Profesore Ostrovska par krīzi, ES un Latvijas vadoņiem

„Nešaubos, ka Smirnova kungs pārzina krīzes mehānismus, bet jāņem vērā, ka šobrīd cilvēkus var iebaidīt ar visu. Krīzi izraisīja patērētāju bakhanālijas un tas vienmēr izraisa krīzi. Bija izveidojusies tāds kā noslēgts loks – vieni ražoja, otri patērēja, un atkal ražoja un patērēja. Ja ģimenē ir trīs automašīnas, katram divi plīša lācīši, pienāk brīdis, kad ne plīša lācīši, ne automašīnas vairs nav vajadzīgas. Līdz ar to produkcija krājās noliktavās un radās jautājums: kāpēc ražot, ja neviens nepērk. Ražošana apstājās un fabrikas slēdza. Daļa atrada citu, perspektīvāku darbības nišu, daļa plātīja rokas.

Ķīna, kur šobrīd ir vairāk nekā miljards iedzīvotāju, no krīzes atkopās ļoti ātri. Mēs nespējam pārvarēt krīzi, jo esam mazi, kašķīgi un labprāt uzklausām kūdītājus, kādu mums ir daudz. Šobrīd ir depresija, jo latviešu sapnis strādāt kā Padomju Savienībā, bet pelnīt kā vecajā Eiropā, ir sabrucis. Pirmo sapņa daļu šajos divdesmit gados realizējām un tagad redzam, kāds ir rezultāts. Nevar tikai patērēt: kas nestrādā, tam nebūs ēst! Apziņa, ka nāksies drausmīgi smagi strādāt, ir vairāk nekā nepatīkama. Politiķi to pat baidās izteikt skaļi. Tā vietā sākās baidīšana ar globālām katastrofām.

Ja runājam par ES, ir jāapzinās, ka tā turas kopā, jo ir pamatīgs citu ekonomisko bloku – Ķīnas, Indijas, Dienvidamerikas, u.c. – spiediens. Šīs valstis ar lielo iedzīvotāju skaitu nesadalīsies. Jāatceras par Krieviju, kas koķetē te ar islāma valstīm, te Indiju utt. Šis fators francūžiem un vāciešiem liek sakostiem zobiem turpināt konsolidācijas procesu. ES valstu iekšzemes kopprodukts ir milzīgs.

Joprojām aktuāla ir tā sauktā civilizāciju sadursme, proti kristīgās un islāma pasaules attiecības. Baltā rase uz zemeslodes pārstāv tikai 20%. Tas ir būtiski, jo to cilvēku, kurus kādreiz eiropieši paverdzināja, pašapziņa dziļākajā būtībā joprojām ir aizskarta. Tautu vēsturiskajā atmiņā ir palicis laiks, kad gandrīz katra mazā Eiropas valstiņa vienlaikus bija arī koloniāla lielvalsts. Tas nozīmē, ka Eiropas valstis ir spiestas turēties kopā.

Baltijai kopumā un Latvijai kā mazai valstij nav citas izejas kā pievienoties kādam lielākam, stiprākam spēlētājam. Tie, kas proponē par izstāšanos no ES, cenšas iestāstīt, ka ES ir  neperspektīvs veidojums, bet nepasaka, ka tas nozīmētu nonākšanu Krievijas ietekmes sfērā. Mēs jau tāpat esam skeptiskākā ES dalībvalsts.

Pēc balles telpa jāsatīra

Mazām valstīm ir jāprot sevi aizstāvēt. Piemēram, Somija ir pirmajā vietā pasaulē visos profesionālo prasmju līmeņos – gan spēcīgu talantu, gan darba kvalitātes ziņā. Būtu jāmācās no viņiem, nevis jābļaustās par lielo valstu neģēlībām. Neviens negrasās dēļ aizņēmuma noslīcināt Latviju kodolatkritumos vai tamlīdzīgi. Protams, atsevišķu korporāciju intereses var būt, bet mums jāprot pacīnīties par sevi. Ja mēs nevaram vinnēt ar masu, jāliek lietā prāts. Somija 20.gadsimta 60.gados 18% no iekšzemes kopprodukta atlicināja izglītībai un pēc 20 gadiem kļuva par elektronikas lielvalsti.

Savulaik prasmes, profesionalitāte un kvalitāte bija Šveices dzīves pamatā. Reiz kādam ļoti bagātam šveicietim jautāju, kā gan Šveice panākusi, ka dzīves standarts ir tik augsts, ja tās teritorija ir kalnaina, pauguraina, nebūt ne labvēlīga. Viņš atbildēja, ka savulaik, 19. gadsimtā un 20.gadsimta sākumā, lai frizieris varētu ķerties pie normālu cilvēku galvām, viņš pirms tam piecus gadus grieza matus cietumniekiem, līdz brīdim, kad savu prasmi bija noslīpējis līdz perfektai.

Arī Somija, Zviedrija un Dānija ar sociāldemokrātisko egalitārisma politiku ir panākusi to pašu. Dānijā ikvienam bērnam jau piedzimstot, valsts ir paredzējusi naudu augstākai izglītībai.

Latvijā ir beidzies lielais resursu sadales periods un sākusies to pārdalīšana. Politiskajā telpā joprojām nav politiķu, kas domātu valstiski. Paradoksāls piemērs ir Ineses Vaideres pārmetumu pilnā vēstule premjeram laikā, kad Dombroviskis ir uzņēmies nepateicīgo lomu satīrīt valsti pēc balles. Tā vietā, lai kā ekonomiste piedalītos procesos, Vaideres kundze veikli iespruka Eiropas parlamentā, saņem septiņus tūkstošus  vien bez piemaksām un no augšas pamāca, ko darīt premjeram. Lūk, tādi ir mūsu politiķi.”

Evija Hauka/foto:LETA