Senču veļu mielošana pilsētas apstākļos
Veļu laiks. Starp Miķeļiem un Mārtiņiem pie mums sērst nākot mūsu aizgājēju veļi. Tie noklausoties dzīvo sarunās, izokšķerējot visus kaktus, pārskaitot pat noslēpto naudu. Dažviet vēl veļus aicina uz mielastu.
Kas tie tādi veļi? Vai mūsu senču izdomājumi vai reālas būtnes? Kāpēc tie nāk šajā laikā un vēl jābaro? Vai mūsdienās pilsētu dzīvokļos iespējams piekopt veļu barošanas rituālus, un vai vispār to vajag darīt? Grūti ielūkoties, kas īsti notiek aiz veļu upes, ne katram to vajag. Tomēr, ja reiz latviešiem ir šādas tradīcijas, domājams, ka ir tur kāds racionāls grauds. Un svarīgi saprast būtiskāko, jo dzīve uzspiež vai nu atteikties no šīm tradīcijām, vai mainīt tās atbilstoši citam dzīvesveidam (viensētās ļaudis var turpināt arī vecās ieražas, bet esam tik daudzi, kuriem dzīves vide ir kardināli mainīta).
Atnāk reāls vectēvs
Folkloras un seno cīņu kopas „Vilkači” līderis Dāvis Stalts savās mājās Torņakalnā veļu laikā pēdējos gadus sarūpē mielastu aizgājušo dzimtas senču gariem, latviskajā dzīvesziņā sauktiem par veļiem. Stalts uzskata, ka senais rituāls, kas dabiski iekļaujas lauku mājas ritumā, iespējams arī pilsētas dzīvoklī.
“Šos rituālus veicu, kā mācēdams un juzdams, un varu tikai teikt, ka man tuvākie velīši pavisam reāli ir kā atnākuši, tā aizgājuši. Pilnīgi reāli esmu sajutis savu vectēvu Oskaru Staltu, kas man iemācījis daudz laba un arī lībiešu valodu. Vīru, kura plauksta bija divu parastu plaukstu lielumā,” ar sirsnību atceras Stalts. “Šīs tikšanās ar vectēvu mani ļoti uzlādē un dod daudz spēka visu nākamo gadu.”
Veļu mielošanas rituālus Stalts veic trīs vai pat deviņus vakarus laikā no Miķeļiem līdz Mārtiņiem: “Esmu viens pats mājās. Ja ir kāds tuvinieks, tas ir citā istabā. Es pagatavoju ēdienu, piedāvāju Dieviņam, tad uzrakstu uz papīra lapas sev tuvo veļu vārdus, paņemu fotogrāfijas, ja ir. Nolieku tās goda vietā. Aizdedzinu sveci. Nolieku uzrakstīto lapu zem goda mielasta šķīvja. Dziedu dziesmas un aicinu veļus...”
Tad Dāvis aiziet uz kādu brīdi, atstājot veļus vienatnē pie mielasta galda, bet atgriezies plaukšķina plaukstas un sauc: “Prom velīši uz savām mājām! Prom! Prom!” “Izplaukšķinos kārtīgi, tad sadedzinu lapu, nodziedu kādu spēka dainu un izkūpinu ar kadiķi istabas,” atklāj Dāvis.
Stalts nav vienīgais, kas piekopj senos rituālus. Daudzās lauku sētās saimnieki kā tēvutēvu laikos aiznes ēdiena bļodiņu uz klēti, citviet folkloras draugi mēģina atdzīvināt senos rituālus kādreizējā krāšņumā.
“Mans vecaistēvs ar velēniešiem kontaktējās viens, bez citu klātbūtnes. Varbūt tāpēc, lai mirstamo secību neizjauktu? Jo, kas veļus ierauga, tam drīz būs veļu gaitas. Iespējams, tāpēc arī es to darīju viens. Citi gadskārtas pasākumi mūsmājās bija publiski, šis – dziļi individuāls. Viņu un savai dvēselei,” atklāj Andris Žukovskis, Svētes pagasta „Bišu” māju saimnieks.
“Pirms divpadsmit gadiem es sasparojos sarīkot veļu mielastu atklāti, ne saimniecības, bet dzīvojamajā ēkā, pie pašu galda. Izburoties cauri veselai gūzmai materiālu, radīju šī pasākuma scenāriju. Publiskais veļu daudzinājums izdevās labs. Taču, baidīdamies no atkārtošanās un vienveidības, turpmākajos gados atkal atgriezos pie sava individuālā, personīgā veļu mielasta,” skaidro Andris.
Dzīvojamajā istabā veicamais rituāls ir piemērots arī pilsētas daudzdzīvokļu namos mītošajiem. Interese par veļu mielošanu ir liela, tāpēc folkloras draugi un Latvijas senticības atjaunotāju kopas veļu laikā pulcējās uz baltajām sarunām, lai kopīgi atcerētos senās tradīcijas, dziesmas un rituālus.
Senie latvieši uzskatīja cilvēku par Dieva laistu radījumu, kam ir augums, dvēsele un velis. Mirušā cilvēka dvēsele aiziet atpakaļ pie Dieva, augumu saņem Māra, Zemes māte, bet auguma neredzamais dvīnis velis nonāk Māras, Veļu mātes, gādībā. Lai gan nosaukums “velis” ir labāk pazīstams, dainās sastopami arī citi apzīmējumi: , lelis, urgucis un rauducis.
Latviešu uztverē velis turpina savu dzīvi Veļu valstī jeb Viņā saulē pēc tam, kad mirušais augums nodots Mārai – Zemes mātei. Tautasdziesmas stāsta, ka veļi nedzīvo bezdarbībā: tie gana govis un zirgus, arī plucina sniegu. Veļu sētā rej suņi tāpat kā zemes dzīvē. Darbi tur norit līdzīgi ļaužu sētas darbiem. Veļos kāzas dzer tiem, kas nomirst neprecējušies.
Reizi gadā dzīvie aicina veļus uz mielastu savā sētā. Dieva dienas, dievaines jeb veļu laiks ilgst no Miķeļiem līdz Mārtiņiem. Šajā laikā saimnieks ar saimi aicina sētā ciemoties savu mirušo piederīgo veļus un sarīko tiem svinīgu mielastu.
Un svarīgs ticējums: veļu mielastu aiztikt var tikai vecuma secībā! Plāni var iziet tam, kas pirms laika ieēd no veļu galda, jo ar to mēs mirstamo secību ietekmējam – lai bērni neapsteigtu savus vecākus!
Veļu mielošanas rituāls ir bijis pazīstams visās āriešu tautās ar sākumu sirmā senatnē. Eiropā pret šo paražu sāk cīnīties kristīgā Baznīca. Piemēram, Tūras koncils 567. gadā un ģermāņu nacionālā sinode 743. gadā izdod rīkojumus, kas aizliedz ziedot mirušajiem un sarīkot tiem svinības. Arī Sv. Augustīns savos sprediķos cīnās pret šo paražu.
Latvijā aizliegumi, kas skar mirušo pieminēšanu, parādās Kurzemē 1570. gadā kristīgās Baznīcas noteikumos. Bet tradīcija sīksti turas tautā – ceļotāju atstāstījumi tomēr piemin un arī apraksta veļu mielošanu vēl 18. gadsimta beigās.
Veļu cienāšanas apraksti dažādos novados atšķiras, taču visiem tiem ir četras kopējas iezīmes: gatavošanās veļu mielastam, veļu aicināšana, veļu mielošana un veļu aizraidīšana.
Veļu laikā kādā noteiktā dienā, ko tad nosauc par Dieva dienu, mājas ļaudis sava saimnieka vadībā gatavo veļu mielastu. Tā bagātību nosaka sētas rocība, bet parasti cep maizi, gādā gaļu, dara alu. Sagatavoto mielastu liek galdā, kas klāts rijā, pirtī vai istabā.
Pie pilnā galda, svecēm degot, mājas saimnieks aicina veļus viesoties un mieloties, nosaukdams mirušo vārdus. Veļus aicina vai nu saimnieks viens pats, vai visa saime. Pēdējā gadījumā kāds no saimes locekļiem palīdz atcerēties mirušo vārdus. Veļus aicinādams, saimnieks izsaka pateicību par labiem darbiem un palīdzību, ko sēta saņēmusi pagājušā gadā no veļiem, ja bijis labs gads; viņš izsaka pārmetumus, ja gads bijis slikts, pieminot cerību, ka veļi palīdzēs nākamajā gadā.
Saaicināto veļu mielošana dažādos apgabalos var atšķirties, turklāt atšķirības noteikti vērojamas arī dažādos laikmetos. Var pieņemt, ka pirms šī rituāla aizliegšanas veļu mielastā piedalījās visa saime, bet vēlāk, vairoties no sodīšanas, saimnieks viens pats paslepus vadīja šo mielastu.
Kāds laikabiedrs Fabricijs 1598. gadā apraksta gadījumu, kur cienāšana notiek pirtī. Galdu klāj jau no rīta un pēc veļu saaicināšanas to atstāj tur visu dienu. Vakarā saimnieks aizraida veļus projām, ēdienu pārnes uz istabu, un visa saime tad svinīgā mielastā to apēd.
Savukārt Kulesijs 1599. gadā vēsta, ka saimnieks kopā ar vecām sievām, kas palīdzējušas veļus saukt, paliek pa veļu mielasta laiku pie galda. Saimnieks tad pārliek ēdienu un dzērienu no viena trauka otrā, aicinādams veļus ēst un dzert. Kad pēc noteikta laika veļu ēšana un dzeršana domāta beigusies, viņš veļus raida projām. Pēc tam saaicina cienāties visus saimes ļaudis un kaimiņus.
1598. gada jezuītu ziņojums no Latgales paskaidro, ka veļu mielastu katrs rīkojis pēc savām spējām. Tajā piedalījusies visa saime, laiku pa laikam palejot zem galda drusku ūdeni veļiem. Arī dedzinātas sveces, un pēc dzīrēm atlikušais ēdiens aiznests uz kapiem.
“Veci ļaudis stāstīja, ka vēl agrāki veļu mielošanas vietā mājas tēvs attaisījis logus pa nakti vaļā un abās logu pusēs pieslējis priežu lubiņas, lai veļi varētu vieglāk ievelties ...” tā savās atmiņās raksta Andrejs Pumpurs.
Vai nu veļu mielasts noticis ar saimnieku vienatnē, vai saimes klātbūtnē, pēc ēšanas veļi raidīti projām – atpakaļ uz Veļu valsti. Ar dziesmām, plaukšķināšanu, pat ar krāsns kruķi izbakstot pagultes un ar cirvi cērtot kaktos.
Vai tiešām veļi apēd viņiem nesto ēdienu, parasti jautā veļu barotājiem. Ja vien mielastu nav baudījuši dzīvnieki, ēdiens izskatās neskarts. Vai tas nozīmētu, ka veļi to būtu nosmādējuši? Nē. Veļiem pietiek ar ēdiena smalkākajām, ar aci neredzamajām enerģijām. Tieši tāpēc veļiem piedāvājamajam ēdienam jābūt pašu, ar mīlestību gatavotam un vēlams pat pašu audzētam. Ir dzirdēts par īpašu veļiem vārītu putru. To gatavojot, nedrīkst runāt, tāpēc ēdiens ieguvis arī Mēmās putras nosaukumu. To mēdza vārīt meitas, lai vēlāk sapnī nosapņotu savu izredzēto.
Kāds gadījums man lika pārdomāt, ka patiešām ar mīlestību sarūpētā ēdienā ir kaut kas vairāk, nekā uzturzinātne izpētījusi. Darba darīšanās biju pie Mārtiņa Rītiņa viņa restorānā „Vincents”. Slavenais pavārs, kas savā restorānā izmanto tikai vislabākās kvalitātes, cik vien iespējams ekoloģiski audzētu pārtiku, pacienāja mani ar pusdienām. Porcija, kā jau smalkos restorānos pierasts, nebija liela – tāds māksliniecisks ēdiena izkārtojums smalkā šķīvī. Tāpēc nospriedu, ka pēc šīs simboliskās maltītes kārtīgi ieturēšos vienkāršākā ēstuvē.
Ar baudu apēdu Rītiņa cienastu. Bet, kas bija pārsteidzoši, līdz pat vakaram vairs negribējās ēst. Es biju PAĒDUSI kaut ko vairāk, nekā fiziskā pasaulē sarēķinām kalorijas, olbaltumvielas, ogļhidrātus, vitamīnus un šķiedrvielas. Mīlestības koncentrāts šajā ēdienā bija lielāks nekā desmit porcijās ēdnīcas komplekso pusdienu. Biju enerģijas pārpilna, un gribējās strādāt īpaši labi un ar mīlestību. Tātad ēdienā mēdz būt kaut kas ne no fiziskās pasaules. Tā ir pārāk maz vai nemaz bezpersoniskā pārtikā, bet daudz paša sarūpētā un ar mīlestību gatavotā.
Veļi neēd ēdiena fiziskās komponentes, bet tiem patīk mieloties ar to neredzamo enerģiju, kas nāk līdzi pašu sarūpētam ēdienam, arī pienam, medum. Tomēr ēdiens no veļu mielošanās nekļūst tukšāks, gluži otrādi – veļu svētīts.
Ierauga veļu gājienu
“Esmu redzējis veļu procesiju,” atceras Andris Mičulis, folkloristu aprindās pazīstams kā Prievīšu Andris, latviešu seno rituālu un rakstu pētnieks. Pirms daudziem gadiem ar domubiedriem ļoti raibā kompānijā devies izpētīt Aizputes Svētkalnu. “Dedzinājām ugunskuru, dziedājām Dieva dziesmas, skaitījām mantras un kristīgās lūgšanas, pēkšņi visi ieraudzījām, kā klusu, pilnīgi bez skaņas ieslīpi pāri kalnam virzās karavīri apmēram 12. gadsimta tērpos. Tas bija kā kinolentē,” stāsta Mičulis. Tomēr viņš nācis pie stingras pārliecības, ka veļus bez vajadzības nevajag traucēt.
Veļus gadījies izjust vēl dažas reizes. Spēcīgākais piedzīvojums bijis pēc mātes bērēm. Stāvot savā dzīvoklī priekšnamā pie spoguļa, kurā māte bieži bija spoguļojusies, tas saplīsa un nokrita no naglas, kaut arī neviens tam nebija pieskāries.
Citu reizi ekspedīcijā Tirzas apkārtnē, tumsai iestājoties, uzslējuši teltis. No telts apakšas atskanējusi balss: “Dod ēst!” To skaidri dzirdējis arī otrs ceļabiedrs. Pēc brīža, ēdienu nesagaidījusi, dobjā balss aicinājusi: “Nāc līdzi!”
Savulaik Andris pats ir piedalījies veļu cienāšanas rituālos lauku mājās, kur dziedātas veļu aicināšanas dziesmas, ietas veļu rotaļas, bet mielasta galds bijis atsevišķā istabā, kur katrs, kas vēlējies, varējis iet runāties. “Mūsdienās gan senā sabiedrības struktūra izārdīta, bet rituālu var piekopt. Tas vairāk domāts pašiem dzīvajiem, lai paplašinātu savu apziņu,” uzskata seno tradīciju apzinātājs.
“Mirušajiem patiesībā ir vienalga, vai mēs viņus aicinām uz veļu mielastu vai ne,” atklāj Mičulis. Viņš uzskata, ka šī mielošana ir rituāls, kā savām saimēm piesaistīt vēl nedzimušo dvēseles. Tās jau ir Dieva laistas, apvēlušās ar astrālo jeb veļa ķermeni un gaida savu brīdi, lai iemiesotos fiziskā ķermenī. Šīs astrālās būtnes spējot sajust ēdiena smaržu un veļu laikā nākot pie cilvēkiem.
Tomēr līdz ar vēl nedzimušajiem pie ļaudīm nāk arī citi veļu pasaules iemītnieki, kas esot visai dažādi. Ja cilvēks dzīvojis un miris harmoniski, viņa dvēsele veļu valstī uzturas neilgi – līdz izmazgā savu “veļu”, saprot un atsakās no grēkiem, lai tīra varētu doties pie Dieva, bet velis kā tukša astrāla čaula kādu laiku saglabājas veļu pasaulē kā cilvēka dzīves informatīvs nospiedums.
Turpretim, ja cilvēks darījis ļaunus darbus, aizrāvies ar alkoholu, azartspēlēm, pārēšanos, šīs atkarības saglabājas arī pēc fiziskā ķermeņa nāves. Šādas apmātas dvēseles nespēj atstāt astrālo ķermeni, kamēr nespēj atteikties no savām atkarībām. Cik nav dzirdēti stāsti, ka alkoholiķis sapņos nāk un lūdz tuviniekiem šņabi. Radi parasti šo vēlmi izpilda – lejot uz kapa alkoholu. Tad kādu laiku esot miers. Tomēr vēlāk velis atkal var prasīt kāroto. Caur smiltīm izplūstošais dzēriens cerēto baudu nemaz nevar nest, jo fiziskā ķermeņa, lai to izjustu, vairs nav. Tas notiekot tik ilgi, līdz dvēsele spēj saprast, cik nebūtiskas ir šīs vēlmes, atraisīties no saviem grēkiem un sākt ceļu pie Dieva.
Arī pašnāvnieki mokoties piedzīvojot daudz, daudz reižu savas nāves šausmas. Velis var arī spokoties izveidojot blīvāku, plazmatisko matēriju. Lai velis to varētu izdarīt, viņam jābūt spējīgam saņemt enerģiju no fiziskās pasaules. Bieži vien tā ir cilvēka baiļu enerģija.
Dažkārt dvēsele pie Dieva nespēj aiziet, ja fiziskajā pasaulē palicis kāds nepaveikts uzdevums, nav atklāts kāds noslēpums. Noslepkavotie palīdz atklāt savus nogalētājus. Tomēr pret veļu valstību jāizturas nopietni, tur mīt dažnedažādi radījumi, un bez lielas vajadzības ar tiem nevajadzētu kontaktēties un jo īpaši kaut ko lūgt. Lai arī šķiet, ka sapnī būtu atnācis kāds sen miris tuvinieks, viņam izteikto lūgumu visdrīzāk pilda kāds cits, un cilvēks patiesībā pat nenojauš, kā viņam par šo pakalpojumu būs jāmaksā.
Mičulis strikti uzskata, ka ir milzu atšķirība starp veļu barošanas rituāliem, kur veļi mājās tiek gaidīti kā ciemiņi, un mirušā gara izsaukšanu, lai zīlētu vai izzinātu kaut ko. “Tā ir vardarbība!” Šķīvīšu dancinātāji un tie, kas kapsētās veic rituālus, traucējot aizgājušo mieru, riskē sev piesaistīt ļaunākos veļu valsts iemītniekus.
Kad uz mājām mieloties nāk jaunās dvēseles, daudz vieglāk ir kontaktēties arī ar aizgājušo veļiem un zīlēt nākotni. Tas ir labs laiks mirušo godināšanai un cerību izteikšanai, ka mīļo dvēseles drīz iemiesosies atkal mūsu ģimenēs. Senprūšiem nebija bail mirt kaujas laukā, jo viņi svēti ticēja, ka pēc nāves drīz atkal pārdzims savējos.
Arī mūsdienās dokumentāli fiksēti gadījumi, kad bērni atceras savu iepriekšējo dzīvi un vecākus, skaidro Mičulis. Parasti izrādās, ka šiem iepriekšējiem vecākiem miris bērniņš, kurš acīmredzot nav tik daudz grēku paguvis sastrādāt, tāpēc veļu valstībā ļoti minimāli aizkavējies un ātri pārdzimis.
Senlaiku kritika par augšāmcelšanos
Interesanti, ka dvēseles pārdzimšanas jeb reinkarnācijas ideja sākotnēji bijusi arī kristietībā. Visatklātāk par reinkarnāciju izteicās tā laika ievērojams baznīcas tēvs Origens (185–254).
“Dvēsele nav materiāla, tāpēc tās dzīvei nav ne sākuma, ne beigu... Kā var atjaunot mirušus ķermeņus, ja katra to daļiņa pārgājusi daudzos citos ķermeņos?” jautā Origens, nespējot slēpt dusmas par ortodoksu ticību Pastarās tiesas dienai un tai sekojošai mirušo augšāmcelšanai. “Kuram no ķermeņiem pieder šīs molekulas (Origens lietoja šim jēdzienam ļoti tuvu vārdu – A. L.)? Lūk, tā cilvēki nogrimst aplamību slīkšņā un ķeras pie dievbijīgā apgalvojuma, ka “Dievam viss iespējams!””
Lai gan sestajā gadsimtā Origena mācība par reinkarnāciju bija ļoti populāra, Baznīca, pildot imperatora Justiniāna (527–565) vēlmi, sāka tās vajāšanu. Citi to skaidro ar tālredzīgā imperatora bažām, ka ticīgie sāks pavirši izturēties pret baušļiem, patiesi domājot, ka garīgās pilnības sasniegšanai viņiem dota vairāk nekā viena dzīve. Citi stāsta, ka imperatora sieva Teodora pielauzusi vīru izmainīt viņai nepatīkamos Svētos Rakstus, cerot, ka nākamajā dzīvē viņai nebūs jāmaksā par grēkošanu un visai bohēmisko dzīvesveidu šajā, ārēji spožajā dzīvē.
“Arī mūsdienās pilnīgas vienprātības par pēcnāves dzīvi kristīgajai Baznīcai nav,” „Patiesajai Dzīvei” skaidro teologs, brīvmācītājs Valters Korālis. Ja šos uzskatus apkopotu tabulā, iznāktu visai raiba aina. Luterāņi pārliecināti, ka mirušo dvēseles ir dzīvas arī pēc nāves, bet tās drīkst tikai pieminēt. Adventisti domā, ka nāves brīdī mirst ne tikai ķermenis, bet arī dvēsele, kas pastarajā dienā atdzīvosies.
Luterāņiem kontaktēties ar mirušajiem tiek uzskatīts par grēku. Savukārt katoļiem pastāv jēdziens par šķīstītavu, kurā nonāk dvēsele pirms nāves un attīrās no grēkiem, pirms aiziet pie Dieva. Kontaktēties gan ar kuru katru aizgājušo nav ļauts, vienīgi lūgšanas veidā ar tiem, kas atzīti par svētajiem, piemēram, Svēto Jaunavu Mariju. Katoļiem ir aizlūgumi un mises par godu aizgājušam cilvēkam. Tās palīdz dvēselēm ātrāk tikt ārā no šķīstītavas un nonākt pie Dieva. Katoļu Baznīca atzīst saiti starp mirušajiem un dzīvajiem – ne tikai dzīvie lūdz par mirušajiem, bet arī aizgājēji lūdz par dzīvajiem. Īpaši Jaunava Marija. Katoļiem ir ticības atzars, kurā praktizē dzimtas sakņu dziedināšanu. Lūgšanas par aizgājēja grēkiem ir svarīgs dziedināšanas priekšnoteikums.
Līdzīgi ir pareizticīgajiem, kur baznīcās ir īpaša vieta svecēm par mirušajiem, tāpat notiek aizlūgumi par aizgājušo dvēselēm. Tomēr daudz ko pareizticīgo Baznīca smalki neskaidro, atstājot noslēpumā tītu. Tainstvo jeb noslēpums – tā pareizticīgie dēvē arī Svēto vakarēdienu un necenšas izskaidrot rituālu.
Vecticībniekiem attieksme pret pēcnāves dzīvi ir līdzīga kā pareizticīgajiem, taču rituāli bagātīgāki. Vecticībnieki rudenī nes uz kapsētām baznīcā svētītu ēdienu. Tie ir pēc īpašas receptes pašcepti cepumi. Mūsdienās gan mēdz izlīdzēties ar veikalā pirktajiem, taču tas nav labi.
Lai arī Korālis divdesmit gadu kalpojis luterāņu baznīcā, tomēr pieļāvis atkāpes no šīs konfesijas kanoniem. Piemēram, savulaik ieviesis Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcā sveču galdiņu, jo jutis, ka cilvēkiem ir vajadzība nolikt svecīti sava tuvinieka piemiņai. Arī bērēs, izvadot cilvēku, dažkārt ir aizlūdzis par aizgājēja dvēseli, lai gan pēc stingri luteriskiem priekšrakstiem vajadzētu tikai pieminēt.
Aizgājēja sašutums sapnī
Jautāts par personīgo pieredzi ar veļiem, Valters Korālis atzīst, ka ir izjutis tos. Bērnībā, kad nomirusi vecmāmiņa, suns aizbēdzis no mājām. Vēlāk ne reizi vien dzirdēts par līdzīgiem gadījumiem. Mirušie ir nākuši arī sapņos, un bijušais klasesbiedrs pat izteicis vēlmi, lai Valters kā mācītājs aizlūdz par viņa dvēseli.
“Cilvēkiem gribas, ka mirušo pasaule pastāvētu. Kas īsti ir velis? Vai tā ir mūsu pašu domu projekcija, vai kaut kas pats par sevi eksistējošs? Diemžēl tās durtiņas veras tikai vienā virzienā, un, kas nokļūst taisaulē, atpakaļ atnākt un izstāstīt par to nevar,” filozofiski prāto Korālis. “Ja runā par konkrētiem cilvēkiem, katram būs dažādas jušanas. Citam rudenī ir sajūta, ka mirusī māte ir līdzās.”
Savos divdesmit kalpošanas gados brīvmācītājs vadījis lielu daudzumu bēru un uzskata, ka ļoti svarīgi palicējiem ir tas, kas notiek pirms. Vai attiecības ar aizgājēju ir nokārtotas, vēl viņam dzīvam esot, vai izrunāti dažādi jautājumi, atklāti noslēpumi. Būtiski ir arī palicējiem pirms bērēm par daudz ko izrunāt un vienoties, tāpat vajadzīgi ir bēru rituāli, pieskarties mirušajam tuviniekam, lai paši pa īstam saprastu notikušo. Tad bēres nebūs tik traģisks notikums.
Pieredzēts, ka radinieki pēc bērēm nāk pie mācītāja un jautā, kā varētu pasaukt mirušā garu, lai uzzinātu, kā pienāktos dalīt mantu. Citkārt tuvinieki nes uz kapiem un rok zemē apģērbu – pirms bērēm nav kārtīgi šis jautājums pārspriests, bet vēlāk sapnī nāk par nepareizajām drēbēm sašutušais mirušais. Vai tas ir reāls velis vai sapņu tēlos izteikta vainas sajūtas materializācija, kas lai tagad to uzmin.
Valters Korālis ir pārliecināts, ka jebkurā gadījumā ir veļi un notiek tāda kā blakus sadzīvošana. Tomēr tās tautas, kas pārāk lielu vērību velta mirušo kultam, pašas iet bojā, brīdina mācītājs. Piemēram, acteku un ēģiptiešu kultūrā mirušo rituāli bija ļoti izteikti.
Punkta vietā
Latviešu kultūrā ir veļu laiks un šī satikšanās ar saviem mīļajiem aizgājējiem uz sliekšņa. Uz mirkli un tad projām – dzīvais bāliņš iet jūgt savu kumeliņu, taču veļi dodas savās gaitās. Bet bērniem šis veļu laiks bija ļoti svētīgs, lai iepazītu savas dzimtas jau mirušos radus, lai iemācītos cienīt viņus, paskatītos uz sev tik ļoti līdzīga radinieka dzīvi kopumā.
Anda Leiškalne / Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
