Laulībā ar kredītu
Ja ir kredīts, tad trūcīgā iedzīvotāja statusu tev nedabūt, kaut jau vairākus mēnešus esi bez darba un, pilsētā dzīvojot, drīz vairs nebūs pat par ko ēst.
Jāatzīst, atlaides mūsu valsts pat nedomā piedāvāt. Nesen dzirdēju stāstu par to, kā kāda padsmitgadīga meitenīte ļoti grib mācīties un ātrāk pabeigt skolu, bet... Viņai nav naudas, par ko tikt uz skolu. Abi vecāki bijuši azartspēļu atkarīgie, kā dēļ treknajos gados savākušies ne tikai kredītparādus, bet “aptīrījuši” arī gandrīz visus savus radiniekus. Sak’, kāpēc neņemt, ja tu paprasi un tev dod?! Tēvs un māte ieķīlājuši visu, ko var ieķīlāt, palikusi vienīgi pašu kailā dzīvība. Nupat pāris gadu novilkti Anglijā, nopelnīta nauda, ar ko attīrīties radinieku priekšā, bet... Kredītparāds bankai palicis... Un darba atkal nav. Ģimenē ir vairāki bērni, kas pašlaik aizņemas no saviem draugiem, lai vismaz kāds no viņiem varētu tikt uz skolu. Tāds nepārraujams apburtais loks sanāk. Pašlaik tik daudz runā par pabalstiem, bet viņiem, šķiet, tos nedabūt, jo vecākiem, izrādās, svarīgākas ir saistības ar banku, nevis attiecībā uz pašu bērniem. Atliek pateikt paldies tām Rīgas ēstuvēm, kur nabaga vecāku atvasēm iedod paēst par brīvu. Un vēl viens paradokss... Ja bērni nedzīvotu kopā ar vecākiem, bet atsevišķi, nelielo atbalstu (pabalstu), par ko tikt uz skolu, viņiem, iespējams, iedotu...
