„Gleznots Baltijā. Studijas” Mākslas muzejā
Kultūra

„Gleznots Baltijā. Studijas” Mākslas muzejā

Jauns.lv

Līdz 21.martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē skatāma projekta „Gleznots Normandijā” satelītizstāde, kuras nosaukums – „Gleznots Baltijā. Studijas”.

„Gleznots Baltijā. Studijas” Mākslas muzejā...
Johans Valters. Lielupe (Mākoņi) Ap 1898 – 1899. Audekls, eļļa.
Johans Valters. Lielupe (Mākoņi) Ap 1898 – 1899. Audekls, eļļa.

Franču glezniecības izstāde „Gleznots Normandijā”, kas no janvāra līdz martam apskatāma muzeja Baltajā zālē, rosināja izveidot līdzīgu izstādi, kurā apkopoti atbilstoša perioda un atbilstoša žanra latviešu mākslinieku darbi. Tāpat kā „Gleznots Normandijā”, arī šajā izstādē skatāmi darbi, kas tapuši 19. un 20. gadsimta mijā,  liekot akcentu uz dabas studijām.

Muzeja apmeklētājiem ir laba iespēja salīdzināt dižo franču gleznotāju un mūsu pašmāju klasiķu veikumu un izjust lepnumu par Latvijas vecmeistariem.

Lielākā daļa 19. un 20. gadsimta mijā nozīmīgo latviešu gleznotāju – pieredzes bagātais Jūlijs Feders, jaunie Vilhelms Purvītis, Janis Rozentāls, Johans Valters un citi – mākslā ienāca pēc mācībām Pēterburgas Mākslas akadēmijā, un dabas izpēte bija viens no šīs skolas pamatakmeņiem.

Studijas kā žanra priekšrocība un īpašā vērtība ir dabas uztveres svaigums un tiešums, savukārt studijas tapšanai atvēlētais parasti īsais laiks nosaka tās formālās pazīmes – steidzīgu triepienu, dažkārt pat zināmu nepabeigtību. Kopš 20. gadsimta sākuma studijas arī Baltijā uztvertas divējādi – gan kā mākslinieka sagatavošanās turpmākajām gleznām, gan kā patstāvīgs un pašvērtīgs mākslas darbs, kas vērtējams atbilstoši tā specifikai.

Izstādei „Gleznots Baltijā” izvēlētie gandrīz 40 darbi sniedz plašu ieskatu Latvijas dabā – no marta atkušņiem līdz rudens lapu zeltam, kā arī dabas noskaņās. Studijas atklāj, cik lielā mērā autorus ietekmējuši akadēmiskie priekšraksti vai, gluži pretēji, sava laika modernajā mākslā – impresionismā, postimpresionismā – gūtā pieredze. Interesanti ir ieklausīties mākslinieka dialogā ar dabu, meklējot tur vairāk vai mazāk atklāto autora personīgo attieksmi vai pārdzīvojumu, ko varam salīdzināt arī ar saviem personīgajiem iespaidiem dabā un izstādē.