Latvijas vispopulārākā dzejniece ir...Kornēlija Apškrūma
Latvijas dzejas mīļotāji sadalījušies divās frontēs: puse dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas dzejoļus citē, skaita katrā saviesīgā pasākumā un godos, otra puse koleģiāli neizsakās. Kritiķi – klusē! Tomēr „Latviešu rakstniecība biogrāfijās” par Kornēliju Apškrūmu ierakstīts ļoti konkrēti: “dzejniece. Rakstījusi gk. veltījuma tipa un dažādiem dzīves gadījumiem lietojamu dzeju.”
Ir viņa dzejniece, ir! Izdevniecībās Apškrūmas dzejoļgrāmatām ir zaļā gaisma. Lūdz, lai autore tik raksta. Kam vēl no dzejniekiem tik labi klājas? Kā atzīts lietišķajos pārskatos, tieši Apškrūmas dzejas grāmatas Latvijā ir visvairāk pirktās un bibliotēkās lasītākās. Nenoliedzami – viena no lasītākajām dzejniecēm! Ar ko viņa iekaro savu lasītāju sirdis? Viņas dzejā ir it kā parasti, sen zināmi vārdi, kas tomēr uzrunā. Tu, cilvēks, atver viņas kārtējo lirikas krājumu, un – tur tie ir – tik tuvi, tik saprotami, tik... Gandrīz kā cilvēka paša neizteiktie, noglabātie vārdi.
“Dvēsele ir porcelāns, kur plaisas bezgala dziļas...”
Sākumā mēs ar dzejnieci staigājam pa lielo dārzu. Zied lilijas, ogu pilni ķirši. Saimniece rāda dārzu un ik pa brīdim iesakās: “Nevaru vairs ar visu tikt galā. Te bija zemenes. Te man bija puslauks ar rozēm, bet tur – liliju lauks. Ķirši visu pārņem, tāpēc dažas lilijas vien palikušas. Tā arī dzīve mainās.”
– Jums toreiz bija vajadzīgas rozes, tagad ir citādi!
– Ļoti vēlējos, lai apkārt man būtu ziedi. Tā tas ir arī tagad, taču nu vecums un slimības neļauj tikt ar dārza apkopšanu galā. Rozes vienā ziemā izsala, šeit redzamais ir tikai niecīga atblāzma no tā, par ko kādreiz priecājos. Ar dēlu kopā stādītā sudrabegle izaugusi krietni liela. Kādreiz daudzus gadus dzīvoju pagastmājā, jutos kā “iebraucamajā vietā” – vienmēr cilvēki, troksnis.
Gribējās kaut ko savu. Kopā ar māti mums bija neliela saimniecība, lopu turēšanai ierādīja blakus esošo pļaviņu. Pļaušanai atvēlētajā gabalā sāku stādīt augļu kokus un ogulājus. Agrāk lietošanā iedotajā zemē nedrīkstēja neko tamlīdzīgu atļauties. Iestādīju un gaidīju – vai pagasta priekšniecība pamanīs vai ne? Pamazām pļavas gabalu pārvērtu par dārzu. Dārzs kļuva manējais tikai vēlāk, jo pretēju uzskatu paušana un citādāka dzīves taisnības izpratne sagādājušas man ne mazums problēmu.
Un tagad no vairāk nekā četrdesmit bibliotēkā nostrādātajiem gadiem kā atmiņa pie pagastmājas palikuši mana iestādītā roze, paparde, lielais akmens un stalts bērzs, kuram vienmēr glābu dzīvību, lai to nenopļauj zāles pļāvēji.
– Par taisnību nav jācīnās?
– It kā jau jā. Lielāku dzīves pieredzi iegūstot, sapratu – tomēr labāk ir stāvēt malā un nekur nejaukties. Cīņa ar pasaules ļaunumu zināmā mērā ir bezjēdzīga, ilgstoši to darot, dvēsele var pārvērsties līdz nepazīšanai. Jānocietinās un jāiet pašam savs ceļš. Es uzdrošinājos izteikt savas domas vietējā kolhoza priekšsēdētājam par viņa amorālo rīcību un saņēmu tiešu atbildi: “Ko tu, skuķi, iedomājies? Nekad tā nav bijis, ka ūdens taukiem pa virsu peldēs...” Sāpīgi to atzīt, bet diemžēl viņam liela taisnība.
Staigājam pa dārzu, dzejniece norāda uz ābelīti: “Šī ābelīte bija pārplēsta uz pusēm. Saliku kopā, saauga. Neviens nevar pateikt, ka tā bija divās daļās. Saaudzēju.” Kas jādara, lai pārrautās cilvēciskās attiecības salīmētu kopā, ieprasos. Taču dzejniece par savu privāto dzīvi negrib runāt.
– Jaunībā ikviens uz pasauli raugās citādāk. Man tagad jādomā par mākoņu maliņu. Pagātne guļ skaidās un vairs neelpo, to nav vērts celt augšā atmiņās.
– Ja apzināti izvairāties stāstīt par savu dzīvi, varbūt slēpti aprakstāt to dzejoļos? Literāti bieži tā dara.
– Dzejoļos dažkārt ir manas ilgas pēc tā, kā es savu dzīvi redzētu. Bieži arī par to, kāda tā ir. Uzrakstītais ir attieksme par dzīves vērtībām, mana pilsoniskā atbildība, nostāja pret varas un laika negācijām. Uzskati, ko paužu, cenšoties vairot mīlestību un labo visapkārt. Dzeja šobrīd ir mana Dzīve.
– Un vai tad mīlestības nav? Tik daudz par to runā!
– Mīlestību man gribas salīdzināt ar mākoni: brīnumaini viegls un saules krāsām apzeltīts tas šūpojas debesīs. No zemes raugoties, tas šķiet drošs un izturīgs. Mākonī katrs saskata, ko vien vēlamies. Taču pietiek tikai izmainīties vējam, un mūsu sapņu tēls pārvēršas parastā ūdenī. Diemžēl daudzreiz tā ir ar mīlestību, kaut gan netrūkst cilvēku, kam mīlestības dārgakmens pieder visu mūžu. Par sevi gribu teikt Noras Ikstenas grāmatā „Esamība ar Regīnu” izlasītos vārdos: “Viss ir kopā – labais un ļaunais, dievišķais un velnišķais. Padots mīlestības vējam, tu ieraugi pasauli jaunu esam.” Manā dzīvē daudz kā traģiska.
– Bet jūs taču esat pati apliecinājums tam, ka savu dzīvi un vidi ap sevi veidojat pati, un tā ir skaista – ziedi, daudz grāmatu, jūs apdāvina ar skaistām pateicības veltēm!
– Nepiekrītu domai, ka savu dzīvi veidoju pati un tā ir skaista. Cilvēka dzīvē un liktenī daudz kas atkarīgs no apkārtējiem apstākļiem, no vides, kur viņš uzturas. Veselības problēmas manu ikdienu padarījušas ļoti smagu. Tāpēc priecājos par katru dienu un bezsāpju brīdi. Daudz lasu, satiekos ar cilvēkiem. Bezmiega naktīs rakstu. Dārza un mājas darbiem nav gala. Esmu mūžīgā laika trūkumā, taču tas, ka vienmēr esmu nodarbināta, ir apliecinājums, ka joprojām jūtos citiem nepieciešama. Dažreiz domāju par to, kam paliks manas grāmatas. Vai tās reiz interesēs mazdēlus, kuriem tagad tik saistoša šķiet datorpasaule? Šis laiks krasi mainījis garīgās pamatvērtības.
Kornēlija strādājusi bibliotēkā un visu laiku bijusi tā, kas maisa katlu, kur vārās kultūra. Kādu laiku studējusi filoloģiju. Lai nopelnītu mācībām līdzekļus, piestrādājusi slimnīcā, lielās slodzes dēļ sabeidza veselību. Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā kādu laiku mācījusies režiju, beigusi mākslinieciskās noformēšanas un floristikas kursus.
– Kad sāku strādāt bibliotēkā, ļoti ticēju, ka kaut ko sasniegšu, panākšu taisnību, pasauli pārveidošu baltu. Taču visur valdīja partija. Tās ideoloģija cilvēku prātu iespaidošanā bija ļoti pārdomāta. Vēl tagad atceros laiku, kad mācījos Smiltenes ģimnāzijā. Ceļā uz skolu reproduktors brēca pār visu pilsētu krievu dziesmas, kuras mums toreiz it labi patika. Hruščova laikā zīmēju milzu plakātus ar lozungiem – “Mēs dzīvosim komunismā!” – zīmēju planšetes un domāju: “Ak, Dievs, kā tas būs, kad es dzīvošu komunismā? Nebūs par neko jāmaksā, veikalā viss par brīvu...”
– Par laimi, atjēgšanās nāca drīz. Lai gan svēta ticība tam, ko mums bāza galvās, manī nekad nebija bijusi. Atceros gadījumu no skolas laikiem, kad spēlēju Smiltenes pilsētas komandā šahu. Tualetē uz planšetes plašā izklāstā bija uzrakstīti vietas lietošanas noteikumi, un es zem izsmeļošajiem norādījumiem parakstīju – V. I. Ļeņins. Kad pēc neilga laika spēles telpā ienāca uniformētas amatpersonas, sapratu – mans joks var bīstami beigties. Tāpēc, pateikusi komandas kapteinim, ka slikti jūtos, ka nespēju turpināt spēli, ātri aizbēgu uz internātu.
Uz manas sirdsapziņas ir daudz līdzīgu grēku. Reiz teātra mēģinājuma laikā jaunieši manu garo vilnas mežģīņadījuma šalli apsēja ap Ļeņina krūšutēlu. Tieši tajā mirklī tautas namā ienāca kādi augsta ranga pārbaudītāji no Centrālkomitejas. Draudēja nopietnas nepatikšanas. Mani izglāba toreizējais Emila Melngaiļa Mākslas nama direktors Broņislavs Juškevičs. Tagad esmu sapratusi dzīvē galveno – ir svarīgi atrast cilvēkus, kas ir uz tava viļņa. Ja tu runā ar tādu, kas nav ar tevi vienā plūdumā, viņš pamās ar galvu, smaidīs, bet aiz muguras vienkārši apņirgs.
– Vai varat pateikt, kas jūs pati esat?
– Kad gribas rakstīt vai darīt kait ko savai sirdij tīkamu, bet jāpadara ikdienas nebeidzamie darbi, tad šķiet, ka dzīves garumā esmu tikai kalpone. Par laimi – tādu brīžu nav daudz. Traucē augsti attīstītā pienākuma apziņa, bieži daru to, bez kā varētu iztikt, kā arī visu daru pārāk pedantiski. Pēdējā laikā “nevarēšana” liek būt saprātīgākai. Vājuma brīžos šķiet, ka visa dzīve bijusi smaga cīņa par eksistenci, taču īstenībā esmu optimiste, kas bezcerīgākajās situācijās tomēr spēj mainīt savu likteni.
– Kā pie jums atnāk dzejoļi?
– Dzejoļus rakstu no sirds. Kaut gan tagad, kad nespēju vairs nopirkt dārgās zāles, zināmā mērā svarīga ir arī autoratlīdzība. Gan to, kas man ir, gan to, kā nav, es izdzīvoju dzejā – mīlestību, prieku, laimes un sāpju dienas. Katrs mirklis ir tik gaistošs un zūdošs, to var notvert vienīgi dzeja. Reizēm ir burvīgie iedvesmas brīži, laimīgie mirkļi, kad rakstīt ir viegli, tāda sajūta, ka spēj tikai pierakstīt. Taču vairāk gan dzejas rakstīšana ir sūrs darbs. Dienām meklēju labākos vārdus, neskaitāmas reizes pārlasot uzrakstīto un labojot, lai, Maijas Laukmanes vārdiem runājot, “apvārsnis nebūtu pagultē”. Dzejolis ir ar sajūtām un izteiksmes līdzekļiem nepārtraukti bagātināms dārzs. Dažreiz šķiet, ka ir augstāki spēki, kas palīdz materializēties domām dzejā.
– Dzeja jūs glābj?
– Dzeja neglābj, tā ir daļa no manas dzīves. Dzeju lasot, pārceļos pasaulē, kas ir brīnumu neparastības un pārsteigumu pilna. Dzeja manu dvēseli sakārto citās pareizībās, to rakstot reizēm ir sajūta, ka notīru dubļus no ikdienas apaviem.
Bija „Grāmata pa pastu”. Darba gaitu sākumā lūdzu, lai man atsūta visus jaunākos dzejas izdevumus. Sakrājusies prāva bibliotēka. Arī tagad joprojām cenšos iegādāties dzejas grāmatas.
– Ar dzeju saskāros jau bērnībā, arī kāds gēns pārmantots, jo mamma publicējās Latvijas laiku žurnālos „Zeltene” un „Sievietes Pasaule”. Vēl tagad glabāju man domātus, kopš 1943. gada lielā kladē māmuļas ierakstītus dažādu autoru dzejoļus. Mātei nezinot, bērnībā tos lasīju. Tie šķita neizprotamu brīnumu pilni, vēl tagad daudzus zinu no galvas. Kolhoza laikos staigāju aiz aitu ganāmpulka ar māmuļas dāvātu sarkanvākotu dzejas grāmatu padusē – „Miera sardzē”. Šo lasāmvielu zināju no galvas. Mācoties pamatskolā, uz laikrakstu „Pionieris” aizsūtīju savu dzejoli „Staļinam”, kas ieguva godalgu. Vidusskolu literāro žurnālu konkursā manus dzejoļus pamanīja dzejniece Mirdza Ķempe. Saņēmu godalgu un jauno autoru uzskaites kartīti līdz ar garu dzejnieces vēstuli. Tā sākās mūsu kopīgais darbs, lai es iekļūtu dzejas pasaulē, par kuru tolaik man bija visai miglains un naivs priekšstats.
– Ķempe bija stingra un neatlaidīga. Galvenās viņas prasības bija lasīt pasaules literatūras klasiķus, apgūt labu dzejas valodu. Viņai nosūtītos dzejoļus saņēmu atpakaļ ar norādēm par vajadzīgajiem labojumiem. Toreiz domāju, ka viņa man par daudz “piesienas”, taču tagad novērtēju dzejnieces pacietību un iejūtību, ko viņa parādīja, strādājot ar mani. Beigās pat sadraudzējāmies. Dzīves beigu daļā dzejniece bija ļoti vientuļa. Pirms savas nāves viņa rakstīja: “Kad es biju varoša un kādam kaut ko nozīmēju, man bija ļoti daudz draugu, bet tagad es guļu viena pati, un man nav pat, kas pasniedz krūzīti ūdens...” Viņa vairākkārt aicināja mani aizbraukt pie sevis, taču to neizdarīju, jo tolaik pati slimoju. Ķempe nomira manā dzimšanas dienā, to ļoti pārdzīvoju, ka pat uz ilgāku laiku pārtraucu rakstīt. Jutos kā nodevēja viņas priekšā.
– Pēc Ķempes nāves bija nerakstīšanas periods. Tad apdomājos – kāpēc gan viņa ar mani tā ņēmās? Biju ļoti aizņemta ar maizes pelnīšanas darbiem, dzejoļus rakstīt nebija laika. Tomēr pārdomāju, ka ar dzeju man jāpaliek kopā. Visbiežāk tās bija norises dabā, cilvēku attiecības, kuras vērojot tapa dzejoļi. Rakstīju scenārijus dažādiem masu pasākumiem, arī tiem vajadzēja atbilstošu dzeju.
– Jā, zinu, daudzkārt esmu dzirdējusi.
– Daudziem dzejniekiem ir vienādas izjūtas, līdzīgs pasaules redzējums. Atšķiras tikai vārdi, kā izjūtas tiek atklātas. Mēs esam atšķirīgas, jo katrai ir savi vārdi, kaut sajūtas varbūt daudzreiz vienādas. Tāpat kā lasot manu uzrakstīto, vienādas sajūtas var būt bezgala daudziem cilvēkiem. Galvenais – lai mani vārdi izraisītu jūtas. Īpaša runa varētu būt par apsveikuma dzeju. Jā, es to rakstu un turpināšu rakstīt, jo cilvēkiem labi vārdi sagādā prieku. Protams, ne jau visi šāda žanra dzejoļi ir dzejas virsotnes, iznāk arī atkārtoties, pietrūkst īsta spožuma. Taču daudzi šāda veida dzejoļi arī izdodas un cilvēkiem sagādā patiesu prieku.
– Kāpēc man nesagādāt prieku tiem cilvēkiem, kas atvērti šādai dzejai? Ir daudz autoru, kuru vārdi mūsdienu latviešu literatūrā netiek un droši vien arī netiks pieminēti. Kāpēc tik ļoti pašpārliecināti un nesmalkjūtīgi savos spriedumos ir tie, kam ir iespēja izteikt savu viedokli medijos? Lūk, Maijas Laukmanes vārdi: “Pareizi vērojis jau Veidenbaums: mums, latviešiem, dzejnieku... Ir, ir daudz! Un labi, ka ir!.. tu esi citāds, bet vai tāpēc es tev nepaspiedīšu roku, ka tavs darbs neliekas manai estētikai atbilstošs..” Iespējams, ka esmu kritusi nežēlastībā kāda jauna dzejas vērtētāja acīs tāpēc, ka rakstu arī apsveikuma dzeju. Taču arī man ir savi principi!
“Viena uz visas pasaules drūpu laika pirkstos kā māli...”
Ierasta situācija – runātājs apsveikuma brīžos saka: “...dzejnieka vārdiem runājot...” Lūk, tieši tādās reizēs, kad vajadzīgs veltījuma dzejolis kādam īpašam gadījumam, visbiežāk nepieciešamās rindas tiek atrastas tieši Kornēlijas Apškrūmas dzejoļos. Iespējams, arī to var izskaidrot Apškrūmas popularitāti – viņa daudz rakstījusi veltījumu dzejoļus, ko, tiesa, viņai pārmet citi dzejnieki.
Toties dzejnieces Lijas Brīdakas attieksme ir labvēlīga: “Nenoliedzami, ka dzejniecei dots talants, sirds bagātība, viņa iedziļinās dabas, cilvēku izjūtās, viņas dabas lirika ir krāsaina, mīļa un jauka.” Kad jautāju, kāda ir Apškrūmas dzejas popularitātes fenomena būtība, Brīdaka atbild īsi un vienkārši: “Šajā postmodernisma laikmetā, kad jaunie dzejnieki kļuvuši mazāk emocionāli, kad dzejā mēdz aprakstoši un tīši sarežģīti noņemties ar sevis demonstrēšanu, Apškrūma parastiem, sirsnīgiem vārdiem pasaka to, ko daudzi, daudzi cilvēki jūt. Lasītāji dzejoļos atpazīst savu dzīves redzējumu. Cilvēkus aizkustina neviltotā sirsnība, un tās Apškrūmai netrūkst.”
– Uz tikšanos parasti nāk cilvēki, kam dzeja tuva sirdij. Lilita Kauliņa uzrakstījusi mūziku daudziem maniem dzejoļiem, ko dzied duetā ar Mētru Kalniņu. Dzejas lasījums mijas ar dziesmām, mūsu uzstāšanos uzņem ļoti atsaucīgi. Ļaudīm patīk dzejoļi ar humora piedevu.
– Izdevēji pierunāja izveidot krājumu, kura dzeja izmantojama sēru gadījumiem, – „Dzīves un mūžības straumē”. Grāmatu ļoti ātri izpirka. Esmu bijusi izvadītāja, zināju, ka šādi dzejoļi tiešām nepieciešami.
– Dzejā ir atvadu vārdi mīļam cilvēkam, kas beidzis dzīves gaitas. Bēru gadījumos tās rindas veltītas mātei, tēvam vai citiem. Esmu rakstījusi un runājusi sāpju pilnus vārdus arī par bērnu un jauniešu nāvi. Tādi brīži ir smagi.
– Svarīgākais, lai, aizejot mūžībā, tevi atcerētos par labestību un mīlestību, ko esi izstarojis un dāvājis citiem. Cilvēciska vēlēšanās ir, lai manas dzimtas turpinātāji būtu krietni un laimīgi cilvēki.
– Vārpa šajā gadījumā ir salīdzinājums ar dzīvi, tai jābūt piepildītai. Viegla vārpa ir vēja zieds, nav tur sāta, nav tur maizes. Paveiktā pamatīgums ir tā mūžība, ko cilvēks gribētu atstāt aiz sevis.
– Kad es reiz vaicāju mātei, kāpēc viņa man ielikusi tādu garu, neparastu vārdu, mamma atbildēja: “Saki paldies, bērns, ka tevi nenosaucu par Saulcerīti. Ko tad tu darītu?” Jautājums palika neatbildēts.
– Pārdzīvoju nebūšanas, kas notiek mūsu valstī. Sevišķi cieš vecie cilvēki, kaut gan nekad viņiem nav klājies viegli. “Sen ciemos te nebrauc neviens/un ļaudis neienāk dienām,/kā pele grabinās vējš/ap mājas caurajām sienām./Pie kājām pieglaužas suns,/pie mūrīša kaķis turas/ir vienīgais siltums no guns,/kas dūmojot plītī kuras. Te vecums izplēnē viens,/Bez glāsta un mīļa vārda,/ un, cerot pat nezin uz ko,/ pa dzijai pagātni ārda.” Nesen radio dzirdēju, kā raudāja kāda kundze. Par to, ka nevar palīdzēt saviem bērniem, kuriem nav ko ēst.
– Dzejoļi paši atrod auditoriju. Tikšanās reizēs zālē pārsvarā ir inteliģence un vecāka gadagājuma cilvēki. Ļoti bieži dzirdu vārdus: “Jūs esat izteikusi to, ko es sajūtu, bet nespēju pateikt.” Dzejniekam jārunā ne tikai pašam un ar sevi, bet arī ar citiem cilvēkiem. Es būtu tikai apmierināta, ja dzejā varētu sajust manu personību ar visām tās veiksmēm un neveiksmēm, tad uzrakstītais kļūst daudzkārt dzīvāks. Katram autoram ir savs lasītāju pulks, kas uztver uzrakstīto kā savas dvēseles spoguli. Visvairāk apbēdinātu, ja manas grāmatas skumtu nelasītas bibliotēku vai grāmatnīcu plauktos.
– Dzejoļu ciklā „Patiesības ugunslīnija” biju ļoti dzēlīga. Dzejai vajadzētu būt vairogam, kas aizsargā pret ļauno un nevēlamo. Dzeja diemžēl pašreiz zaudējusi arī savu lomu patriotiskajā audzināšanā. Maz autoru, kas rakstītu par mūsu zemi, mājām, tradīcijām. Postmodernismam jau nevajag ne jūtu, ne dzimtenes, ne bērzu birztalas, ne dabas skaistuma.
– ... izdomāt kaut ko nebijušu. Kaut ko pavisam traku. Nepietiek ar to, ka televīzija nemitīgi notrulina ar slepkavošanas un kaušanās rādīšanu. Šīs norises ienāk arī literatūrā. Pretīgas riebeklības nereti lasāmas arī prozā, arī dzejā ienāk vulgārais, šķebinošais. Taču daudziem tas patīk; lai uzbudinātos, vajag arvien trakāk.
– Par mīlestību lasīs un runās vienmēr, jo šīs ir pašas svētākās jūtas, kas vieno visu cilvēci. Lai ko teiktu par mīlestību, viss ir patiesība: mīla var radīt no jauna veselu pasauli, un tā reizēm ir kā zvērs, kam pa brīdim jāpamet gabals no savas sirds. Izdevniecība „Jumava” izdeva dzejoļu sēriju par mīlestību, kurā ietilpa arī mans krājums Tu tinies klusumā. Nelaimīgi sagadījās tā, ka biju nākamā aiz Amandas Aizpurietes. Pret šādu uzdrīkstēšanos dzejnieks Kārlis Vērdiņš vērsās pret mani visā savā augsti attīstīta intelekta spožumā. Māras Svīres vārdiem runājot, sapratu, “.. ka cilvēki krāj mantu, gudrību, slavu, pat glaimus, aprunas un skaudību. Daži krāj vēl arī ļaunumu”.
“Ilgu apdedzinātiem spārniem/es pie dzīvības turos..”
– Ilgas liek skanēt cilvēka dvēselei. Arī es joprojām ilgojos piepildīt kaut nedaudz no tā, kas palicis nerealizēts, jo vienmēr iespējamais šķiet pievilcīgāks par esošo. Man patīk viss skaistais, mājās ir daudz literatūras par mākslu, rokdarbiem, dārziem. Man patīk gatavot apsveikumus! Joprojām sapņoju iemācīties gleznot akvareļtehnikā, izstaigāt mežus, kuros sēņoju un ogoju jaunībā. To gan tagad daru tikai domās.
– Ir lietas, kurām pašām ir savs stāsts. Kas veido stāstus? Vai tie jāstāsta tālāk, un kuros brīžos gribas stāstīt, un – vai vajag?
– Mums apkārt ir neskaitāmas lietas ar saviem stāstiem. Tāpēc jau reizēm ir tik grūti šķirties no lietām, jo daudzas kļuvušas par ģimenes relikviju; greznā lādītē glabāju tēva mīlestības vēstules mātei pirms viņu kāzām, kopš vidusskolas laikiem ierakstu kladēs to, kas visvairāk palicis prātā no izlasītā – gandrīz kopoti raksti. Man ir prāva pūču kolekcija, daudzām ir savs stāsts!
Cilvēka dzīves stāstu neveido viņš viens pats. Ļoti daudz kas atkarīgs no apstākļiem un citiem cilvēkiem. Nav pareizs teiciens, ka pats esi savas laimes kalējs. Neatkarīgi no labās gribas, reizēm sanāk tikai čiks. Dažreiz savus laimes vai neveiksmju stāstus der pastāstīt arī citiem kā mācībstundas. Bet labāk tomēr noklusēt, lai kādreiz pateiktais nebūtu jānožēlo. Esmu kara laika bērns, esmu piedzīvojusi daudz smaguma, bet tas tikai nācis par labu manai dzejai.
– Dzejā mēs atklājam savu dvēseli, pārdzīvojumi rada dzeju. Tāpēc jau dzejnieki raksta, lai no sirds sacītais atrastu dzirdīgu sirdi. Var jau būt arī dzeja bez dziļumā atrastas gaismas, kā prāta un domu konstrukcijas. Arī tāda kādam vajadzīga.
– Tiekoties ar lasītājiem, kopā ar savām dziedošajām pavadonēm Lilitu un Mētru esam izbraukājušas visu Latviju. Dzeja un rindas, kas pārtapušas dziesmās, ir mūsu vēstījums klausītājiem. Tā ir ikdiena, tā ir dzīve. Pretī saņemam neizsakāmu labestību, sirsnību, atgriežoties mājās, vairākas dienas pat sāpes pazudušas.
– No braucieniem mūsu trijotne atgriežamies ar ziedu klēpjiem. Smiltenes dzejniece un gleznotāja Biruta Žurovska dāvājusi daudz savu gleznu, no kurām mani uzrunā gan ceriņi un magones, gan vienkārši lauku ziedi. Dāvaniņas esmu atdevusi man veltītajam “stūrītim” pamatskolā Vidagā. Esmu saņēmusi arī mīlestības vēstules, par dažu, jāatzīstas, smējusies līdz asarām.
– Par vairākkārt izglābtu dzīvību. Pirms četrdesmit gadiem konstatēja galvā audzēju. Izdalīju iedzīvi, bērns bija mazs, sarunāju pat audžuvecākus. Stradiņa slimnīcā dienu un nakti lūdzu Dievu, un viņš mani uzklausīja. Notika brīnums. Otrs Dieva brīnums bija, kad izglāba vienu no maniem mazdēliem un vēlreiz mani pašu, kad mašīnas durvīs, tās aizcērtot, iecirtās ādas jaka. Šoferis to nepamanīja, sāka braukt, mani norāva zemē un vilka līdzi. Mašīnai pagriežoties līkumā, redzēju, ka ritenis tūlīt pārbrauks pāri kājām, bet tajā mirklī apstājās. Šoferis aizbēga, bet es laimīgi ar autobusu nokļuvu mājās. Tiku cauri ar zilumiem un saplēstām drēbēm.
“Es dzeru ar puķēm kopā/No zilā debesu trauka..”
– Nekad neesmu jutusies kā pasaules centrs. Kad strādāju bibliotēkā, toreiz modē bija doties pieredzes apmaiņā, pie manis daudzi viesojās. Viesu grāmatā glabājas visdažādākie ieraksti: aktieri, dziedātāji. Atceros Noru Bumbieri debeszilā, zvaigžņotā tērpā, viņa sēdēja pie galda un rūgti raudāja, stāstot, ka Raimonds Pauls liedz atgriezties uz lielās skatuves, ka viņa grib sākt visu no jauna, taču viņai jādzied pa lauku tautas namiem. Ieraksti viesu grāmatā zināmā mērā ir personības intelekta vizītkarte. Reiz rakstnieks Andrejs Dripe ierakstīja tikai: “Pateicamies par uzņemšanu!” Tobrīd viņam pajautāju, vai tiešām rakstnieks tik vien var pateikt. Dripe pārvilka treknu svītru pirmajam formālajam teikumam un uzrakstīja personiskākus vārdus.
– Nekādas slavas jau nav, popularitāte reizēm tikai traucē, reizēm iepriecina. Saņemu daudz mīļu vēstuļu, uz kurām nav laika atbildēt. Sakrājusies kaudzīte atsūtītu lūgsnu. Zinot manu slikto veselību, cilvēki aizlūdz par mani. Uz galda – bariņš sadāvinātu eņģeļu. Viņiem piemīt maģiska spēja palīdzēt man atrast pazudušās lietas, ja to palūdzu. Aizmāršīgāko konkursā man noteikti būtu pirmā vieta. Pateicoties cilvēku attieksmei, turos pie veselības, pie dzīves.
– .. par nopelniem Latvijas valsts labā. Tas bija patīkams pārsteigums, ka ir novērtētas manas pūles, mēģinot griezt dzīvi pa saulei. Bet 1983. gadā esmu saņēmusi Iekšlietu ministrijas izsniegtu apbalvojuma diplomu par bīstamu noziedznieku aizturēšanu. Tautas namā notika balle, es tovakar biju atbildīgā. Divi no cietuma izbēgušie bija gājuši garām un nolēmuši iegriezties. Viņi uzsāka kautiņu ar mūsu vietējiem puišiem, vienu mūsējo sadūra. To redzot, metos dūrējam virsū, ieķēros viņam krūtīs un kliedzu, lai dur man. Viņš bija atvēzējis nazi pret nākamo. Uzbrucējs apstulba, jo nebija gaidījis, ka sieviete tā varētu rīkoties. Viņa apmulsumu izmantoja apkārtējie un sagrāba ciet. Ar tagadējo prātu es nekad tā nerīkotos, bet toreiz to paveicu.
– Tā tobrīd sanāca. Neesmu nekāda varone, ļoti baidos no pērkona, no čūskām, lai gan vislabāk jūtos mežos un purvos. Par tur piedzīvoto varētu stāstīt un stāstīt. Ja man atļautu, būtu ar mieru, lai mani mežā apglabā. Daudz dzejoļu esmu uzrakstījusi par mežu un kokiem.
– Tas gan nebija ienācis prātā! Varbūt tiešām viņām ir kāda mistiska ietekme, ka man vislabāk tīk darboties tieši naktīs? Pirmo pūci nopirku Rīgā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem par pēdējo naudu. Jau vairāk nekā pussimts stāv pār mani nomodā.
– Domāju, ka tas arvien ir kopā ar mani. Dažādos negadījumos vienmēr laimējies, it kā mani sargātu kāds neredzams spēks.
– Māmuļa kādreiz teica: “Meitiņ, tajā brīdī, kad vairs nepiecelšos no gultas, tad zini, ka ar mani patiešām viss ir cauri.” Viņas grūtuma nasta vēlāk tiešām kļuva nepanesama, viņa vairākus gadus nogulēja uz gultas. Nasta, ko esmu uzkrāvusi sev pati un arī liktenis, ir smaga, bet zinu, ka tā jānes. Pagaidām pietiek gribasspēka to izdarīt.
“..mīlestība tomēr kā saliņa spīd”
– Par mīlestību var rakstīt vienmēr. Gan prieks, gan sāpes dod tai mūžīgu dzīvību.
– Tas atkarīgs no dzejnieka dvēseles stāvokļa un izjūtām attiecīgajā brīdī. Vairāk gan apdzied mīlestību, jo tā ir dzīves apliecinājums. Mīlestība nepārtraukti dzimst un arī mirst. Visam dzīvajam ir atvēlēts savs mūžs. Tikai pārmaiņas ir mūžīgas. Tāpēc mēs arvien esam atvērti mīlestības brīnumam.
– Vēlos palīdzēt izskoloties mazdēliem. Kādreiz organizēju Vidzemes literātu saietu. Varbūt tagad vajadzētu organizēt sarunu klubiņu Gribu parunāties, jo cilvēki jūtas vientuļi, atsvešinās cits no cita. Ja vienā otrā pagastā būtu šādas vietas, tās kļūtu par gaismu izstarojošām saliņām šajā melnajā laikā.
Daudz ironisku dzejoļu Kornēlija Apškrūma kā “lauku žurka” veltījusi savai pilsētas “māsīcai teātra žurkai” aktrisei Svetlanai Bless Nacionālajā teātrī: “Mīļā māsīc, un patiešām krīze, dižķibele, kā to tagad sauc, šķiet, ka ubagot drīz iešu vīzēs... Mums kā cilpa kredīts tas ap kaklu... kā gan varēju es toreiz būt tik akla... celtniecība šajos laikos dārga, pusratā mums palika tas krogs... sāktā celtne – vēl viens kredītslogs... tā nu peramies mēs kā pa nātrēm, nav kā tev, kam maks no latiem plīst, neklusē, bet raksti labi ātri... Mīlestībā – māsīca laukos”.
Dzejniecei bija doma sapulcināt visas Latvijas Kornēlijas. Vēl tagad atrakstot kāda vārda māsa. Varbūt atradīsies kāda uzņēmīgā, kas to varētu paveikt, jo Kornēlija citām Kornēlijām atbild tikai domās: “Neesmu čakla atbildētāja. Bērnībā mana mīļākā grāmatiņa bija Margaritas Stārastes „Pintiķu ciems”. Grāmatā bija teikts, ka pintiķus var atrast tikai laimes bērni ar gaišām acīm, un tad es domāju, ka esmu šāds bērns, un meklēdama rāpoju pa pļavām, šķirstīju grāvju un upes niedres, cerot ieraudzīt mazos vīriņus. Neatradu neko, tāpēc toreiz secināju – neesmu laimes izredzētā.
Taču es esmu atradusi citādu laimi. To, ko manai sirdij dod dzeja visā tās daudzveidībā, kas atver durvis uz cilvēku sirdīm un apliecina, ka dzīve – par spīti visam – ir brīnumu brīnums.”
