Nav darba, toties ir ferma!

Izrādās, ka virtuālo spēļu bizness sociālajos tīklos ir visnotaļ izdevīgs un no tā iespējams gūt lielāku peļņu nekā no reklāmas. Krievijā līdzīga spēle ar nosaukumu „Laimīgais fermeris” īpašniekiem atnesusi 20 miljonu dolāru. Miljoniem cilvēku virtuālajā fermā „Farmville” niekojas arī tīklā Facebook.

Bēgšana no realitātes

Kādi psiholoģiskie mehānismi liek cilvēkam stundām dirnēt pie datora, skatoties kā aug ērkšķogas, tajā pašā laikā aizmirstot aplaistīt vienīgo telpaugu uz palodzes, jautājām speciālistiem. Spēles pamatā ir veiksmīga mārketinga ideja, tās autori ņēmuši vērā cilvēku psiholoģiskās īpatnības un tāpat kā visas virtuālās spēles, seriāli televīzijā vai azartspēles barojas no cilvēku vājībām, uzskata kasjauns.lv aptaujātie psihologi.

„Tā ir bēgšana no realitātes, situācijas, kad ar abām kājām jāstāv uz zemes,” saka psihoterapeite Aina Poiša. Pret ilgstošu atrašanos interneta tīmeklī viņa izturas skeptiski. „Cilvēki veido attiecības internetā, jo dzīvē viņiem nav drosmes to izdarīt. Spēlējot, cilvēks jūtas kā Dievs, jo tas ir viņš, kas visu kontrolē un ar dažiem pieskārieniem klaviatūrai valda virtuālajā vidē, bet tas ir pašapmāns, jo dzīvē tā nenotiek. Viena daļa cilvēku spēlē fermerus vai komunicē kādā sociālajā vietnē, jo nejūtas pietiekami stipri, lai dzīvotu te un tagad. Tā vietā viņi sapņo, būvē ilūzijas kā būtu, ja būtu. Atkarīgs cilvēks dzīvo iedomu pasaulē tā vietā, lai ar savu gribu un sviedriem izdarītu kaut vai kaut ko nelielu, piemēram, puķu podā izaudzētu īstu garšaugu. Tā vietā viņš nospiež pogu un displejā skatās uz nedzīvu puķi, kurai nav ne smaržas, ne īstas krāsas. Bēgšanas mehānismi mainās, bet tie vienmēr ir bijuši un būs, viss atkarīgs no cilvēka brieduma. Ir labi, ja sapņi ir tikai piedeva realitātei, kas ļauj pacelties spārnos, bet, ja ir tikai spārni ar ko haotiski lidināties... Tas ir dīvaini,” pauž Poiša.

Ģimenes terapeite Maija Pļavniece pret spēlētājiem ir iecietīgāka un saka: ”Lieta ir ne jau dārzeņos, bet piederības izjūtā, kopīgā vidē un saziņā. Spēlētājiem ir par ko runāt, viņi saprotas no pusvārda, lieto vienu – spēles valodu. Autoriem ir izdevies veiksmīgi noformēt spēli, tāpēc cilvēki, it īpaši jaunieši, aizraujas. Satraukumam ir pamats, ja cilvēks sāk pa īstam pārdzīvot, raud, uztraucas. Tas nozīmē, ka spēle kļuvusi par realitāti.”

„Šie cilvēki komunicē kāpostgalvu un vistu līmenī. Tā ir mūsdienu realitāte – cilvēki vairs neprot runāt par grāmatām, teātri, kino, nespēj saskatīt neparasto ikdienas dzīvē un pastāstīt to pārējiem. Tā vietā viņi, izlīdzoties ar pusvārdiem un aprautiem teikumiem spriež par kaut kādu kustīgu bildīti, ko radījuši gudri cilvēki ar mērķi nopelnīt uz šo kāpostgalvu rēķina. Pasaules varenajiem vienmēr bijis izdevīgi, ka cilvēki ir truli un dzīvo tajā realitātē, kādu viņiem piespēlē. Kad cilvēki sāk domāt un izteikt pastāvīgus spriedumus, sistēmas ir apdraudētas. Tāpēc tiek radīti dažādi, it kā jau nevardarbīgi psiholoģiskas pakļaušanas mehānismi,” uzskata psiholoģe Daira Brūvere.

Īstie burkāni izraisa atkarību

Ja cilvēks sāk zaudēt īstenības izjūtu un spēle kļūst svarīgāka par ikdienas dzīvi, ir pamats satraukumam, jo sākusies atkarības slimība. Narkologs Jaroslavs Loginovs stāsta: „Ja cilvēks visu nakti gaida ražu, neraugoties uz to, ka nākošajā dienā ir svarīgas darīšanas vai nav izdarīts mājas darbs, viņam ir problēmas. Spēle ir tikai viena no bēgšanas formām, kas ir pamats jebkurai atkarībai. Savukārt iemeslu tai var būt tūkstošiem. Atkarīga uzvedība var būt ļoti dažāda, zināmākās formas ir alkoholisms, narkomānija, azartspēļu, datora atkarība, darbaholisms.”  Starp citu, ja cilvēks līdz spēku izsīkumam simt reižu uzrok un rušina mazdārziņu ar burkāniem, viņam ir problēmas tāpat kā tam, kurš stiklainām acīm  datora ekrānā blenž uz neeksistējošiem burkāniem. Psihologi apgalvo, ka izjūtas, ko piedzīvojam kaut ko iztēlojoties, fantazējot ir tādas pašas kā piedzīvojot to īstenībā. Tad priekš kam mums tā realitāte, kas līdzi nes vilšanos un pārdzīvojumus, vispār vajadzīga? Turpinot par atkarībām, Loginovs piebilst, ka nereti viena atkarība tiek nomainīta ar citu, piemēram, alkoholisms ar norobežošanos virtuālā vidē, spēlēšanu līdz nemaņai.

Psiholoģe Aira Briede uzskata, ka „Fermas” veidotāji izmantojuši situāciju, kad ekonomiskās un sociālās krīzes ietekmē cilvēki ir psiholoģiski vājāki, nevar atļauties kvalitatīvi atpūsties dēļ naudas trūkumu, tāpēc iet vieglāko ceļu – pavada daudz laika interneta vidē un skatās televizoru. „Televīzija un interneta piedāvājums balstās uz cilvēku vājībām – slinkumu un nevēlēšanos kaut ko mainīt, darīt pašam. Šobrīd cilvēki ir psiholoģiski mazāk aizsargāti pret dažādām ietekmēm un tas izmantots,” saka psiholoģe.

Evija Hauka