Vai Šķēle metīsies dejā?
Dažkārt, soļojot pa ielu, man patīk ieskatīties logos.
Vēl pavisam nesen man šķita, ka dzīvoju pēckara Rīgā, kādu to pazīstu no vecajām latviešu filmām. Visu manu māju tuvumā esošo ēku pirmie stāvi tumši un tukši. Labi, ja vēl visi stikli vietā un uz tiem uzraksts “Izīrē”, jo izsistie stikli tiek aizstāti ar finieri, kas rada pavisam baisu pamestības un iznīcības iespaidu.
Nu pamazām rosība sāk atgriezties. Bijušo valūtas maiņas punktu, dzertuvīšu un spēļu zālīšu vietā sāk parādīties dažnedažādi veikaliņi, visbiežāk – lietoto apģērbu tirgotavas. Vakarrīt saskaitīju – nu ap manu māju to ir deviņas. Gods kam gods, jaunatvērtās pārdotavas vairs nav ar sagulējušos apģērbam raksturīgo smaciņu, bet gan visnotaļ kārtīgas vietas, kā tas tikko durvis vērušam veikalam pienākas. Atlikuši tikai divi “caurumi” veco koka un mūra māju rindā – tumši vīd tikai kādas pagājušā gadā pabeigtas jaunbūves milzīgie skatlogi. Droši vien īpašnieks tur augstu īres maksu, garāmejot allaž nodomāju. Taču, re, arī te sākusies rosība! Vienā no lielajiem logiem parādās koša līmplēve divu augumu garumā, kas vēsta: “Drīzumā te tiks atvērta jauna kafejnīca!” Arī otrajā jaunbūves spārnā sākas iekštelpas remonts, tomēr skatlogs netiek aizlīmēts. Katru vakaru, soļojot mājup, ielūkojos gaišajā stiklā – nez kas tad šeit būs? Milzīgajā telpā sienas tik nokrāsotas spilgti oranžas. Grīda – šķiet, ka koka dēļi. Skaisti! Interesantākais, ka ieejas durvīm nav ne pakāpienu, ne pacēluma, tādējādi grīda “guļ” tieši blakus trotuāram – lai kas turpmāk notiks šajā zālē, būs vienā līmenī ar gājējiem. Nākamajā vakarā redzu, ka uz sienām parādās lielas, melnas, avangardistiskas dekoratīvās apdrukas, kas attēlo cilvēku figūras kustībā. Varbūt te būs jauniešu krodziņš vai modernu apģērbu tirgotava? Tomēr neparādās ne plauktu konstrukcijas (tām jau arī nebūtu īsti vietas, jo nav jēgas tā apdarināt sienas, ja tās aizsedz ar skapjiem), ne bāra letes, galdi vai krēsli. Nudien, sāk kļūt interesanti. Birojam pārāk ekstrēms noformējums, vienkāršam veikaliņam – pārāk plaša telpa. Vakar vakarā eju un… Palieku stāvam kā sālsstabs. Divās garās rindās sastājušies, jaunieši mācās kaut ko starp ča-ča-ča un lambadu. Deju grīda! Stāvu degunu teju vai piespiedusi stiklam (kaut pēc tā nav nekādas vajadzības – skatlogs, kā jau teicu, burtiski guļ uz ietves) un smaidu pa visu seju – cik tas lieliski! Jūtos kā Ričards Gīrs, kurš ieraudzījis logā skaisto daiļo Dženiferu, metas pierakstīties deju skolā. Redzu, kā dejotāji smejas, cenšas, sajauc soli, mēģina atkal, priecājas, kad izdodas. Labu brīdi fascinēta nespēju atrauties un doties tālāk. Kad tas izdodas, tik un tā smaidu visu ceļu līdz pat mājām. Lūk, kā var spītēt krīzei – dejojot! Nesen kādā no dziedošajiem šoviem Baiba Sipeniece-Gavare teica: “Dziedāt var tikai labs cilvēks. Vai tad kāds ir redzējis dziedošu Šleseru?!” Manuprāt, par dejošanu var teikt to pašu. Nudien nespēju iedomāties tik laimīgi, kā tie jaunieši uz deju grīdas, smejam, piemēram, Šķēli, Daudzi vai Kalvīti.
