Jauns gads, jauna dzīve?

Kāpēc tieši jauna gada iestāšanās ir brīdis, kad dzīvi mainīt šķiet visvieglāk? Tas tāpēc, ka laiks ir ciklisks, un gads ir viens no cikliem, skaidro pārmaiņu treneris Arturs Šulcs. Tradicionālie saulgrieži ir kā robežstabi, kas sadala dzīvi noteiktos nogriežņos. Agrāk tie noteica laiku, līdz kuram jāpabeidz noteikti saimniecības darbi, un svētki bija brīdis, kad cilvēki atskatījās uz savā dzīvē notikušo, nosvinēja paveikto un plānoja turpmāko. Mūsdienu cilvēka apziņas struktūra atpazīst šo elementu kā pārmaiņu un kaut kā jauna sākumu. Svētkos tiek pielikts punkts pagātnei un rodas dabiska vēlēšanās kaut ko mainīt. Sākt jaunu dzīvi līdz ar gadu miju psiholoģiski šķiet vieglāk, taču patiesībā pārmaiņām ir iekšēji jāgatavojas jau iepriekš, brīdina Arturs Šulcs. Nevajag iedomāties, ka, pamostoties 1. janvāra rītā, automātiski sāksies jauna dzīve.

Jaunu dzīvi nevar iegādāties aptiekā kā zāles ar tūlītēju iedarbību. Pārmaiņas prasa paša intensīvu līdzdalību. Laikraksta „Diena” bijusī galvenā redaktore, tagad Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte iesaka: „Ja vien iespējams, izmantojiet katru brīdi, kas ļauj atrast citu skatpunktu! Jebkurās izpausmēs un nozīmēs — gan intelektuālās, gan attiecību — ir jāmēģina atrast „trešo punktu”, lai izprastu vairāk un skaidrāk.”

Mainīt ierasto dzīvi, attiecības vai ieradumus nozīmē ieskatīties acīs savām bailēm. Pārmaiņu treneris Arturs Šulcs atzīst: cilvēki baidās no pārmaiņām, baidās no nezināmā un, pārsteidzoši, baidās arī no labā. Nebaidās no sāpēm un ciešanām, bet baidās no laimes un baudas. Nākotnes nestais ir nezināms, neprognozējams, tāpēc biedējošāks par ierasto „stabilitāti”. Taču, ja šī stabilitāte ir iluzora, ar mīnusa zīmi — stabilas ciešanas, stabila emocionāla vai fiziska vardarbība, stabila atsvešinātība no sevis vai dzīves, stabila sevis nerealizēšana, dzīvošana pēc citu diktētiem noteikumiem, vai tā tiešām ir to vērta?

Pārmaiņas prasa milzu uzdrīkstēšanos, jo vispirms ir jāatbrīvojas no paša radītajām bailēm. Ir jātiek skaidrībā ar sevi un skaidri jāizprot, kur sakņojas vēlme kaut mainīt. Raidījuma „Bez tabu” vadītāja Evelīna Strazdiņa piekrīt, ka cilvēku lielākā nelaime ir bailes no nākotnes neparedzamības. „Kā var baidīties par to, ko nevar pat iztēloties?  Mēs, protams, varam kaut kādos ļoti lielos vilcienos ietekmēt savu dzīvi. Mainīt profesiju vai vēl kaut ko, un tad mēs aizejam šo ceļu. Taču arī šie lielie lēmumi ir atkarīgi no mūsu mazajām ikdienas izvēlēm.”

Arī advokāte Elizabete Bruksle, kuras karjera piedzīvoja spilgtu uzplaukumu tieši pēc šķiršanās no politiķa Māra Gulbja, atzīst: „Jebkuram no mums dzīve rīt var mainīties par 180 grādiem, un neviens nav no tā pasargāts. Vienkārši vajag mierīgāk uz to skatīties. Visas pārmaiņas notiek uz labu, tikai tajā brīdī mēs „sastresojam”, „sakompleksojam” un nesaprotam, neredzam pozitīvo graudu, kas tiek piedāvāts.”

Lai iecerētās pārmaiņas būtu veiksmīgas — vai tas būtu lēmums pārtraukt attiecības, kurās vairs nav saskaņas, vēlme atrast jaunu darbu vai atmest nevēlamu ieradumu, visupirms ir svarīgi izvirzīt konkrētu mērķi un zināt, kādā laika posmā to vēlies realizēt, iesaka pārmaiņu treneris Arturs Šulcs. Ja vēlies jaunas attiecības vai gribi mainīt esošo attiecību modeli, ir konkrēti jāzina, kādām šīm attiecībām jābūt — sirsnīgām, mīļām, atklātām, uzticīgām u. tml.

Ja vēlies pelnīt vairāk, ir jāzina, kā tu naudu tērēsi — ko vēlies iegādāties, cik vēlies sakrāt. Jo precīzāk formulēts mērķis, jo precīzāk uz to var iet. Ir jāaizpilda savdabīga „pasūtījuma veidlapa” ar kārotajām pārmaiņām, spilgti jāvizualizē rezultāts. Ja ir konkrēta vīzija, ceļš uz pārmaiņām ir daudz vieglāks.

Līdzīgi domā raidījuma „Kinomānija” producente Iveta Feldmane: „Ja cilvēks savu vīziju uztur dzīvu, tad jomas, kas tai piederīgas, ļoti ātri atsaucas. Absolūti nepiekrītu tiem, kas saka — „izraku” visas malas, un, kā neatrodu to, ko man vajag, tā neatrodu! Nevis tu neatrodi, bet tu nezini, ko tev vajag. Tāpat notiek dzīvē un attiecībās.”

Feldmane atklāj, ka saņēmusi ārkārtīgi vilinošu darba piedāvājumu sfērā, kurā strādājusi iepriekš, taču sapratusi, ka uz šā ceļa vairs neatgriezīsies. „Pat sekundes simtdaļu nešaubījos — pieņemt to vai ne... Prātā bija tikai viena doma — nē, mīlīši! Esmu citā dzīvē, citā pasaulē, man ir citas kategorijas, kurās tagad domāju. Ne par kādu naudu mani vairs nevar dabūt atpakaļ! Kāds cits varbūt man norādīs uz problēmu deniņos, bet man ir gandarījums par sevi. Laikam tiešām esmu sapratusi, ko šajā dzīvē daru un gribu darīt.”

Feldmane ir strādājusi arī pilnīgi citā jomā: „Esmu tirgojusi arī cirkulācijas sūkņus. Muitas noliktavā deklarēju cigaretes un metāllūžņus... Vai tagad teikt, ka tolaik biju nelaimīga? Nē! Pirmkārt, saglabāju savu iekšējo pasauli. Otrkārt, arī šajos darbos kā vienīgo risinājumu radu, mēģinot sevi TĀ noskaņot, lai man kaut nedaudz iepatīkas tas, ko daru. Ja nepiespiedīsi sevi, kļūsi tikai nelaimīgāks. Protams, toreiz zināju — tas ir uz laiku, šis posms jāiztur, un tad iešu tālāk.”

Uzticies sirdsbalsij!

Lēmumam mainīties jābūt apzinātam un patiesam. Ir cilvēki, kuru vēlme pēc pārmaiņām nav patiesa. Viņi sūdzas, ka nevar izveidot attiecības vai nopelnīt naudu, bet īstenībā dziļi sevī to nemaz nevēlas. Nereti cilvēki pakļaujas sabiedrības standartiem, kas diktē, kādām jābūt attiecībām, mājoklim, apģērbam, automašīnai vai hobijiem. Tās ir uzspiestas citu vērtības, kurām zemapziņa pretojas — cilvēks nemaz nav ieinteresēts to iegūt, atklāj Arturs Šulcs.

Vēlme mainīt savu dzīvi nevilšus ietekmē arī apkārtējos — ģimeni, draugus, kolēģus. Sastopoties ar līdzcilvēku iebildumiem, ir būtiski atcerēties, ka viņu bažas par vajadzību mainīt tavu dzīvi nav rūpes par tevi, bet pirmām kārtām bailes par sevi — viņi pretojas pārmaiņām, jo baidās zaudēt savu vietu, savu nozīmību tavā dzīvē. Šādos brīžos ir būtiski saglabāt sevi un savas vērtības.

Ar to saskārusies raidījuma „Superbingo” vadītāja un „Cabaret” deju zvaigzne Liene Stepena, kas sākusi jaunu dzīvi citā valstī un otrreiz kļuvusi par māmiņu: „Visādi bija. No malas teica, kas par trakumu uznācis. Vienkārši likās jau, ka dzīve ir it kā nokārtota, viss izlikās it kā šausmīgi skaisti, tā kā tam ir jābūt. Bet tad tu tiem, kas pie tevis ir pieraduši, kam jau ir kaut kāds modelis uzbūvēts, pasaki, ka gribi kaut kā savādāk, ka redzi to nākotni pavisam citādi... Protams, cilvēks, kas tā nejūtas, to nevar pieņemt. Es nezinu, kā es rīkotos, ja būtu tā cilvēka vietā… Bet tas ir tas, ko es saku par ģimeni — ir jābūt sapratnei, cieņai. Lai arī kā, ir jāciena tā otra cilvēka izvēle, jāmēģina vismaz viņš saprast, lai arī cik tev ļoti pašam sāp un liels ego būtu.”

Savukārt Iveta Feldmane atbalsta trūkumu un sabiedrības nihilismu izjutusi laikā, kad nolēma producēt jauno raidījumu. „Ja rosies un sāc ko jaunu, tu esi gandrīz dīvainis. Mazliet pietrūka līdzcilvēku ticības, pati ar sevi cīnījos.”

Nebaidies lūgt palīdzību!

Vislietderīgāko atbalstu pārmaiņu procesā var sniegt neitrāla, objektīva persona, piemēram, psihoterapeits vai pārmaiņu treneris, jo iesaistītajiem vienmēr ir subjektīvs skatījums. Līdzcilvēki uz risināmo situāciju pārnes savu personīgo skatījumu, pieredzi un bailes. Profesionālim šīs pārneses nav. Viņš zina, ka neviena situācija nav bezcerīga un to iespējams risināt. Par laimi, sen pagājuši laiki, kad šāda palīdzības lūgšana šķita apkaunojoša vai slēpjama. Pat sabiedrībā pazīstamas dāmas nekautrējas atzīt, ka izmantojušas psihologa palīdzību. Liene Stepena atklāj, ka „juku laikos” viņai noderējusi profesionāļa palīdzība: „Pilnīgi kā apburtā lokā — redzu tikai vienu risinājumu, bet jūtu, ka tā nevar būt, jābūt vēl kādai izejai. Cilvēks no malas, uzklausot to situāciju, kurā atrodies, noteikti var palīdzēt saprast, kā tālāk rīkoties.”

Raidījuma „Bez tabu” vadītāja Evelīna Strazdiņa, kas piedzīvojusi šķiršanos un laimīgi apprecējusies otrreiz, piekrīt, ka, nonākot strupceļā, „atliek griezties atpakaļ vai meklēt citu ceļu”. Viņa ir pārliecināta, ka dzīvē vienmēr ir kāda sānieliņa, pa kuru vari izmukt. „Ej pa tādu mazu ieliņu un domā, kur gan esmu nonākusi. Bet izrādās — galā ir ziedoša pļava... Mēs jau nevaram to iepriekš zināt. Tāpēc nevajag baidīties! Galu galā — tāpēc ir cilvēki, kas regulē satiksmi. Es arī meklēju palīdzību, kad jūtos apmaldījusies. Saucu „Palīdziet man!” — sākot no draugiem un beidzot ar cilvēkiem, kuriem tā tiešām ir profesija.”

Šķiršanās kā iespēja sākt jaunu dzīvi

Šķiršanās nav diagnoze uz mūžu. Dzīve ar to nebeidzas. Ja izdodas pieņemt lēmumu, ka izirušās attiecības paliek pagātnē un tas nav iedzinis stūrī kā visnelaimīgāko, neveiksmīgāko sievieti, dzīve turpinās un seko uzplaukums, pauž psihoterapeite Aina Poiša. Viņas sacīto pierāda daudzi piemēri sabiedrībā pazīstamu sieviešu vidū. Šķiršanās pavērusi jaunus dzīves apvāršņus advokātei Elizabetei Brukslei, rakstniecei un redaktorei Dacei Rukšānei–Ščipčinskai, uzņēmējai Ievai Plaudei–Rēlingerei, mūziķei Jolantai Gulbei, TV dīvām Evelīnai Strazdiņai un Baibai Zvaigznītei un daudzām citām.

Arī vīriešu vidū sastopami tādi, kas ilgoto piepildījumu raduši, izveidojot jaunas attiecības, piemēram, aktieris Artūrs Skrastiņš, apprecot Ilzi Ķuzuli. Šķiršanās ir risinājums, apstiprina Aina Poiša. „Tas ir mīts, ka tev par katru cenu ir jānodzīvo „laimīgā” laulībā citiem par prieku, jo tas musturis, ko tu parādi sabiedrībā — ka ar tevi „viss ir kārtībā”, ir tikai fasāde. Patiesība slēpjas pašsajūtā, jo tikai pats zini, vai jūties laimīgs un apmierināts, vai ne. Vai pietiek dūšas pārtraukt vai ne. Velkot attiecības, agrāk vai vēlāk vadzis vienalga lūzīs. Augonis pārsprāgs.”

Ir jābūt pietiekami gudram un stipram, lai saprastu notikušajā arī savas kļūdas un nemeklētu tikai vienu vainīgo. TV seja Baiba Zvaigznīte uz savu šķirto laulību atskatās kā ieguvumu: „Es nekad neesmu ņēmusi mutē vārdus, ka man ir bijusi neveiksmīga laulība. Kā gan es varētu tā runāt, ja man ir trīs fantastiski bērni, ir bijuši 16 kopā nodzīvoti gadi, kuru laikā gan es, gan mans vīrs (precoties man bija 20, viņām — 22) esam attīstījušies, pilnveidojušies kā personības, meklējuši ceļu uz pasauli, uz sevi, uz bērniem?!”

Arī cienījamā vecumā nevajag baidīties no pārmaiņām un samierināties ar esošo, ja tas nesniedz piepildījumu un nedara laimīgu, iedrošina Aina Poiša. „Šī ciešanās mazliet ir nodeva sabiedrībai — visiem ir mierīgāk, ja tu rādi, ka ar tevi viss ir kārtībā. Bet tā ir tava dzīve, tu nevari kalpot sabiedrībai. Lai cik tas ciniski izklausītos, tas ir stulbākais, ko var darīt. Ir jāsaprot, ka tu nevari dzīvot it kā pagaidām. Laiks ir nepielūdzams un skrien ātri. Mūža nogalē mēs gribam savākt tādu bilanci, ir kaut kāds posms jaunībā, kad mēs kalpojam sabiedrības standartiem, jo neesam tik stipri, bet laika gaitā mēs paliekam stiprāki un saprotam, ka mēs tikai veidojam attiecības ar sabiedrību un paši esam spiesti pieņemt lēmumu, cik intensīvas mēs tās vēlamies. Sabiedrību tu nemaz tik ļoti neinteresē, kā tev pašam šķiet.”

Uzņēmēja Ieva Plaude–Rēlingere atklāj, ka viens no lielākajiem ieguvumiem pēc laulības šķiršanas ar vīru, uzņēmēju Jāni Lasmani bija brīvais laiks, ko var veltīt tikai sev un pārdomām. „Pēkšņi, pēc 17 gadiem, ko tiku nodzīvojusi laulībā, iemācījos vienkārši apsēsties un padomāt. Domāt. Sauc to par meditāciju, par pašsuģestiju vai kā vien gribi. Vēl esmu iemācījusies klausīties.”

Viņa atzīst, ka šķiršanās nenācās viegli, kā sportā saka — „čerez ņe mogu”. „Negribēju to jauno, kas nāk vietā. Negribēju mācīties. Pretojos ar visām dvēseles šūnām! Taču kādubrīd mana jaunā pasaule pavērās. Tai brīdī mīlas ciešanas aizmirsās, jo… Kļuva interesanti! Sāku saskatīt lietas un norises, ko agrāk nemanīju. Protams, lai atvērtos, ir vajadzīga drosme.”

Nemeklē laimi citos

Jāatceras, ka tikai tu pats vari darīt sevi laimīgu. Nav jāuzupurējas vai jānomāc sevi otra labad. Kopdzīve prasa lielu ieguldījumu un darbu un, ja nav atgriezeniskās saites, kāda velna pēc būt kopā? Bet izšķiršanās prasa lielu spēku, un ne visi uz to ir gatavi. Nodevu došana sabiedrībai — ka mēs gribam būt labāki, parādīt sevi labāk, ir cilvēciski saprotama, bet vienā brīdī tas piegriežas, atzīst Aina Poiša. Iestājas milzīgs nogurums pierādīt otram. Labāk tu esi šķībs, greizs, nepareizs, bet tu jūties labi. Šajā laikā, kad viss ir tik nedrošs un nestabils un vērtību sistēma ir nekāda, morāle ir nekāda, nav viena parauga vai ideoloģijas, kas palīdzētu saglabāt cilvēciskumu, pašam ir jāražo savs cilvēcības kodekss ikdienai.

Sievietes mēģina glābt zūdošo skaistumu un irstošās attiecības ar plastisko operāciju palīdzību. „Sievietes vājība ir viņas skaistums. Kad tas zūd, sieviete ir sajūta, ka viņa zaudē savu identitāti. Sievišķība un skaistums iet roku rokā, tas ir sievietes spēks. Es nenoliedzu, ka katrai sievietei ir jārūpējas par sevi, lai viņa justos labi, svarīgi ir nekrist pārmērībās, neaizejot par tālu no dabiskā. Kad par to jautājam vīriešiem, viņi atzīst, ka ir izslāpuši pēc tā, ka sieviete atļaujas būt godīga un uzdrīkstas būt dabiska, iet līdzi laika ritumam, un viņai ir arī saturs, ko piedāvāt vīrietim, ne tikai vizuālā čaula.”

Līna Asare / Foto no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva