Dārgāks par zeltu
Mūsu ģimenei nav vairs dzimtas zeltlietu. Toties esmu mantojusi kaut ko daudz dārgāku par zeltu.
Tas notika kara gados vācu laikā. Lai izpestītu manu vectēvu Žani Saulgozi no gestapo pagrabiem Reimersa ielā, dārglietas mana vecmāmuļa savāca no tuvākiem un tālākiem radiem. Vectēvs pēc divu nedēļu mocībām pārnāca mājās, ar bārdu apaudzis un kājas knapi vilkdams. Divus pārējos par tiem pašiem “grēkiem” paņemtos pakāra. Tā toreiz vācieši darīja ar katru, kas bija slēpis ebrejus.
Maniem vecvecākiem bija neliels pārtikas veikaliņš Elizabetes ielā netālu no Marijas ielas un turpat netālu pagalmā koka mājā dzīvoklis. Kaimiņos lielajās mājās dzīvoja daudz ebreju, viņi bija mazā veikaliņa pastāvīgie kundes, arī veikalnieki citās mazās bodītēs, kas kuplā skaitā bija izvietotas Marijas ielas sākumā. Mana mamma un viņas māsa – tolaik septiņus un astoņus gadus vecas meitenes – apmeklēja klavierstundas pie pretējā ielas pusē dzīvojošas ebrejietes.
Pēc Baigā gada padomju gaumē ar nežēlīgām izsūtīšanām un represijām 1941. gada jūlijā sākumā vācu atnākšanu daudzi uztvēra ar prieku un cerībām. (Tikai pirms divām nedēļām – 14. jūnijā – daudzas ģimenes izsūtīja uz Sibīriju.) Tomēr Hitlera kurss neko daudz cilvēciskāks nebija. Jau 4. jūlijā sākās latviešu kūdīšana pret ebrejiem. Šajā dienā atvēra Centrālcietumu, un daudzi tur gāja meklēt masu kapos cietuma pagalmā atraktos tuviniekus. Neskaitāmi spīdzināti, nežēlīgi un ar ņirgāšanos nogalināti cilvēki. Šausmas un ārprāts kopā ar atgādinājumu – Šustins bija ebrejs. (Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariātu 1941. gadā vadīja no PSRS atsūtītais ebrejs Simons Šustins.) Noklusējot statistiku, ko zinām tagad, – ebreju padomju represīvajās struktūrās kalpojošo neliešu rindās bija daudz mazāk nekā latviešu un krievu. Noklusējot to, ka padomju režīma spīdzināto un nogalināto vidū arī bija ebreji. Tomēr mīts par ebrejiem čekistiem vācu varai bija izdevīgs propagandas ierocis. Karstasinīgākie jaunieši steidzās uz sinagogu. Rīta pusē strīdiņš ar sinagogas ebrejiem un mēģinājumi viņus izdzīt no turienes. Vakarā ebreju svētnams bija jau liesmās. Par spīti tam saujiņa ebreju palika sinagogā un neklausīja policistu aicinājumam atstāt sinagogu. Pa dienu, jaušot šādu pavērsienu, ebreju puisis, kas mita manu vecvecāku dzīvoklī, noņēma metāla plāksnītes ar uzvārdiem no daudziem krēsliem. Gods kam gods – lielumlielā latviešu daļa kūdīšanai pret ebrejiem nepakļāvās. Arī daudzi korporeļi, kas, vācu varai atnākot, vēl jūlija sākumā ar degsmi iesaistījās policijas darbā, jau pēc nepilnām divām nedēļām izskatījās sašļukuši, kā s… iekāpuši.
Daudzi ebreji līdz pēdējam neticēja, ka viņi lemti iznīcināšanai. Sākumā viņi pakļāvās pavēlei uz ielas iet ar Dāvida zvaigzni, kas uzšūta uz apģērba. Manas mammas klavierskolotāja labāk izvēlējās neiet ārā no dzīvokļa. Tad ebreji paklausīja pavēlei atstāt dzīvokļus, un Elizabetes ielas pagalmā saradās daudz mēbeļu un iedzīves no “nepareizās tautības” kaimiņu dzīvokļiem. Drīz ebrejiem bija jāpārvācas uz geto Maskavas forštatē. Tā vēl nebija ierobežota teritorija, un ebreji drīz pārvācās dzīvot vienkopus. Vectēvs savā veikalā vairs nedrīkstēja ebrejiem pārdot ne maizi, ne citu pārtiku. Tomēr pārdeva. Un saņēma jau pirmo brīdinājumu no vācu varas.
Ap geto sāka tapt žogs. Tas nevēstīja neko labu.
Tad arī pagrabā zem Elizabetes ielas veikala sāka dzīvot ebreji. Katrs, kas redzējis filmu “Irēnas Sendleres drosmīgā sirds” par šīs poļu sievietes veikto bērnu glābšanu no Varšavas geto, sapratīs, ka tas bija saistīts ne vien ar risku, ko uzņēmās mans vectēvs, četru mazu bērnu tēvs, bet arī ar vajadzību šos cilvēkus pabarot, apģērbt un vēlāk pārsūtīt uz citu, drošāku vietu. Daudz palīdzēja zemnieki, kas piegādāja produktus veikalam. Kaut arī vācu laikā visa veikalā saņemtā prece bija jāreģistrē un jāuzskaita, zemnieki pārtikas atveda vairāk. Tā, lai pietiek arī slēptajiem ebrejiem. Vēl vairāk – zemnieki paslepus veda ebrejus uz laukiem. Ebreju glābšanā bija iesaistīts arī manas vecāsmātes brālēns Augusts Dzenīts, kas bija augstā amatā – vācu laikā bija Bauskas un Jēkabpils apriņķu priekšnieks. Vēstulēs vācu priekšniecībai viņš ziņoja, ka ebreju jautājums atrisināts, bet patiesībā izmantoja savu autoritāti un sakarus, lai meklētu iespējas izmitināt ebrejus un piesegtu citus ebreju glābšanas tīklā iesaistītos.
Kad jau ebreju geto bija iežogots, vectēvs tur devās ar zirdziņu Ansi un pārtikas vezumu. Bija reizes, kad viņš ņēma līdzi ar savu dēlēnu un kā paša bērnu no geto izveda kādu ebreju bērnu.
Cik cilvēku izglāba mans vectēvs – to grūti saskaitīt. Tāpat kā to, cik un kādi zemnieki piedalījās ebreju glābšanā. Atšķirībā no Irēnas Sendleres Varšavā mans vectēvs to nepierakstīja. Vienīgais dokumentālais pierādījums ir izglābtās Lifšicu ģimenes jau pēckara gados dotā liecība par to, ka viņi šujmašīnu Žanim Saulgozim ir pārdevuši.
Par daudz pierakstīt kara gados bija bīstami. Tāpat pārāk daudz kādam stāstīt. Tieši ieraksts kādā telefongrāmatiņā bija par pamatu vectēva un vēl divu ebreju slēpēju apcietināšanai. Nāve bija gandrīz neizbēgama. Tas būtu pārāk smags trieciens četru bērnu ģimenei, kurā vecākajai meitai bija astoņi, jaunākajam zēnam trīs gadi. Toreiz palīdzēja, kas nu varēja. Arī vācietis, kas sarunāja ar atbildīgajiem Reimersa ielā par vectēva atbrīvošanu. Samaksa par ļoti lielo risku, ko uzņēmās okupācijas varas virsnieks, bija adekvāta.
Drīz vectēvu atbrīvoja, bet pārējos tajā reizē apcietinātos pakāra.
Mani vecvecāki nekad nav lielījušies ar kara gados paveikto. Jo palīdzību cilvēkiem uzskatīja par pašsaprotamu. Viņi palika godīgi cilvēki par spīti nejēdzīgajai varai un bailēm par savu un savu tuvāko dzīvību. Tieši tāpat kā tie daudzie zemnieki, kas nogādāja un slēpa ebrejus laukos.
Ir prieks, ka vismaz kādam ebreju glābējam pasaka lielu paldies, nosauc viņa vārdā ielu un atklāj memoriālu. Tas ir arī paldies daudzajiem anonīmajiem ebreju glābējiem, kas neuzskatīja par vajadzīgu dokumentēt savu veikumu. Gribētos ticēt, ka viņu Latvijā bijis daudz vairāk, nekā domājam.
