Zālīte atmasko Lāci
Dzejniece Māra Zālīte ir atvieglota beidzot gandrīz divus gadus ilgušo darbu pie lugas par Vili Lāci. Nule kā luga „Lācis” piedzīvojusi savu pirmizrādi Latvijas Nacionālajā teātrī.
„Manā domu pasaulē tas nav bijis skaistākais dzīves posms un rožainākās sajūtas, ar kādām bija jāsaskaras. Lai iespējami precīzi rakstītu par laiku un cilvēkiem, vajadzēja izstudēt diezgan pamatīgu vēsturisko materiālu un tā bija diezgan drūma lasāmviela,” Māra Zālīte atklāj intervijā žurnālam „Ieva”.
Tautiešus sūta nāvē
Vilis Lācis bijis ne vien veikls un ražīgs rakstnieks, bet pēckara okupācijas varas Latvijas PSR Ministru padomes vadītājs, kurš parakstīja pavēli par 1949. gada 25. marta deportācijām uz Sibīriju.
Padomju gados par Lāča pretrunīgo personību un tās ēnas pusēm bija zināms maz. Viņa viegli lasāmie romāni bija aizraujoša lasāmviela ne vienai vien pusaudzei un Māra Zālīte nebija izņēmums. Lāča romānos uzburtie romantiskais vīrišķīgais varonis un skaistā liktenīgā sieviete toreiz Zālītei likās apbrīnas vērti. Tomēr pārlasot šos darbus jau mūsdienās, Zālītei tie sagādājuši morālas ciešanas. Gan tāpēc, ka kopš pusaudzes gadiem mainījusies dzejnieces literārā gaume, gan citādāka kļuvusi arī attieksme pret Lāci kā cilvēku.
„Vēl arvien skolā, mācot par Lāci, absolūti nekas netiek minēts par viņa nodarījumu pret savu tautu. Tas aizvien tiek apiets un noklusēts,” intervijā atzīst dzejniece. Viņa atceras gadījumu bibliotēkā, kad vākusi lugai materiālus, pienākusi kāda literatūras skolotāja un izteikusi prieku, ka Zālīte rakstīšot par šo „brīnumaino rakstnieku”. „Katrreiz, kad klasē bērniem lasu Vanadziņu, mēs visi raudam,” par Lāča literāro talantu aizkustināta teikusi skolotāja. „Varbūt būtu pareizāk, ja jūs ar bērniem raudātu nevis par Vanadziņu, kas ir literārs tēls, bet par tiem tūkstošiem reālu bērnu, kurus Vilis Lācis aizsūtījis nāvē,” Zālītei gribējies atbildēt.
Straujās karjeras noslēpums
Augstos amatos Padomju okupācijas varā Vilis Lācis bija gan 1940. gadā, gan pēc kara. Daudziem bija šoks un pārsteigums, kad 1940. gadā rakstnieks un „Jaunāko ziņu” līdzstrādnieks Vilis Lācis kļuva par ministru, bet pēc kara par Ministru padomes priekšsēdētāju. Iespējams viņa straujo karjeru okupācijas laikā izskaidro fakts, ka jau kopš 1928. gada Vilis Lācis bija padomju čekas aģents.
Vilis Lācis izvēlējās parakstīt pavēles par 1949. gada 25. marta deportācijām uz Sibīriju. Šī izvēle nav bijusi viegla – nepakļaujoties Maskavas pavēlei, viņš riskēja zaudēt ne vien amatu, bet varbūt pat arī dzīvību. Ministru padomes tā laika apkopēja esot stāstījusi, ka kādu rītu pirms deportācijām, viņa atradusi Lāča darba kabinetu pilnībā izdemolētu.
Tomēr lugā Zālīte Lāci netēlo par apstākļu upuri, tieši otrādi – no viņa personiskās izvēles un nostājas šajā laika posmā bija atkarīga latviešu tautas dzīve, tūkstošiem cilvēku sapostītie likteņi un fiziskā bojā eja. Arī morālā degradācija.
Dramaturģe šajā lugā ir nepiekāpīgi nežēlīga — autore uzzīmē skaidru un nepārprotamu cēloņu un seku sakarības līniju, atklājot, kā viena nodevība rada nākamo, kā viena cilvēka konformisms atbalsojas citu likteņos.
Vilis Lācis dzimis 1904.gadā, miris 1966.gadā un apglabāts Pirmajos Meža kapos, kur viņa kapavietu var atrast pēc monumentālā pieminekļa priekšā alejai, kas simboliski ved uz pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes atdusas vietu.
Lācis bija latviešu rakstnieks, kura karjerā liela nozīme bija laikraksta „Jaunākās Ziņas” izdevējai miljonārei Emīlijai Benjamiņai. Sākot ar 1930.gadu, Lācis izdod pirmo romānu „Atbrīvotais zvērs”, pēc gada sāk drukāt triloģiju „Putni bez spārniem”, ko turpinājumos publicē laikrakstā „Sociāldemokrāts”.
Popularitāti Lācis iemanto vien 1933.gadā, kad laikrakstā „Jaunākās Ziņas” sāk publicēt romānu „Zvejnieka dēls”. To ļoti ātri dramatizē, arī pirmo latviešu pilnmetrāžas mākslas filmu 1939.gadā uzņem pēc romāna motīviem.
„Zvejnieka dēls” kļūst par pagrieziena punktu arī paša Lāča dzīvē - viņš var atļauties pamest fizisko darbu un kļūt par bibliotekāru, galu galā kļūstot par profesionālu rakstnieku. Kopumā Lācis sarakstījis 20 romānus, 58 stāstus, sešas lugas un virkni publicistisku rakstu.
1938.gadā Lācis kļuva par „Jaunāko Ziņu” štata līdzstrādnieku un savos rakstos cildināja Kārli Ulmani, 15.maija apvērsumu, arī „maizes devēju” miljonāru Antonu Benjamiņu.
1940.gada vasarā rakstnieks kļūst par okupācijas režīma lielāko un spožāko izkārtni. Viņam piedāvā un piešķir vēl vairāk slavas, naudas, augstus amatus, titulus, ordeņus. Savai „maizes mātei” Lācis pagriež muguru. Pilnīgi izputinātā, satriektā Benjamiņa bieži sēž Lāča uzgaidāmās telpās un vēl cer. Veltīgi. 1941.gada 14.jūnijā Emīliju Benjamiņu deportē uz Sibīriju.
1940.gadā Lācis kā padomju okupācijas varas iekšlietu ministrs parakstījis pavēli par bijušā Latvijas valsts kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža un viņa ģimenes izsūtīšanu uz Sibīriju. Lācis piedalījies arī ārlietu ministra Vilhelma Muntera ģimenes deportācijā un pēc kara parakstījis deportāciju pavēles.
1946.-1959.gadā Lācis bija padomju valdības loceklis, Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs, 1954.-1958.gadā arī PSRS Augstākās padomes Tautību padomes priekšsēdētājs.
Anda Leiškalne/Foto: Aigars Hibneris
