Par 12 kilogramiem mazāk

Tad sekoja gurnu kauli, vēlāk – ribu līnija, vēl pēc tam – no zemādas tauku slānīša parādījās atslēgas kauls un ar gludu ādu pārklātā dekoltē līnija. Procesa pēdējā daļā iepazinu savu plecu kaulu zīmējumu, bet pēdējā no dubltzoda atbrīvojās žokļa līnija.

Hmm, tikai pāris cilvēku zina kaut ko vairāk. Kopš pagājušā gada maija esmu par 12 kilogramiem vieglāka. Patiesībā – izliekos, ka nekas nav noticis, un izvairos no ziņkāriem jautājumiem.

Gribat jautāt, kā man tas izdevās? Viegli – ir īsā atbilde, lai gan esmu no tiem daudzajiem, kam ik mirkli jādomā, kas apēsts, jo viss lieliski papildina manas ķermeņa formas. Viss sākās ar skrituļslidošanu pavasarī. Sāku gandrīz katru vakaru slidot vismaz pusstundu. Svaigais gaiss, pumpuru smaržas, kukaiņi, kas skrien mutē, palīdzēja aizmirst dienas notikumu un neciešamo stresu, kas vilkās mājās no darba kopā ar manu uz spēku izsīkuma robežas esošo ķermeni. Man iepatikās sajūta pēc skrituļošanas – veselīgs nogurums, ciešs miegs un krietni izvēdināta galva. Es kustējos pamatīgi, sevi pat izdzenot, jo esmu sportiska – mājās pārrados pilnībā no sviedriem slapjā krekliņā un sviedru lāsēm uz vaigiem. Skrituļot ir grūti ar pilnu vēderu, tāpēc atturējos ēst vakaros pirms sava skrējiena. Bet pēc tā gribējās tikai ūdeni. Pati laikam nemanīju, ka svars sāka sarukt – drēbes kļuva vaļīgākas.

Kad bija pazuduši 2–3 kilogrami, gribējās turpināt, jo lieko kilogramu vēl bija gana. Sāku vairāk sekot ēdienkartei, neatsakoties no našķiem, bet tos ierobežojot. Lielā darba slodze palīdzēja “aizmirst” par regulāru ēšanu dienas laikā, bet patiesībā es ēdu nevis retāk, bet apjoma ziņā mazāk. Man reizēm bija laiks izēst tikai biezpiena ķobīti turpat pie datora, uzdzerot kefīra krūzi, vai iemest mutē žāvētu aprikožu sauju. Pagāja pāris mēnešu, kad jutu, ka pat gribēdama nevaru sevī iedabūt agrāko ēdiena daudzumu.

Kad lēnām bija zuduši 6–7 kilogramiem, process apstājās. Drēbes jau bija stipri vaļīgas, pati jutos slaida un izskatīga. Lai arī centos nemainīt paradumus, iegūtais svars turējās. Par to priecājos, jo reizēm jau tomēr gadījās saēsties kūkas vai citus saldumus.

Tā pienāca rudens ar ābolu maisiem visos dzīvokļa un biroja stūros. Tomēr es nekļuvu smagāka, lai gan nespēju atturēties no lielas ābolu ēšanas. Lai apmānītu ēstgribu rudens beigās, sāku ēst svaigus kāpostus. Ņēmu uz darbu vienu prāvu kāpostgalvas šķēli un teicu, ka nu kļūšu par blondo zaķi. Starp citu, tas ir arī ekonomiski.

Rudens vidū, kad visi uzkrāj taukus ziemai, mans svars atkal sāka zust, jo darbu un rūpju bija vēl vairāk. Biju zaudējusi apmēram divu apģērbu izmēru apjomu. Lielāka problēma nu bija, nevis ko labāk ēst, bet – ko uzvilkt, lai svārki nekristu nost un bikses neizskatītos kā izīrētas lielo cilvēku veikalā. Svars neatgriezās arī pēc Ziemassvētku pīrādziņu kūres, bet tā, godīgi jāsaka, bija krietni mazāka nekā parasti. Nu es un mans ēdelīgais ķermenis esam apstājušies pie projām dabūtiem 12 kilogramiem. Es nejūtu pārāk lielu vieglumu, jo process bija lēns. Drīzāk esmu pieradusi pie sava slaiduma. Neesmu izkāmējusi, tikai tauku kunkulīšu tikpat kā vairs nav pat parastajās problēmzonās. Tuvojos svaram, kas man bija pasen, ap 21. dzimšanas dienu. Tomēr... sniegs jau sāk kust, un tad atkal varēšu skrituļot.