Kanoe airētājs Miķelis Ežmalis olimpiādes dēļ paliek skolā uz otru gadu

Tagad Miķelis Ežmalis atgriezies skolā, un no Murjāņu Sporta ģimnāzijas pārcēlies uz Rīgas 3. ģimnāziju, kur mācās 12. b klasē. Kasjauns.lv tiekas ar šo dzīvespriecīgo un tiešām runātīgo puisi, lai noskaidrotu, kā tad ir būt olimpietim un vēl mācīties skolā.

Kad pērn vasarā Miķelis Ežmalis uzzinājis, ka iekļauts Latvijas olimpiskajā komandā un varēs startēt Pekinā, viņš juties pat mazliet jocīgi, lai gan — cītīgi trenējies un strādājis, lai tur tiktu. Interesanti, ka, tikai atgriežoties mājās no olimpiādes, viņš īsti atskārtis, cik nozīmīgā pasākumā piedalījies. „Tas man pielēca kādus divus mēnešus pēc Pekinas,” smejas omulīgais puisis, sakot, ka Pekinā viņu pārņēmusi pat vienaldzības sajūta. „Pats par to brīnījos. It kā vajadzēja būt izcili pacilātam noskaņojumam, it kā vajadzēja būt pamatīgam uztraukumam, bet ne nieka no tā.”

Jaunais airētājs arī atklāj kādu noslēpumu, kāpēc tik ļoti centies nokļūt olimpiskajās spēlēs Pekinā. „Man patiesībā bija tikai viens mērķis — redzēt Džekiju Čanu. Tiešām tāds stulbs mērķis — Ķīnā sastapt slaveno aktieri. Un viņš tur bija — atklāšanas ceremonijā! Turklāt kādus 30 metrus no mums. Kad stadionā nolaidās skatuve un viņš uz tās dziedāja, Latvijas delegācija atradās gandrīz blakus. Tādējādi mans mērķis piepildījās, un varēju arī domāt par airēšanu,” puspajokam, pusnopietni stāsta Miķelis.

Olimpiskajās spēlēs Miķelis Ežmalis iekļuva pusfinālos 500 un 1000 metru distancēs, taču cīņai par medaļām nekvalificējās. Turklāt olimpiādes dēļ puisis skolā tika atstāts uz otru gadu, jo, gatavojoties olimpiskajām spēlēm, Miķelis vairs nemācījās. „Nevarēju to visu apvienot. Negribējās mācīties, jo par galveno prioritāti uzskatīju sportu. Tagad gan to mazliet nožēloju. Vajadzēja jau pacensties, bet — kā ir, tā ir.”

Tagad viņš no Murjāņu Sporta ģimnāzijas pārgājis mācīties uz Rīgas 3. ģimnāziju un cītīgi cenšas neatpalikt no pārējiem klasesbiedriem. „Nav jau tā, ka Murjāņos bija slikti skolotāji, taču šeit mācības ir daudz, daudz nopietnākā līmenī. Uzskatu, ka izglītība tomēr ir galvenais,” nopietni paziņo Miķelis un vaicāts, kā tad tagad klājas ar mācībām, ir atklāts: „Grūti, ļoti grūti. Bet nu jau esmu visā ielauzījies. Ir priekšmeti, kas padodas labāk, ir tādi, kuros papildus ņemu privātskolotāju. Bet ir arī tādi priekšmeti, kuros klasesbiedri pat prasa palīdzību un padomus. Piemēram, ķīmijā, matemātikā. Taču grūtības sagādā angļu valodas gramatika un fizika.”

Vaicāts, kāda tad bijusi sajūta, paliekot mācībās uz otru gadu, sportists smejas: „Nebija forši. Zināju, ka neesmu stulbāks par klasesbiedriem, varēju mācīties un pabeigt skolu kopā ar viņiem. Bet tagad tā muļķīgi sanācis — visi draugi studē augstskolā, bet es vēl tāds kā „sīkais” — pa skolu ņemos.”

Tagad viņam ir viens mērķis — cītīgi gatavoties eksāmeniem, lai tos nokārtotu ar labām atzīmēm. „Pats galvenais, lai Latvijas čempionāts nenotiktu tieši eksāmenu laikā. Līdz šim tā ir bijis, un tad vidusskolēniem rodas problēmas — skolu beigt gribas, bet Latvijas čempionātā nestartēt arī nevar — tās tomēr ir arī atlases sacensības starptautiskajiem mačiem. No Latvijas čempionāta bieži vien ir atkarīga visa nākamā karjera sportā,” paskaidro Miķelis.

Ja viņa dzīvē nebūtu ienākusi airēšana, tad, kā pats Miķelis Ežmalis domā, nekas prātīgs no viņa nebūtu iznācis. Sportam puisis pievērsies agrā bērnībā — kaut arī gribējis kļūt par basketbolistu, tomēr nonācis pie airēšanas. „Mēs, visi puikas, sētā spēlējām basketbolu. Gribēju sākt trenēties, gāju uz Rīdzenes Bērnu jaunatnes sporta skolu, taču tur man pateica, ka basketbolam esmu par īsu. Bet „Rīdzenē” notika arī treniņi airēšanā. Nodomāju, kas tā airēšana tāda ir? Likās kaut kas muļķīgs. Bet, kad treneris pateica, ka ziemā ir nodarbības baseinā, trenažieru zālē, un tiek spēlēts arī basketbols, protams, uzreiz pieteicos,” atceras olimpietis.

Kad Miķelis pirmo reizi aizgājis uz sacensībām, lai paskatītos, kā notiek airēšana, tad uzreiz izvēlējies trenēties kanoe. „Tas izskatījās sarežģītāk nekā akadēmiskā airēšana un smaiļošana. Un tieši to man vajadzēja!” Tiesa, pirmais mēģinājums airēt pašam beidzies ar peldi Daugavas vidū. „Daugavā nesen bija izgājis ledus. Devos uz nodarbību Lucavsalā, īsti airēt nemācēju, un vējš mani iepūta Daugavas vidū, kur apgāzos. Mājās devos slapjām drēbēm, jo nebiju paņēmis līdzi, ko pārģērbt.”

Miķelis Ežmalis slavens kļuvis arī ar savu savdabīgo ģērbšanās stilu — viņš laivā kāpj ar vilnas zeķēm kājās, turklāt katra zeķe ir no cita pāra. „Vilnas zeķēs ir ērtāk. Karstā laikā kājas nesvīst, bet aukstā — tās silda. Citi brīnās, kas tās par zeķēm, jo ir taču izdomātas visādas jaunākās tehnoloģijas, taču vilnas zeķes ir no dabīga materiāla, un kājām tas nāk tikai par labu,” paskaidro Miķelis un atzīst, ka tik tiešām velk zeķes no dažādiem pāriem.

„Tāda māņticība! Vienreiz pirms starta nevarēju atrast vienādu pāri zeķu, tāpēc uzvilku katru no sava pāra. Un pēkšņi ļoti labi airējās. Tik labi gāja, ka pats nesapratu, kas noticis. Visu iepriekšējo gadu kaut kā neveicās, bet, tiklīdz uzvilku dažādas zeķes, tā uzreiz rezultāti uzlabojās! Protams, nav jau tas saistīts ar zeķēm, bet kopš tās reizes velku dažādas zeķes, un rezultāti arī uzlabojas. Nu var teikt, ka man izveidojusies sava tradīcija, māņticība,” teic airētājs, kuram zeķes dāvina gan draugi un paziņas, gan ada vecmāmiņa. Nu viņam esot pat zeķes Latvijas karoga krāsās.

Miķeļa Ežmaļa sportiskie mērķi ir augsti. „Ja jau es trenējos, tad to daru, lai sasniegtu arvien labāku rezultātu. Protams, gribas startēt nākamajās olimpiskajās spēlēs Londonā. Tas būs ļoti grūti, jo konkurence ar katru gadu palielinās, taču es nepadošos. Lai kur es startētu, mans mērķis ir būt labākam par citiem. Kamēr nebūšu pierādījis, ka esmu pirmais, tikmēr sportošu un trenēšos. Un tikai tad metīšu sportošanu pie malas. Protams, iespējams, ka man nekas nesanāks, bet, kamēr vēl būs kaut mazākā cerība, es nepadošos,” apņēmības pilns ir talantīgais airētājs.

Tajā pašā laikā Miķelis uzsver, ka sports nedrīkst būt tikai vienīgā interese, — jānodarbojas arī ar ko citu. „Tāpēc arī atsāku mācības. Bez izglītības dzīvē nevar, tādēļ pēc skolas beigšanas plānoju iestāties kādā augstskolā,” nopietns ir Miķelis Ežmalis. Viņš labprāt studētu Latvijas Jūras akadēmijā un apgūtu ostu vadību un loģistiku. „Man jau patīk viss, kas saistīts ar ūdeņiem. Interesē arī politoloģija, taču pēc pēdējiem notikumiem valstī kaut kā tas vairs nesaista — var redzēt, ka no politologiem tāpat nekādas jēgas nav — tikai gudri runā un neko nedara. Vēl varētu strādāt policijā, tikai Latvijas Policijas akadēmijas vairs nav, un līdz ar to nav, kur mācīties. Es labprāt strādā kādā policijas specvienībā. Tagad jau nemieru būs daudz, darba un naudas pietiks,” joko kanoe airētājs un uz iebildi, ka tad jau viņš steka vietā varēs vicināties ar airi, nopietni atsaka: „Nē! Tas ir bīstami. Aira lāpstiņas malas ir ļoti asas. Tāpēc tās ir bīstamas un var kādu savainot.”