzrunas, sniegti ordeņi. It kā jau par mākslu, mūziku, bet faktiski ar lielo Krievijas impērisko pieredzi tika salikti ideoloģiskie akcenti un pavilkti zemteksti. Manuprāt, pasākuma mērķis ir: strādāt uz šeit esošo krievu publiku, uzturēt viņos krieviskuma garu. Ja kāds mūsu aprindās kaut ko runā par integrāciju, tad Jūrmalā notiekošais ir tieši pretējs integrācijas mērķiem. Otrkārt, "Jaunajā vilnī" latviešus pamazām grib pieradināt pie krievu valodas, pie tās dominances. Un arī mūzikas, dziesmas spēks ir ļoti iedarbīgs. Nereti tā mūzika, kura skan cilvēkam galvā, nosaka viņa domas un izjūtas.”
„Tālāk – man neliekas, ka tā sauktais konkurss īstenībā būtu konkurss. Tie ir cilvēki, kuri atbrauc – viņus visus izvēlējusies Maskava un viņi nepārstāv citas valstis, bet tikai paši sevi kā dziedātājus. Cita būtiska iezīme, ka uz 15 – 16 konkursantu saujiņu ierodas vismaz četrreiz vairāk Krievijas estrādes mākslinieku. Viņu koncerti ir apjomīgāki un spilgtāki nekā konkursantu uzstāšanās. Krievu "zvaigznes" dzied katru dienu, un šo koncertu aizsegā norit ļoti precīzs ideoloģiskais darbs. Tas ir "konkursa" virsmērķis. Ja kādā valstī nevar iebraukt kā Gruzijā ar tankiem, tad tur vienmēr var izmēģināt citus ietekmes veidus. Es to definētu kā "Krievijas kultūras dekādi Latvijā". Padomju laikā brālīgās republikas devās uz Maskavu klanīties un dziedāt, dejot un demonstrēt, un to sauca par "kultūras dekādēm", bet tagad vairāk par nedēļu Latvijas Republikā noris krievu kultūras dienas. Mazs piemērs. Jurijs Antonovs ir ļoti labs komponists, dziedātājs, bet viņa uzstāšanās pēdējā dziesmā zīmīgi izskanēja "kak prijatno vozvraščatsja pod krišoi doma Svojego". Neba Antonovs dziesmu rakstījis citā kā Krievijas kontekstā, kur tas viss ir ļoti normāli – kurš gan negrib atgriezties mājās. Taču, ja Latvijā tas izskan pēdējā dziesmā, tad tam piezogas mazliet vai pavisam cits zemteksts. Nedomāju, ka Antonovs pats ielika šo dziesmu kā noslēdzošo, bet viņam bija attiecīgi "režisori" un koncerta komplektētāji. Man liekas, tā ir šaura grupiņa gan no šejienes, gan no Maskavas, kas "piestrādā" un organizē pasākumu, neaizmirstot nevienu "sīkumu". Tas nebija nejauši.
Aiša un Busulis – bez mugurkaula
Advokātu īpaši aizskārusi Aišas un Intara Busuļa „locīšanās”. „Piemetināšu pāris vārdus par mūsu vietējiem dalībniekiem konkursā – Aišu un Busuli. Busulis uzvarēja citugad, bet šogad Eirovīzijā dziedāja krieviski. Ļoti labi saprotu abu vokālistu vēlmi izpatikt krievu auditorijai. Tomēr domāju, vai Aišas un Busuļa dēļ mākslinieciskā egoisma vēlmēm ir vērts upurēt veselas tautas valodu un pašlepnumu. Mani tas dziļi aizskāra, un, man liekas, latvieši ir pabērna lomā, ja Aiša dzied krievu mēlē. Tas liecina, cik viņā un lielā daļā jaunatnes kopumā, arī mūsos pašos, ir zems pašlepnums. Es pat domāju, ka daļai krievu tas rada zināmu nicinājumu. Zinot, cik krievi lepni cilvēki, cik augstu vērtē savu valodu un cik tā liela nācija, viņi, iespējams, sirds dziļumos ar tādu kā nicinājumu izturas pret tādiem kā Aiša un Busulis, kurš, gluži kā zaimodams latviešu nāciju un valodu, Maskavā Eirovīzijā dziedāja krieviski.
Droši vien jūs gribētu dzirdēt manu viedokli arī par Raimondu Paulu un Laimu Vaikuli. Šie cilvēki abi savā jomā ir vērā ņemami, un, pēc manas pārliecības, Pauls ir ģeniāls komponists, kurš izdarījis ļoti daudz ko latviešu tautai. Un arī Laima Vaikule ir izcila estrādes māksliniece. Par viņiem kritiski negribu sacīt nevienu vārdu. Tikai saprotu, ka lieliem cilvēkiem ir zināmas vājības, un es tās respektēju. Protams, viņi nav ideologi, un tas arī skaidrs.
Jārīko pašiem savs konkurss
A. Grūtups: „Man tā liekas, ka "Jaunais vilnis", kādā veidā tas pastāv, bija viens no pēdējiem šiem konkursiem Jūrmalā. Dzīvē nepārtraukti daudz kas mainās. Skaidrs, ka tagad piedzīvojam krievu nacionālisma uzplūdus. Neapšaubāmi, ar impērijas atgriešanos, ar valsts varenību. Bet nekas jau nestāv uz vietas. Uzplūdi mijas ar atplūdiem. Pašlaik ir latviešu pašapziņas zemākais punkts. Tas saistīts ar lielām ekonomiskām grūtībām, kad redzam, kas kurš ir krīzes situācijā, bet par to, ka zemāko punktu nomainīs atgriešanās pie latviešu pamatvērtībām, man nav šaubu. Lai nerodas iespaids no manis teiktā, ka esmu pret krieviem, kaut vai minēto radniecisko saišu dēļ nevaru būt pret krieviem kā tautu. Neesmu arī pret to, ka Jūrmala pelna.
Saprotu, ka tādai lietai kā konkurss "Jaunais vilnis" ir kas jāliek pretim. Bet "Jaunais vilnis" pastāvēt nevar. Tas nodara tikai milzīgu ideoloģisku kaitējumu valstij, valodai, tautai. Agri vai vēlu nāksim pie atskārsmes – konkurss jārīko pašiem. Tajā jābūt tikai divām darba valodām: vienai kā pamatvalodai – latviešu, kā palīgvalodai Eiropā atzītai angļu. Ja grib starptautisku konkursu, tad skaidrs, ka rīkošanā talkā jāaicina kāda TV stacija. Eiropā ir laba pieredze ar vācu TV stacijām, piemēram, ZDF, un šos raidījumus skatās viscaur Eiropā. Kāpēc gan mēs, latvieši paši, nevarētu rīkot starptautisku dziesmu konkursu Jūrmalā sadarbībā ar ZDF? Tur pirmām kārtām jāuzaicina Lietuva un Igaunija. Vai neziniet, kur un kāpēc no "Jaunā viļņa" pačibējušas mūsu abas kaimiņvalstis? Vai lietuvieši un igauņi jau sen nav sapratuši, kas tas ir par pasākumu? Man liktos ļoti simpātiski, ja šādā latviešu rīkotā konkursā piedalītos Baltkrievija, kur dzīvo mums radniecīga tauta, Ukraina, kas patlaban ir Latvijai ļoti draudzīga valsts, kāds no Krievijas apgabaliem, piemēram, Sanktpēterburga vai Pleskava. Tad tas būtu tas, par ko runā Zatlers – tā panāktu latviešu kultūras un Latvijas vārda popularizēšanu gan uz austrumpusi, gan visā Eiropā, kas mums ir svarīgākā sauszemes sastāvdaļa. Tā būtu Jūrmalas prestiža nostiprināšana, ierastos ļoti daudz viesu no ārzemēm, viņiem visiem saprotot, ka šo konkursu rīko Latvija. Lai atbrauc arī somu, poļu, vācu dziedātāji – gribu savu viedokli noslēgt pozitīvā noskaņā, jo nevar tikai kritizēt un nelikt neko pretī.
