Kiršblats tomēr aiziet no TV
Raidījums «De facto» atgriezies LTV1 programmā, taču bez žurnālista Ivo Kiršblata. Veselības stāvokļa dēļ viņš nolēmis kādu laiku distancēties no darba.
Raidījuma «De facto» studijā palikusi tikai Kiršblata kolēģe Ilze Nagla. Kā zināms, pavasarī Ivo uzzināja, ka sirgst ar retu galvas asinsvadu slimību, kā dēļ ziedojumu veidā tika vākti līdzekļi steidzamai viņa ārstniecībai Vācijā. Pavasarī žurnālists pārcieta vienu operāciju. Par spīti Vācijas ārstu ieteikumiem atstāt stresa pilno darbu un bažām, ka šovasar tomēr nāktos veikt vēl vienu operāciju, Kiršblats cerēja līdz ar jauno darba sezonu būt «De facto» ierindā. Taču nu plāni vismaz uz pusgadu atlikti. «Vispirms jāsaved kārtībā galva, tāpēc esmu spiests pagaidām aiziet no aktīvās žurnālistikas,» žurnālam „Rīgas Viļņi” atzīst Kiršblats.
Tikko viņš Vācijā pārcietis otru operāciju, pēc kuras sapratis, ka mierīgs dzīvesveids ir vienīgā iespēja, kā paātrināt atveseļošanos. Kā jūtas pašlaik, žurnālists nekomentē, vien atzīst, ka atveseļošanās process pagaidām nav prognozējams. «Taču tas nenozīmē, ka pilnībā aizeju no «De facto» – cik varēšu, līdzēšu ar padomiem,» piebilst žurnālists. Viņš izvēlējies pieņemt bezdarbnieka statusu.
LTV Ziņu dienesta direktors Mareks Gailītis «Rīgas Viļņiem» apstiprina, ka Ivo tiks gaidīts atgriežamies Ziņu dienesta komandā, kolīdz to atļaus viņa veselības stāvoklis. Gailītis: «Tikmēr Ivo ar savu padomu uz zināšanām palīdzēs raidījuma veidošanā.»
Novēlam Ivo atgūt veselību!
Ivo Kiršblats intervijā 12. jūnija žurnālam „Rīgas viļņi”
Protams, ka visus pirmām kārtām interesē tavs pašreizējais veselības stāvoklis! Kā noritēja operācija Vācijā, un kas ārstēšanās ziņā ir plānots tālāk?
Paldies! Par veselību vairāk ko varēšu pateikt augusta sākumā, kad būšu atrādījies dakteriem un pārcietis, iespējams, otru operāciju. Jā, pateicoties cilvēkiem, kuri mani atbalstīja gan materiāli, gan morāli, vienreiz jau esmu operēts. Pašam šķiet, ka veiksmīgi.
Situācija nebija vienkārša – man ir ļoti reta iedzimta galvas asinsvadu slimība, izveidojies asinsvadu kamols apmēram astoņu centimetru diametrā. Tas radīja paaugstinātu asinsizplūduma risku. Tāpēc vilcināties nedrīkstēja. Pateicoties manai ģimenes ārstei un draugiem, atradām klīniku Vācijā (pie Štutgartes), kur arī veica operāciju. Klīnikā pavadīju nepilnas divas dienas, bet operācija ilga kādas četras stundas.
Caur asinsrites sistēmu.
Ja man divus mēnešus jādzīvo neziņā un jālūdzas dakterim, lai viņš vismaz kaut ko pasaka, kas ar mani ir, tad – atvainojiet – tas NAV normāli! Es ar to nespēju samierināties. Ne velti biju zaudējis 12 kilogramus ķermeņa svara un pāris mēnešus apmeklējis psihoterapeitu… Bet vācieši pateica konkrēti, kas darāms un kas ar mani pēc visa tā notiks. Galva man ir tikai viena…
Par laimi gultas režīms man noteikts nav, taču ir liels saraksts ar lietām, kuras man neiesaka darīt – neiet pirtī, necelt smagumus, neapmeklēt sporta zāli, nespēlēt basketbolu, nelietot pretsāpju medikamentus, nesauļoties, lieki neuztraukties, nelietot alkoholiskus dzērienus un nepīpēt (pats par sevi saprotams). Jāizvairās no stresa situācijām, jo nedrīkstu pieļaut strauju asinsspiediena maiņu.
Negribu steigties notikumiem pa priekšu, taču gan mani vācu dakteri, gan psihoterapeits iesaka nopietni padomāt par darba maiņu. Pagaidām neesmu tam gatavs, jo man tiešām patīk tas, ko es daru! Man kā aktīva dzīvesveida piekritējam ir diezgan grūti nosēdēt uz vietas… Varētu taču meža vidū nopirkt zemi, uzsliet telti, nopirkt divas zosis un tās mierīgi ganīt… Trīs gan ne, jo tad jau būtu bars, kas varētu izraisīt stresu… (Smejas.) Visu savu dzīvi esmu lēcis, skrējis, meklējis; televizors ir visa mana dzīve! Es mīlu savu darbu. Man nesagādā problēmas no rīta paskatīties spogulī, pasmaidīt un iet uz darbu. No visa tā atteikties es nevaru. Man ir pasaulē labākie bērni (meita Elīna (2) un dēls Toms Ivo (13)), kuriem esmu vajadzīgs kā tētis – kā cilvēks, kurš viņus izaudzina lielus, stutē un atbalsta, līdz paši sāk ķepuroties. Tētis zosu gans viņiem nav vajadzīgs, tas ir fakts.
Un kā ar burāšanu, bez kuras, šķiet, tu nemaz nevari iztikt?
Manā atpūtā publisku pasākumu apmeklēšana tikpat kā neietilpst. Bet burāšana nekur nepazudīs – atvaļinājuma laikā gan jau izbraukšu jūrā, jo ūdeņi nomierina.
«Draugos.lv» var iepazīties ar tavu dienasgrāmatu, kas pārsteidz ar apjomu. Šķiet, laikā, kad gatavojies operācijai, rakstīšana bijusi kā glābiņš no grūtsirdības un sliktām domām?
«Draugiem.lv» kādreiz uzcelšu pieminekli, esmu viņiem lielu pateicību parādā! Dienasgrāmatas tiešām bija mans glābiņš. Divus mēnešus dzīvoju neziņā – kā būs un kas būs… Nekas cits neatlika, kā publiski rakstīt, ko domāju un kā jūtos. Un tajā brīdī tas patiešām palīdzēja. Turklāt ar publisko dienasgrāmatu varēju atbildēt visiem tiem simtiem cilvēku, kuri katru dienu man jautāja par veselību. Es fiziski nevaru katram paskatīties acīs un pateikt paldies. Tāpat es nevaru atbildēt uz visām vēstulēm un īsziņām. Ir tāda nebijusi un neaprakstāma sajūta. Ja būtu meitene, mani vilktu uz pinkšķi… Godīgi. Paldies jums visiem no sirds!
Ar jaunu uzrāvienu esi ķēries pie darba. Kuru jomu «De facto» tu formulētu kā savu stipro pusi (pieļauju, ka esi par to domājis)? Varbūt – raidījuma vadīšanu? Vai otrādi – sižetu gatavošanu?
Pie darba jāķeras gan, jo Ilze Nagla nav nekāds pārcilvēks. Visu šo laiku viņa strādāja pa diviem, par ko esmu viņai ļoti pateicīgs. Mana stiprā puse ir cilvēkstāsti. Esmu dzimis un audzis laukos, Rūjienā, lauku bērni komunikācijā ir daudz vienkāršāki, tiešāki. Savukārt raidījuma vadīšana uzliek savus pienākumus – pret sevi, skatītājiem, taču man patīk.
Pētnieciskā žurnālistika paģēr pētīt. Kas tev patīk labāk – sēdēt pie dokumentu kaudzes vai, piemēram, «krūmos»?
Papīru kaudzes – datubāzes, tiesu lēmumi, korespondence – mani tracina... Tonnas ar papīriem man tā ne visai. «Krūmos sēdēt» ir labāk. Pirmkārt – interesantāk, otrkārt –veselīgāk. Adrenalīns, azarts, veiksme… Tas ir feini!
Kā vasaru plāno pavadīt «De facto»? Droši vien raidījumam būs arī atvaļinājums?
Ejam atvaļinājumā pirms Jāņiem. Sezonas pēdējā raidījumā paskatīsimies, ko esam pa gadu izdarījuši. Jaunajai sezonai sāksim gatavoties augustā. Bet pa vasaru… Zinu, ka Ilze grib braukt kaut kur uz Ķīnas pusi, savukārt Ingai ko darīt būs mājās – kā nekā jāņemas ar atvasēm. Bet es tikšu skaidrībā ar savu veselību… Tā ka katrs iesim uz savu pusi, jo sezonas laikā viens otram esam diezgan apnikuši. (Smejas.)
Kā tu raugies uz vēlēšanu rezultātiem pašvaldībās un Eiroparlamentā?
Latvija savu izvēli ir izdarījusi – izvēlējusies mazāko no ļaunumiem. Pašvaldībās visvairāk balsu dabūja tie, kuri attiecīgi iztērēja visvairāk naudu pirmsvēlēšanu kampaņās. Skumji, protams, ka pāris nedēļās skaļi saukļi dara savu un ka esam gatavi politiķiem visu piedot.
Bet Eiroparlamentā sēdēs tie, kuri visus šos gadus ar savu darbošanos (lasi – nedarbošanos) politikā noveda valsti tik tālu, cik nu tā pašlaik ir... Lai cik banāli tas arī neizklausītos, viņi par savu «darbu» saņems labi atalgotas politiskās vecumdienas Eiropas Parlamentā.
