Ārzemnieku leģions: no franču imperiālisma līdz miera sardzei
Franču Ārzemnieku leģionu nodibināja 1831. gadā ar diviem mērķiem — atbrīvoties no ārzemniekiem, kas lielā skaitā bija atkāpušies kopā ar Napoleonu, un iegūt militāro spēku, ar kuru uzturēt kārtību Alžīrijas kolonijā.
Leģions lielākoties piedalījās karadarbībā ārpus Francijas, senākos laikos tas kalpoja Francijas koloniālisma politikai, bet mūsdienās leģionāri dien ANO un NATO miera uzturēšanas operācijās. No kādreiz 40 tūkstošu lielā pulka šis skaits nokrities līdz apmēram 7700 karavīru.
Dienestā pieņem vīriešus vecumā no 17 līdz 40 gadiem, pirmo līgumu paraksta uz pieciem gadiem, pēc trim gadiem dienestā var lūgt Francijas pilsonību. Pēc 15 gadiem dienestā leģionārs iegūst tiesības uz pensiju, kuru varēs saņemt pēc dienesta jebkurā pasaules vietā.
Mūsdienās leģions vairs nekalpo par patvērumu izbēgušiem noziedzniekiem — Interpola datu bāzē pārbauda, vai dienēt gribētāji nav izsludināti starptautiskā meklēšanā.
Tagad liela daļa leģionāru ir no bijušās PSRS un Austrumeiropas, arī vairāki simti latviešu ir dienējuši un joprojām dien Ārzemnieku leģionā. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā leģionā bijis ap 30 latviešu, pēc Otrā pasaules kara ap 200 bijušo latviešu leģionāru rada sev patvērumu jaunā leģionā zem Francijas karoga. Viņu vidū bija Bruno Plūme, kurš par piedzīvoto sarakstījis grāmatu Ārzemnieku leģions un latvieši. Lielu savas dzīves daļu pavadījis Kanādā, viņš ir atgriezies dzimtajā Limbažu pusē un apmeties Pāles pagastā.
