Skolā ar galdu pār plecu
Nupat skola pārcēlās uz jaunām telpām. To piedzīvoju pirmoreiz un ceru, ka pēdējo.
“Pārcelt” skolu uz jaunu dzīvesvietu, kā paši saprotat, nav vienas dienas jautājums. Nupat runāju ar kādu savu labu paziņu, kas strādā skolā, izrādījās, ka arī viņiem nauda, lai pārceltos, nav piešķirta. Kaut kur zemapziņā klejo doma – vai tur, augšā, neviens nav padomājis, kā ātrāk un racionālāk, un, galvenais, taupīgāk to izdarīt?
Šādu pārvākšanos pašlaik piedzīvoju pirmo reizi mūžā un ceru, ka pēdējo. Nedēļas sākums. Skolā pulcējas... Skolēni. Patiešām daudz palīgu. Laukā līst, jāsāk kravāties. Meitenes nes krēslus, pat solus “stibī”, lai tikai viss ātrāk nonāktu kravas mašīnā... Vai, piedodiet, kravas mašīna tajā nelaimīgajā rītā tā arī neatbrauca... Pagalmā jau bija iznestas mēbeles no gandrīz trim telpām, un kā glābējzvans izrādījās ķiršu krāsas busiņš, ko, starp citu, bija sarunājuši paši skolēni! Izbaudot kamielīša dzīvi, busiņš vienā dienā veica, ja atmiņa neviļ, 16 “reisus”.
Puikas izpildīja semestra sporta stundu normu – stiepjot lejā un augšā solus, krēslus, skapjus, pat klavieres... Skolotāji un skolēni – visi kopā! Vienā mirklī neizturēju un aizskrēju uz tuvējo “Narvesen” savējiem pēc kāda karsta dzēriena.
Tagad vairs nebrīnos, kad ieraugu meitenes uz ielas ar lieliem puķupodiem rokās, kuras sauc: skolotāj, mēs uz jauno skolu! Vai nav dīvaini, kāpēc skolotājiem un skolēniem ar pašu sarunātām mašīnām jāpārvadā mantas no vienas skolas uz otru?
Sandra Krauze/Foto: Bulls Press
