Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Augusta puča aizkulises 1

Ziņas
2009. gada 19. augustā 12:46 2009. gada 19. augustā 12:46
 
Pirms 18 gadiem, 1991. gada 19. augustā, dažus mēnešus pirms PSRS oficiālā gala, komunisti sarīkoja valsts apvērsumu. Prezidentu Mihailu Gorbačovu pučisti atstādināja no varas, izveidoja ārkārtas stāvokļa komiteju, Maskavas ielās izbrauca tanki.

„Skatījos ložmetēja stobrā, kad šausies liesmiņa ārā, un domāju, kaut tikai paspētu izšaut,” pretimstāvēšanu omoniešiem pirmās puča dienas vakarā šeit, pie Arsenāla, atceras Oskars Grīgs. No Arsenāla jumta aizstāvjus piesedza policists ar granātmetēju.
Rīgā komunistu kaujinieki no OMON specvienības ieņēma Latvijas Radio namu, desants nosēdās Valsts televīzijā Zaķusalā. Taču Krievijā armija negaidot pārgāja tautas pusē, apvērsums izgāzās, pučists, PSRS iekšlietu ministrs, bijušais Latvijas čekas un komunistu šefs Boriss Pugo nošāvās. Tikai torīt, kad Maskavas televīzija pārraidīja pučistu uzrunu un pēc tam atskanēja Pētera Čaikovska mūzika no baleta „Gulbju ezers”, nākotne nemaz tik cerīga nešķita.

Grīga postenis bija parlamenta komisijas ēkas ceturtajā stāvā. Blakus viņam — Voldemārs Kārlis Markuss, Augstākās Padomes operatīvā štāba sakaru dienesta priekšnieks.

Pret 1940. gada atkārtojumu

Ārēji puča dienās mēs, latvieši, izskatījāmies apjukuši un bezspēcīgi. Taču šis stāsts vēsta par pretējo — par vīru gatavību partizānu karam. Tika gādāti ieroči, izstrādāti kaujas plāni, tēmēts uz omoniešiem. Daudzus gadus pēc augusta puča zemnieks, bijušais parlamentārietis un zemessargs Oskars Grīgs atklāj pārsteidzošus faktus par granātmetēju uz Arsenāla jumta, snaiperiem bibliotēkā un ieroču slēpņiem Zemgales mežos.

Tas aizsākās jau janvāra barikāžu laikā, kad Biržas namā Domā laukumā ieradās pieteikties daudzi tēvzemes patrioti, gatavi aizstāvēt neatkarību ar ieročiem. Viņus slepenos sarakstos atzīmēja deputāts Odisejs Kostanda un viņa palīgs Voldemārs Kārlis Markuss. Kaujas grupu komandierus apmācīja 1991. gada ziemā Viļņas barikādēs, par to mūsējie vienojās ar Lietuvas aizsardzības ministru. Markuss joprojām atceras šo tikšanos, kas notika restorānā Zarasai pilsētā. Uz galda stāvēja aizdomīga vāzīte — visticamāk, ar slepenu noklausīšanās ierīci —, tāpēc restorānā tikai paēduši, bet īstās lietas apsprieduši ārā, pie šķūnīša, krītot lielām sniega pārslām.

„Uz Viļņu apmācībās aizvedām divas grupas, divi vēlāk kļuva par zemessardzes pulkvežiem — Juris Poļevskis un Gaidis Ošenieks,” lepojas Markuss, bijušais Augstākās Padomes operatīvā štāba sakaru dienesta priekšnieks. Līdztekus ritēja darbs pie nevardarbīgās pretošanās koncepcijas, taču Markuss ir atklāts: „Tā vajadzības gadījumā varētu pāraugt arī par vardarbīgu pretošanos, svarīgi tikai, lai ir sistēma, kas darbojas.” Gatavošanās iespējamam karam pret komunistiem bija arī pirmais mežabrāļu salidojums 1991. jūlija beigās Usmā, kur arī vienojās par taktiku.

Pirms augusta puča Tukuma novadā jau bija izveidotas pašaizsardzības vienības. Maijā zemnieka Grīga mājās Tumes pagastā sapulcējās apmēram divpadsmit vīri, kuri apsprieda pretestības taktiku jaunu represiju gadījumā. Tolaik nešķita, ka okupācijas režīms tik mierīgi padosies. „Lai neatkārtotos 1940. gads, kad latviešus izveda kā aunus un virsniekus apšāva Litenē. Labāk nolikt šeit galvas partizānu cīņās,” Grīgs tolaik bijis gatavs karotājs.

Latvju vīri ar ložmetēju

19. augusta vakarā Grīgam piezvanījis Markuss un aicinājis ar saviem vīriem braukt uz Rīgu. Jau runāja, ka OMON varētu ieņemt Augstāko Padomi. „Bija mums Degtjarova ložmetējs, man pašam angļu „Sten” automāts, pāris rokas granātu, vēl šis tas pleca somā. Valdemāra un Jēkaba ielu stūrī stāvēja mašīna ar kaulu zāģi un diviem vīriem,” to dienu notikumi vēl spilgtā atmiņā Grīgam.

Kopā ar viņu sargāt Augstāko Padomi ieradās divpadsmit vīri. Skats, kad viens no viņiem no mašīnas uz posteni stiepis ložmetēju, pārsteidzis pat kādu japāņu televīzijas grupu. „Kas tie tādi?” prasījuši žurnālisti. „Latviešu zemnieki, kuri nāk aizstāvēt savu zemi!”

„Kad devos prom no mājām, man bija bail, teikšu atklāti — bikses drebēja. Sieva — cepuri nost — sacīja: ja tu nebrauksi, neesi riktīgs vīrs, bet zinu, ka tāpat brauksi. Dēls vēl plēsās līdzi, viņu gan neņēmu,” bilst Grīgs. „Pie Augstākās Padomes mūs sagaidīja Markuss un deputāts Odisejs Kostanda, iekšā bija policijas bataljona komandieris Juris Vectirāns. Vēl bija Škapars, Jundzis (aizsardzības ministrs — aut.), kurš cītīgi strādāja, Īvāns kaut kur aizsteidzās.”

Bija daudz miliču, Grīgs aizstāvju vidū pat sastapis bijušo čekistu Ašmani, kurš piedalījies viņa arestā 1987. gadā pēc Kalpaka piemiņas vietas sakopšanas. Pa jokam solījies eksčekistu, kurš dežūrēja otrajā stāvā, no ceturtā stāva nokniebt, taču — ko nu vairs — tagad abi bija frontes vienā pusē. Kopā ar Kostandu un Vectirānu izstaigājuši visas parlamenta ēkas, izpētījuši ieejas un pieejas. Pamanījuši, ka no Arsenāla ēkas jumta uz Augstāko Padomi var pārmest četrus metrus garu platu laipu, tur ierīkoja slēpni.

Oskars Grīgs un Vilis Skuja pie Kalnciema tilta pār Lielupi. Puča dienās to sargāja vīri ar ložmetējiem, turklāt gatavi vajadzības gadījumā tiltu uzspridzināt.

Kurš tēmē uz deputātu!?

Toreizējā lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera kabinetā 24. stāvā „skābbarības tornī” (tajā pašā, kas bojā skatu miljonāriem no Centra nama) bija novērošanas punkts. Vīrs ar binokli pētīja, vai nenāk naidnieks, un pa rāciju ziņoja par situāciju.

Uzbrucējiem viegli neklātos, jo par visu bija padomāts. Jēkaba ielā, Nacionālās bibliotēkas periodikas un reto grāmatu un rokrakstu nodaļās, līdzās bibliogrāfiskām vērtībām iekārtojās snaiperi — sporta šāvēji. Viņus vadīja Andris Jaunbērziņš, tagad Talsu mednieku un makšķernieku veikala „Ieroči” īpašnieks.

Kā kuriozu Markuss min epizodi ar Mosina snaipera šauteni: „Jauna, kā no rūpnīcas. Uznes ceturtajā stāvā Iekšlietu un aizsardzības komisijā. Atnāk Voldemārs Jaronis, viens no barikāžu organizatoriem, paņem un skatās pa optisko tēmēkli, bet neiedomājas, ka stobrs lūkojas pretējās mājas trešajā stāvā, Andreja Krastiņa (deputāts, Augstākajā Padomē bija atbildīgs par drošības jautājumiem — aut.) kabineta logos. Sacēlās trādirīds, atskrēja Vectirāns — kas te notiek, ko jūs, grasāties Krastiņu šaut!?”

Spiest vai nespiest gaili

Visdramatiskākās sajūtas tēvzemes aizstāvji piedzīvojuši 19. augusta vēlā vakarā. No Rīgas pils — gar Arsenālu un Latvijas Banku — piebraucis „bobiks”, kurā atradās četras melnās beretes, omonieši, un viņu rīcībā bija ložmetējs. Varbūt kādi divdesmit metri viņus šķīra no mūsējiem. Grīgs stāvējis aiz savas ņivas pavērtajām durvīm, ielicis tajās automātu, blakus pilnīgi atsegts bijis Kostanda, aizmugurē ar granātu rokās atradies Zigurds Aumeistars no baltajām beretēm (1. policijas bataljons). No Arsenāla jumta viņus sedza baltā berete no Jelgavas ar granātmetēju.

„Kādas divdesmit sekundes skatījāmies cits uz citu. Brīdis bija baigs, skudriņas skrēja pār kauliem. Skatījos ložmetēja stobrā, kad šausies liesmiņa ārā, un domāju, kaut tikai pagūtu izšaut. Nu, kur tu pagūsi! Un tad viņi rāva „bobiku” uz priekšu, pa ietvi apgrieza un aizbrauca. Tajā mirklī es gandrīz nospiedu sprūdu. Vīrs no jumta pēc tam teica, ka arī tik tikko novaldījies, lai „neblieztu” no granātmetēja. Ja viņi pirmie nogāztu kārtu, no mums nekas pāri nepaliktu. Iespējams, viņi domāja to pašu par sevi.”

Civilā pārģērbtie čekisti pētīja, kas notiek tagadējā Saeimā, un labi vien ir. Viņi redzēja, ka te ir bruņoti vīri, kuri bez kaujas nepadosies, un, iespējams, tāpēc omonieši nesarīkoja asiņainu „atvadu balli”. „Omonietis taču nav muļķis. Lai arī bruņuveste mugurā un ķivere galvā, viņš saprot, ka sporta šāvējs ar mazkalibra lodi pāršaus viņam kakla vēnu,” spriež Markuss. „22. augustā piecos no rīta es gāju, visus modināju un teicu, paldies zēni, brauciet mājās.”

Patronu kaste par diviem šņabjiem

Toreiz vislabāk ekipēti bijuši tieši tukumnieki — vīri ieročus gādāja, kā vien varēja. „Džūkstē mani kāds vecītis pasauc savā verandā un saka — neesi slinks, paskaties griestos. Bet tur aiz dēļa paslēptas kara laika patronas! Mani uzved bēniņos, skatos „melnajos griestos”, zem grīdas dēļiem kaut kas spīd. Vācu armijas ieroči!” atceras Grīgs.

Izrādās, ka atbalstu partizāniem nav liegusi pat okupācijas armija — Grīga čaļi par divām šņabja pudelēm iemainījuši 780 automāta patronu. „Tu esi pārmaksājis. Cenas bija visnotaļ pieņemamas, mums deva pret pusstopu,” klausoties eksdeputāta stāstā, pasmaida Vilis Skuja, Zemessardzes speciālo uzdevumu vienības „Vanags” izveidotājs un pirmais komandieris.

Ieroču iepirkšana gan zēla un plauka vēlāk, kad jau bija ieviesti Latvijas rubļi, tautā saukti par repšiem, un Krievijas armija posās mājās. „Tankista nakts redzamības iekārta maksāja trīs pusstopus. Bruņumašīnu nopirkām par 25 tūkstošiem „repšiku”,” stāsta Skuja. Tātad tikai par 125 latiem! Naudu sametuši paši. „Par četrdesmit dolāriem varēja dabūt kalašņikovu,” kādreizējo valūtas kursu izskaidro Grīgs. 1990. gadā par viņa rudzu ražu nopirktas desmit Margoļina sporta pistoles.

Visbeidzot — veiklāki vīri pirmos ieročus Latvijas aizstāvībai guvuši arī ar spēka paņēmieniem pret okupācijas armijas kareivjiem. Skuja: „Neviens jau neprasīja, kur tu to esi ņēmis. Ja bija, piereģistrēja Zemessardzē, un viss.”

„Nekāds modernais ieroču arsenāls mums nevarēja būt. Galvenais princips pavisam vienkāršs — kaut vai dažas patronas, lai nošautu pirmo krievu armijas uzbrucēju un paņemtu viņa ieroci,” iecerēto taktiku atklāj Markuss. „Jo vecajiem ieročiem kaujas nozīme bija nulle. Nezini, kura patrona sprāgs, kura — ne.»

„Lielo tiltu man būtu žēl spridzināt, bet šis gan bija mīnēts,” pie Kauguru kanāla tilta
Ieroču krava Buša degungalā

Tikai 2005. gada maijā Grīgs Zemessardzes pārstāvju klātbūtnē nodeva policijai granātmetējus, ložmetēju, patronas, granātas. Iepriekš šie ieroči, gatavojoties partizānu karam, bija noslēpti mežā Dobeles rajonā. Turklāt ļoti zīmīgā vietā — Bataros, kur 1919. gada martā notika ģenerāļa Baloža brigādes un sarkanarmiešu sadursme. Krita vienpadsmit latviešu kareivji un piecdesmit boļševiki. Šī ir viena no kaujām, kur izšķīrās Latvijas valsts liktenis. Mūsējie neļāva sarkanajiem pārraut fronti.

Atdošanas operācija izdevusies visai savdabīga — tieši tajā laikā, kad Rīgā ieradās ASV prezidents Džordžs Bušs. Autobuss ar ieroču un munīcijas kastēm braucis pa to pašu šoseju, pa kuru no lidostas pēc īsa brīža vajadzēja doties augstajam viesim. Ja to zinātu, amerikāņu slepenie aģenti būtu vai nu nosirmojuši, vai — vēl ļaunāk — atklājuši uguni.

Pirmo bruņumašīnu uzspridzināt

Augstākās Padomes aizsardzība nebija vienīgais uzdevums. Vēl pirms puča Grīgam bija dots uzdevums X stundas gadījumam atrast slepenu patvērumu deputātiem un viņu ģimenēm (to vidū, protams, nebūtu maskaviski noskaņotās „Līdztiesības”). Viņu patvērumam Grīgs Kurzemē bija sameklējis sešas mājas.

Atkāpšanās gadījumā Grīga partizāniem bija jānotur Kalnciema tilts pār Lielupi, kamēr bēgļi tiek pāri. Vispirms pārlaistu pāri deputātus ar ģimenēm, pēc tam, ja nāktu krievu armija, uzspridzinātu. „Šīs taktikas īstenošanai man pavēlēja dabūt rokā padomju laika tilta apsardzes priekšnieku. Viņš turpat pie Kalnciema tilta dzīvoja, parādīja man plānus, šahtu, kur iebāzt sprāgstvielas. To visu atdevu štābā,” tā Grīgs.

20 līdz 25 vīri, divi ložmetēji, 18 automāti un šautenes, signālraķetes — lasāms tilta aizsardzības plānā. Arī Lielupes tilta aizsardzībai bija rūpīgi izplānota taktika: „Kolonnu uzlaiž uz tilta un uzspridzina pirmo bruņumašīnu (ne „bobiku”). Iznīcina pretinieka kareivjus, kas izlec no mašīnām. Ja pretinieks atkāpjas, uzspridzina aizmugurē mīnu un īslaicīgi šauj pa pretinieka kājniekiem, tad atkāpjas.”

1919. gada martā Bataros, uz meža ceļa Dobeles rajonā, notika Latvijas brīvības cīnītāju un sarkanarmiešu sadursme. Niknā tuvcīņas kaujā šeit krita Krišjāņa Barona mazdēls. Gatavojoties partizānu karam, Grīgs šeit slēpa divas kastes ar ieročiem.

Tilti nomīnēti

Tikai nesen atklājies, ka Grīga grupa nav bijusi vienīgā, kas sargājusi šo stratēģiski svarīgo objektu, — kamēr viņi gulējuši krūmos vienā pusē, otrā, tuvāk Rīgai, posteņus ieņēma Skujas vīri. Skuja deviņus gadus dienējis PSRS armijas „specnazā”, piedalījies „sociālisma stiprināšanas” operācijās arābu valstī Jemenā, taču puča dienās viņš jau darbojās pret komunisma piekritējiem. Nu jau pensionētais pulkvežleitnants vēlāk gādājis par Latvijas Bankas apsardzi, trakajos deviņdesmitajos ņēmis pie dziesmas reketierus. „Tajā laikā mana vienība bija pakļauta 1. Zemessardzes brigādei, komandieris Poļevskis deva pavēli. Mēs ar 25 zēniem aizbraucām uz tiltu, izraudzījāmies uguns pozīcijas. Šajās drupās mums bija balsta ložmetējs, otrā pusē fermā vēl viens ložmetējs,” rāda Skuja. Kopumā specvienībā bija aptuveni 150 vīru, pārējie puču pārlaida bāzē Rīgā, Ernestīnes ielā, gaidot pavēles. „Biju salasījis kārtīgus puikas, kas pulveri ostījuši, bijuši Afganistānā, Karabahā, vismaz ar „kalašu” prata rīkoties,” par savējo kaujas spējām Skuja ir drošs.

Un tas vēl nav viss — ja nevarētu tiltu noturēt, to spridzinātu. Pie pirmā balsta stāvēja mikroautobuss „Latvija”, piebāzts ar sprāgstvielām, gatavībā bija arī tālvadības pults. Bet Grīga komanda, nenojaušot par nopietni gatavotu operāciju uz Lielupes tilta, dažus kilometrus tālāk ar pieciem kilogramiem trotila bija nomīnējusi tiltiņu pār Kauguru kanālu. „Tagad tas viss izklausās kā humors, bet toreiz gan bija nopietni,” noteic Skuja.

Policisti izčibējuši

Taču šādā saspringtā laikā nevar iztikt arī bez dīvainībām. Piemēram, Vectirāna komandēto 1. policijas bataljonu vajadzēja izvest no Rīgas. Bija nolemts baltās beretes izvietot Tukuma, Talsu un Ventspils rajonā. Kur noslēpties līdz tālākiem uzdevumiem, izlemtu paši, taču vispirms tika nolemts ierasties Ugālē un tad izklīst. Bija sarunāts ierasties lauku mājā, kur dzīvoja nu jau aizsaulē aizgājušais leģionārs Roberts Jurēvics. Šim vīram invalīda ratiņos vajadzēja kļūt par kontaktpersonu.

Baltās beretes būtu vietējo pašaizsardzības grupu komandieri un instruktori. 20. augustā agrā rīta gaismā Markuss, Kostanda un citi cīnītāji ieradās pie Jurēvica un atklāja, ka neviens pie viņa nav bijis. Izrādījās, ka balto berešu bāzi bija ieņēmuši omonieši. „Ar Godmaņa (tolaik premjers — aut.) pavēli policisti ieročus atdeva,” Markuss noplāta rokas. Tikmēr Vectirāna bāzē nebija, kā pats taisnojās, esot pie attāliem radiem nogādājis ģimeni.

21. augustā pie Markusa ieradās baltās beretes, kas nevēlējās padoties un bija paspējuši aizbēgt ar visiem ieročiem. Stadiona „Daugava” tribīnēs apspriedušies, ko darīt. Nolemts viņus nogādāt Kurzemē, operācijai pat dots nosaukums „Ābolu vešana”. Taču šis pasākums izpalika, jo tajā pašā dienā jau bija skaidrs, ka pučs izgāzies, un Augstākā Padome pasludināja pilnīgu neatkarību.

„Nenorauties uz kauluzāģiem”

Kad omonieši nesodīti lidmašīnā pameta Latviju, Grīgam un daudziem citiem vīriem sirdī vārījies. Vēl pirms puča, kad melnās beretes dedzināja muitas punktus, viņš ar savējiem bija izstrādājis omoniešu ievilināšanas plānu. Gribējuši bandītus saņemt ložmetēju krustugunīs, taču viņi pārtraukuši uzbrukumus muitai.

Varbūt ārēji šķiet, ka puča dienās mēs, latvieši, izskatījāmies apjukuši un bezspēcīgi. Šis stāsts pierāda pretējo — par gatavību partizānu karam. Kad prokuratūras izmeklētāja Rita Aksenoka pratinājusi vienu no OMON līderiem, Kuzminu, viņš atzinies, kāpēc melnās beretes turējušās pa gabalu no Kurzemes: „„Mi ņe hoķeļi norvatsja na kostorezov.*”

*Mēs baidījāmies uzrauties uz kauluzāģiem — „krievu val.”

Māris Puķītis/Foto: Māris Puķītis


Citi šobrīd lasa

Olga Kambala tomēr Turcijā netiek pie jauna deguna un krūtīm. Kāpēc tā? 10
"Mani sāpina viņu attieksme," - Liene Kiviča satraukusies, ka meitas noskaņotas pret māti 6
“Būtu slikti, ja kaut kas notiktu...” Medvedevs kinofilmu gangsteru stilā draud Eiropas atomstacijām ar teroraktu 8
Pievienot komentāru