Pauls pierunā Krūmiņu šķirties no klavierēm
Ar krietniem tēriņiem miljonāram Jūlijam Krūmiņam beigusies viesošanās savā pirmajā skolā – Rīgas 41. vidusskolā. Kopā ar citām sabiedrībā zināmām personām viņš piektdien apmeklēja skolu, lai sveiktu pedagogus Skolotāju dienā. Maestro Raimonds Pauls uz sava skolasbiedra stāstiem par panākumiem un bagātību no skolas skatuves atbildēja ar ierosinājumu sagādāt skolai jaunas klavieres…
Arī Paulam klavieru epopejā būs jāiegulda līdzekļi – Krūmiņš atspēlējās, izspiežot no viņa solījumu apmaksāt klavieru skaņotāja darbu, kas instrumentam nepieciešams pēc pārvadāšanas.
Skolas laikā Krūmiņš apskaudis Paulu
„Es visus skolas gadus tik ļoti apskaudu Raimondu. Sestdienās skolas zālē notika līnija, kur paziņoja jaunumus, sauca priekšā palaidņus, bija jādzied himnu. Visi stāvēja kājās, vienīgi Raimondam bija privilēģijas – viņš sēdēja pie klavierēm,” atceras Krūmiņš.
Arī šī reize nebija izņēmums - tiekoties ar skolēniem Paulam nācās sēsties pie klavierēm un spēlēt. Skolotāji un skolēni bija pārsteigti, ka ļoti daudz spēlētais instruments, Maestro roku atdzīvināts spēja izvilināt tik skaistas melodijas. „Skolai vajadzētu jaunas klavieres,” pēc muzicēšanas noteica Pauls.
Nedaudz vēlāk, kad uz skatuves kāpa visi prominentie absolventi un Krūmiņš ar baudu atklāja, kā tikt pie turības un miljoniem, Pauls nekavējās viņu uzrunāt. „Tad jau tu vari skolai uzdāvināt klavieres!” Krūmiņš nepalika atbildi parādā un solīja skolai dāvināt flīģelis, uz kura spēlējis pats Maestro Pauls.
Pauls kā trakākās skolas laika blēņas atceras darbošanos ar spridzekļiem, kas bija pēckara gados lielā skaitā atrodami netālajā Spilves aerodromā. „Tur bija skolasbiedri, kas palika bez pirkstiem,” atceras Maestro.
Savukārt, Krūmiņš nogriezis savai klasesbiedrenei bizi. Meitenes māte, kas izrādījās esam deputāte, palaidni strostējusi direktores kabinetā, tomēr direktore Krūmiņu aizstāvējusi, teikdama, ka no šī ceturtās klases palaidņa vēl dienās iznākšot liels vīrs.
Naudas taisīšana Krūmiņam bija sirdij tuva jau skolas laikā. Iespēja nopelnīt bija spekulēt ar džinsām un citiem importa deficītiem pie Laimas pulksteņa. Tomēr „farcovšikiem” bija jāzina svešvalodas, kuras krūmiņš rūpīgi skolā mācījās. „Kas padomju laikā bija spekulācija, mūsdienās bizness,” atklāj Krūmiņš.
Kalvītis rāpjas pa logu pēc saldējuma
Priecīgi savā vecajā skolā satikties bija Ufo jeb Kaspars Upacieris un Aigars Kalvītis. Abi bija klasesbiedri, draugi un sola biedri līdz pat septītais klasei, kad Upacieris mainīja skolu. Tomēr kopīgu palaidnību netrūka. Krievu valodas stundas pasniedza pati skolas direktore. Viņa bija sasniegusi cienījamu vecumu, švaki dzirdēja un arī redze viņai nebija izcila. Viņas stundu laikā zēni paslepus rāpās pa klases logu, devās uz tuvējo veikalu, iepirkās saldējumu un, skolotājas nemanīti atgriezās. Sirmā pedagoģe stundas beigās vien nespēja nobrīnīties, kā klasē visiem gadījies saldējums.
Upacieris skolā paredzētajai izsolei dāvāja kirzas zābakus. Savulaik kerzoviki bija ļoti liela vērtība, lai laistos no apledojušā kalniņa tuvējā parkā, ko skolēni bija iesaukuši par dzērāju parku. Puikas no kalna laidās gan uz metāla piena bretēm, gan plastmasas kastēm, bet spicākie džeki – kirzas zābakos. Tādi tirgū maksāja 10 rubļus, bet vecāki nebija čakli uz naudas došanu, jo zābaki, pa ledu slidinoties ātri tika noplēsti. Tomēr Upacieris sakrāja naudu un zābakus iegādājās. Lai labāk slīdētu, viņš apaviem noņēma papēdi. „Gāja vienkārši zvērā!” ar prieku atceras Ufo.
Kalvītis un Upacieris ar labiem vārdiem atceras savu pirmo skolotāju un klases audzinātāju Silviju Silāri. Skolēni bieži pie viņas ciemojās arī mājās un viņiem patika skolotājas divi sanbernāri. Labos zināšanu pamatus, ko bija ielikusi skolotāja Silāre, vēlāk papildināja citi skolotāji. Sevišķi atmiņā palikusi stingrā latviešu valodas skolotāja Dzelzkalēja un matemātikas skolotāja Dzelme. „Kad sāku mācīties 49. vidusskolā, varēju droši pie tāfeles atbildēt gan latviešu valodā, gan matemātikā,” atceras Upacieris.
Miljonārs Savickis nozog žurnālu
Klasesbiedri un kaimiņi bija arī politiķis Jānis Jurkāns un miljonārs Juris Savickis. Arī viņi bez blēņām nav iztikuši. Kādā karstā jūlija sestdienā vairums kaimiņu bija izgājuši ārā. Sievietes sēdējuša uz soliņiem, kaut ko adījušas, vīri arī bija ārā atraduši kādu nodarbi. Jāņa Jurkāna tēvs skaldījis malku. Kā jau karstā laikā izmeties vienās apakšbiksēs. Brīdī, kad Jurkāns vecākais atvēzējās pāri galvai ar cirvi, viņam no aizmugures piezagās Juris Savickis un pavilka bikses uz leju. „Kas tas bija par skatu – pliks Jāņa tēvs ar atvēzētu cirvi! Kaimiņiem bija jautri,” atceras Savickis.
Arī skolā „vārītas ziepes”. Reiz, kad klases septītās žurnālā bija sakrājies krietni daudz sliktu atzīmju, divi zēni nozaga žurnālu. Viens no viņiem – Juris Savickis. Žurnāls līdz šai dienai tā arī neesot atrasts un visticamāk joprojām atrodas skolā paslēptuvē. Kur – Savicikis neatklāja. Tomēr viņš ir gandarīts, ka skolotāji, jaunajā žurnālā atjaunojot vecās atzīmes, „aizmirsa” krietnu daļu slikto.
Labs skolnieks skolas gados Savickis nebija. Jo sevišķi svešvalodā, kur visā skolas laikā bija iemācījies labi ja piecus teikumus. Tomēr dzīve piespieda valodas iemācīties vēlāk un tagad Savickis brīvi runājos piecās valodās.
Kā lielas blēņas, par kurām saņemtas krietnas nepatikšanas, Jurkāns atceras Ziemassvētku pārsteigumu. Padomju laikos Ziemassvētki, kā kristīgi svētki bija nīdējami un Padomju vara stingri skatījās, lai vismaz skolā nekādā veidā tos neatzīmētu. Tomēr vienos Ziemassvētkos Jurkāns bija sagādājis brīnumsvecītes, ieradies agri no rīta uz skolu un no ceturtā stāva meta lejā aizdegtas brīnumsvecītes. Šo ideoloģiski nepieļaujamo rīcību bija novērojis skolas pārzinis un blēņdari sauca pie atbildības. Tomēr vēl līdz šai dienai Jurkāns priecājās, ka sagādājis saviem skolasbiedriem brīnumskaistu Ziemassvētku rītu.
Dumpiniece Zeltiņa
Latviešu valodas skolotāja Līga Alpa savai kādreizējai skolniecei Agnesei Zeltiņai uzdāvināja burtnīcu ar sacerējumiem, kurus viņa rakstījusi pirms 20 gadiem. Toreiz spurainajā un protestu pilnajā skolniecē skolotāja Alpa saskatīja talantu. Vēl šodien viņa atceras Zeltiņu kā lielu lasītāju un labu sacerējumu rakstītāju un viņas sasniegumus skatuves runas konkursos. „Kā viņa toreiz skaitīja dzejoli no Māras Zālītes „Lāčplēša” „Mazs bērniņš krustcelēs”. Ar humoru skolotāja atceras arī dažādās krāsas kurpes, kurās Zeltiņa bija atnākusi uz konkursu.
„Es biju liela dumpiniece,” atzīst Zeltiņa. Skolas laikā viņai bija nokrāsoti koši sarkani mati un ar olas baltumu saveidoti kā ezim – visi gaisā. Zeltiņas labākajai draudzenei Evai frizūra arī bija tikpat spuraina, bet mati – spilgti melni. Abas bastojušas stundas, lai ietu uz kino. Tomēr reiz abas pieķēra Agneses vectēvs, kurš bija ieradies Rīgā un darbadienas rītā abas meitenes sastapis kafejnīcā Jānītis. Brēka bijusi liela un bastošanai bija gals.
Zeltiņa paredzētajai skolas izsolei dāvāja pašas izšuvumu. „Losandželosā, kad montējām filmu biju tik ļoti noilgojusies pēc Latvijas un sniega, tāpēc sāku izšūt spilvenu ar sniegavīru un sniegu,” atzīstas aktrise un producente.
Anda Leiškalne/Foto: Mārtiņš Purviņš
