Savvaļas zirgi ganās pilsētas centrā

Pils, viena no Latvijas arhitektūras pērlēm, lepni liecina par Kurzemes hercoga varas kādreizējo godību. Sala – dabas­ pleķītis modernas pilsētas centrā, izglābusies gan no rūpnieciskas, gan citādi saimnieciskas iejaukšanās. Un cik veiksmīgi – jo tā kļuvusi par mājām trīsdesmit savvaļas zirgiem. Zirgi te jūtas brīvi, stipri un neatkarīgi, un tikai cilvēki apzinās, cik šī oāzīte ir trausla un sargājama.

Gar pils durvīm cita pēc citas aizbrauc automašīnas, un pavasarim līdzi aizsteidzas studenti. Un pēkšņi tuvu blakus – it kā no citas pasaules un vienlaikus tik iederīgi – gar pili aizdipina nelielu, gaiši pelēkbrūnu zirdziņu bariņš. Pārsteigums visiem, kuri to redz. Vai patiesi 21. gadsimts? Paldies Dievam – jā, pēdējā brīdī apzināti nosargātas vērtības. Gan pils, gan sala, gan zirgi.

Ekoloģiskie zāles pļāvēji

Tā nu nav, ka savvaļas zirgi uz salas pamesti vieni – sak, te apkārt žogs, dzīvojiet, kā mākat un varat. Zirgiem ir krustvecāki – Latvijas Dabas fonds, un, pašiem nezinot, zirgi piedalās Eiropas Savienības LIFE-Daba projektā „Palieņu pļavu atjaunošana”. Pirmie sešpadsmit zirdziņi atvesti pirms trim gadiem no Nīderlandes; nīderlandiešiem ir vislielākā pieredze industrializācijas sabojātu teritoriju atgriešanā dabai un turpmākā uzturēšanā.

Pilssalas zirgu uzraugs un vienlaikus arī gids ir Einārs Nordmanis. Viņa darba atbalsta punkts iekārtots pēdējā Pilssalā uzceltajā ēkā. Tie, kuri pazīst Eināru, atzinuši, ka viņš ir labākais kandidāts darbam ar dabai atdotajiem zirdziņiem, viņš ir ekodomāšanas cilvēks. Kurš katrs nemaz tā nevarētu – strādāt un dažkārt arī dzīvot mākslinieciski labiekārtotā pusgarāžā, celt, remontēt, pārbūvēt ganību žogus; augu gadu ik dienu apraudzīt un pārskaitīt ganāmpulku, pļaut Lielupes palieņu pļavas, lai tās neaizaugtu nezālēm un krūmiem.

Patiesībā pēdējais pienākums tieši attiecas uz zirgiem. Savvaļas zirdziņu turēšanas pamatideja ir pasargāt Lielupes palieņu pļavas uz Pilssalas no aizaugšanas ar krūmiem un ar pļavām neraksturīgām augu sugām. Zirdziņi uz salas ir... darbā. “Atvesti kā zāles pļāvēji – jā! Viņi visu gadu, dienu un nakti, rātni klīst pa Pilssalas 70 hektāriem un ēd, ēd un vēlreiz ēd,” smaidot stāsta Einārs Nordmanis. “Diennaktī guļ pāris stundu, ziemā – parasti stāvus.” Nordmanis stāsta, ka savvaļas zirgi dod nenovērtējamu artavu bioloģiskās daudzveidības uzturēšanā zālājos: “Tā kā viņi pārtiek no zāles, koku mizām, niedrēm, krūmiem, tad, to ēzdami, pļavās rada dažāda augstuma zāli, veido no niedrēm un krūmājiem brīvas vietas, sekmē meža lauču veidošanos; un tieši tāpēc savvaļas zirdziņus var uzskatīt par palīgiem citu sugu attīstībai. Var zāli reizi gadā nopļaut, kad putni ir bērnus izvadājuši, un var likt zāli noēst lielajiem zālēdājiem.” Reizi gadā Einārs arī nopļauj teritoriju, ko četrkājainie palīgi nejaudā nograuzt. Lai vispār nebūtu jāpļauj, Pilssalā vajadzētu vismaz četrdesmit savvaļas zirgus.

Viduslaikos Baltijā savvaļas zirgi jeb tarpāni bija vēl sastopami brīvā dabā, bet 18. gadsimta beigās Polijā pēdējos brīvos tarpānus notvēra un izdalīja zemniekiem. 1936. gadā, atlasot tarpānam vislīdzīgākos zirgus poļu zemnieku sētās, Poznaņas Lauksaimniecības universitātes profesors Tadeušs Vitulani sāka savvaļas zirgu atgriezenisko selekciju Belovežas gāršas rezervātā. Mājas zirgs vairāku paaudžu laikā pārtapa par savvaļas zirgu, kuru nosauca par ‘Konik Polski’ – poļu zirgu. Tos gribas saukt mīļi – par zirdziņiem, jo tie ir nelieli, pie skausta tikai 1,3 metrus augsti, drukni, pelēkbrūni, ar tumšu svītru pār muguru, kājas ir tumšas, ar raksturīgām zebras svītrām, tumšas ir arī krēpes un aste.

Poļu zirgs spēj dzīvot savvaļā kā brīvais sencis – bez cilvēka palīdzības un aprūpes. Tāpēc Nīderlandē un Polijā savvaļas zirgus jau labu laiku izmanto dabas aizsardzībā, lai atjaunotu un saglabātu dabiskās pļavas. Nīderlandieši sāka šo projektu, jo Reinas upes palienēs ir pārāk slapjš, lai tur dzīvotu cilvēki un uzturētu kārtībā šīs teritorijas, kas aizauga. Tagad zirdziņi tur dzīvo milzu baros.

Esot kopā ar savvaļas zirdziņiem vasaru un ziemu, Eināram par viņiem radies cēls iespaids: “Viņi ir zirgu pasaules aristokrāti, kuri dzīvo pēc saviem ieskatiem – brīvi, pļavās. Tas ir kā Sudraba laikmetā, kad uz lauku muižu atbrauc muižnieki, kas vienkārši pavada laiku: pastaigājas, ēd un dzīvo tik nost, bauda dzīvi, mazliet pakaro, uztaisa kādu vieglu dueli, padala dāmas. Arī savvaļas zirdziņus neviens arklā nejūdz, tiem mugurā nerāpjas. Dzīvošana kūtiņā viņiem būtu mocības. Labāk sniegā vai vējā, bet brīvē.”

Ziemā apstākļi gan esot paskarbi, var būt bada laiks, bet ir jāizdzīvo. Ir bijuši gadījumi, kad jelgavnieki devušies uz attiecīgajām iestādēm, lai izteiktu savu viedokli, ka uz Pilssalas notiek “necilvēcīgs eksperiments”, ka “viņi vairs to nevarot noskatīties, jo žēl dzīvnieku, kurus pa ziemu moka, pārkāpjot dzīvnieku turēšanas noteikumus”.

Kā zirdziņi jutās šajā reti saltajā ziemā? “Viss ir labi, jo pa vasaru zirdziņi bija uzkrājuši pamatīgus ziemas taukus. Taukus var viegli uzaudzēt, jo viņi ir kūtri, slinki un ēd nepārtraukti. Un zāle vasarā ir ļoti sulīga. Tagad zirgi vidēji sver 400 kilogramu,” mierina Nordmanis. “Ja sniegs nav biezs, zirdziņi veikli izkašņā zāli, apēd krūmus. Lielākās problēmas sākas martā, kad ir sērsna, un nedod dies’, ja reizēm Lielupe pārplūst, aizsalst un ledus klāj pļavas, tad zirdziņiem ir traki. Kādu laiku viņi pārtiek, graužot kārklus, bet pēc tam jāgādā siens. Tomēr tas ir pēdējās iespējas risinājums.”

Savvaļā zirgu vienīgie ienaidnieki būtu laiks, apstākļu sakritība un plēsēji, turklāt kā plēsēju zirdziņi uztver pat lielāku suni. Savukārt Jelgavas zirdziņiem vienīgie dabiskie ienaidnieki ir... labvēlīgie un līdzjūtīgie cilvēki. Viņiem, redzot zirdziņus, gribas ievest tos aizvējā, zem jumta, gluži dabiski atnest maizīti, pabarot, pielabināties, lai savvaļas zirdziņi, tāpat kā mājas zirgi, paņemtu cienastu ar savām siltām, samtainām lūpām. Pilsētnieki ir ļoti naski zirdziņu barotāji ar sienu.

Einārs saprot, ka grūti ir atturēties no šīs palīdzības sniegšanas savvaļas zirdziņiem, tomēr uzsver: “Ja viņus piebaro, tiem nojūk dabiskais, sezonālais vairošanās cikls – kumeļi dzimst no marta līdz jūnijam, retāk – līdz septembrim, jo kumeļam jāpagūst nobaroties, uzaudzēt taukus, lai pārciestu ziemu. Ja viens labs cilvēks atnes pāris burkānu, tas nekas, bet, ja nāk daudzi un piebaro, tad zirdziņi vairs neiet ēst ganībās, dežurē pie sētas un gaida, kad viņiem nesīs siena klēpjus no krājumiem, kas patiesībā paredzēti tikai kritiskām situācijām.”

Oāze pilsētas centrā

Jelgavnieki novērtē lielo ieguvumu no palieņu pļavu projekta – iespēju mierīgi staigāt pa Pilssalas zirgu takām. Zirgi no tām cilvēkus prom nedzen. Zirgi māk nemanāmi uzrasties, un tikpat nemanāmi viņi pazūd. Tā ir liela māksla – būt blakus un vienlaikus nebūt pamanāmiem. Ir pilsētnieku kopa, kas nāk uz Pilssalu diezgan regulāri – skatīties un priecāties.

Einārs ar prieku pavada ekskursijā pa Pilssalu atbraucējus. Ved pa takām, rāda, stāsta par savvaļas zirdziņiem. Un arī mēs gājām, gājām, un ... priekšā milzīga zirgābolu čupa. Einārs stāsta: “Te nu zirgi ir izvietojuši savas ceļazīmes. Kā cilvēki ziņo cits par citu un atstāj informāciju, tā arī zirgi saliek čupas kā zīmes par sevi. Taku krustpunkti ir robežstabi: teritorijas sākuma un beigu apzīmējums un tikšanās vietas. Visā Pilssalā ir tikai pāris šādu mītiņu vietu, kur satek četras piecas takas.” Par pārmetumiem, ka cilvēki zirdziņiem var traucēt, staigājot pa palieņu pļavām, lai aplūkotu tos tuvumā, Nordmanim ir savs viedoklis: “Labāk, lai staigā pa izveidotām takām, nekā “ganās” un tādā viedā tramda zirgus. Lai staigā! Lai vēro! Latvijā jau tā visādu slēgto zonu pēdējā laikā ir izveidots daudz. Pietiek vietu, kur uzrakstīts “Privātīpašums”, “Iebraukt aizliegts”, “Nikns suns”.”

Pilssalas ziemeļu daļa ir piemērota tieši zirdziņu vajadzībām – sēta visriņķī, viņi tur dzīvo neatkarīgu dzīvi. Oāze pilsētas centrā. Te pārņem dīvainas izjūtas – atvieglojums, ka pasaule vēl nav “sačakarēta”, ka ir kāda vieta, kur atvilkt elpu, un sajusties kā daļai no dabas. Jelgavnieki var būt laimīgi. “Reiz pusseptiņos no rīta izeju laukā, dzirdu – sirēnas kauc,” atceras Nordmanis. “Izrādās, pilsētā katrā krustojumā pa avārijai un vispārējs sastrēgums! Braukšanas kultūras nav, ielu plānojums nepareizs, visi steidzas un sabakstās ar auto purniem. Pēc tam avīzēs raksta: jā, šis sastrēgums rāda, ka Jelgavā nepieciešams Ziemeļu tilts pār Pilssalu... Ierosināju: ja jau nu dikti vajag šķērsojumu, tad lai ceļ – lai izrok zem divām upēm, Lielupes un Driksas – tuneli! Kurš gan ir pret progresu? Tikai, ja padomā, cik ļoti cilvēku pasaule ir attālinājusies no dabiskā...”

No dabas atsvešinājušos cilvēku nežēlību jau paguvuši izjust arī Pilssalas zirgi. Nesen viens no jaunzirgiem tika atrasts beigts, ar divās vietās iedragātu galvaskausu. Nordmanis nešaubās, ka tas ir cilvēka roku darbs, jo zirgu sabiedrībā kumeļi, kuri vēl dzīvo harēmā, ir privileģētā un saudzējamā šķira. Tos NEKAD un NEVIENS neaiztiks! Kautiņi, kas reizēm vizuāli šķiet visai nežēlīgi, notiek vienīgi starp līdzvērtīgiem pretiniekiem. Un tikai gadījumos, kad tiešām ir kaut kas nopietns dalāms – teritorija vai ķēves.

Zirdzisks džentlmeniskums: divi harēmi

Zirdziņiem viss 70 hektāru lielais Pilssalas lauks ir viena vienīga dzīvojamā zona, sadalīta pa sektoriem, kā mājas plānojums. Savvaļas zirdziņi ir bara dzīvnieki. Pilssalā tie veido divus harēmus un jaunzirgu grupu. Kad Nordmanis runā par zirdziņiem, nāk prātā, kā Imants Ziedonis „Poēmā par pienu” stāstīja par govīm – ar pietāti, iznesību un redzējumu, kas ir pāraptverošs laicīgumam. “Lielais, klasiskais harēms uz salas ir ar izcilo ērzeli Očko priekšgalā,” skaidro Einārs. “Tas ir vienpadsmit gadus vecs ērzelis labākajos zirga gados, mierīgs, muskuļots, masīvs, karalisku gaitu. Neviens viņu par līderi neizaudzināja, tāds viņš jau atbrauca no Nīdelandes ar savām piecām sievām un dažāda vecuma bērniem. Maijā Očko ir visskaistākais; vajag redzēt, kā Očko dodas apraudzīt savus vasaļus. Viņam ir lepna gaita, izrieztas krūtis, spalva spīd un laistās. Kad parādās pirmā zaļā zāle, zirdziņi atkopjas ļoti ātri, burtiski divās nedēļās ziemas kaulainums ir prom, uz sāniem parādās ābolainums. Ja zirdziņiem uz spalvas ir “ābolīši”, tā ir pazīme, ka viņi labi jūtas.”

Salas ziemeļdaļā, pašā upes krastā, aug četri pieci veci koki, tur Očko harēmam ir iemīļotā bāzēšanās vieta – tur viņi berzējas gar kokiem, slēpjas no tveices vai puteņa. Ilgu laiku Očko harēms uzturējās pārsvarā salas tālākajā galā, jo harēmā dzima daudz kumeļu. Taču Očko vismaz divas reizes dienā aizstaigā parādīt citiem, ka viņš joprojām ir boss un netaisās palikt vecs vai atdot galus. Viņš aiziet līdz taku krustpunktiem, kur no visām pusēm atlēkšo arī citi, tad viņi sazviedzas, saošņājas. Pavasarī, maijā, jūnijā Očko ir arī neliela paspārdīšanās, pacelšanās uz pakaļkājām un tamlīdzīga izrādīšanās, hierarhijas un varas robežu iezīmēšana, ko Einārs nosaucis par “džentlmeņu tikšanos”. Līdz īstiem kautiņiem, ar zaudētāja bēgšanu atspārdoties, lieta gan nonāk visai reti...

Īpaša personība ir arī ērzelis Konjo – otrā harēma līderis. Konjo ir skaists, ar piemīlīgu, bet lepnu dabu. Viņa “izpilddirektors” ir Tetriks: ziņkārīgs, skraida visiem pa priekšu un ziņo, kas notiek uz Pilssalas. No viņa pavasaros jāturas pa gabalu, negants un enerģisks. Kad pirms trim gadiem uz Pilssalu no Nīderlandes atbrauca milzīgs divstāvu lopu furgons ar piekabi, vienā “kupejā” bija četrpadsmit zirdziņu, bet otrā – divi izlepuši ērzeļu kungi, Konjo un Tetriks. Nosacīti abi palikuši draugi. Viņu lielākā izklaide ir vārtīšanās dubļos Pilssalas attekā, kas kādreiz bija savienots ar pils kanālu. Zirdziņi šajā attekā vasarās dzer, bet vārtās dubļos tikai Konjo un Tetriks, citi ne. Ņemas zviegdami pa dubļiem! Ko dara Konjo, kad parādās Očko? Viņš lēkšo pretī, viņš nebūs tas, kurš muks. Abi satiekas taku krustpunktā, Tetriks līdzi kā adjutants, tad visi noskaidro attiecības.

Zirgu bara likumi ir gluži vai humāni: līdz noteiktam vecumam jaunajiem ērzelēniem jāmācās dzīve – kamēr esi jauns un zaļš, tu nekas neesi, audz, tad paskatīsimies! Jaunuļus audzina visi, kam nav slinkums. Viņi gan reizēm mēģina turēties pretim, reizēm paniski bēg. Nāks divu triju gadu vecums, tad redzēs, no kura veidosies līderis. Vai nu viņi vilinās sev līdzi dāmas no lielajiem harēmiem un veidos ģimeni, vai paliks jaunzirgu barā. Arī pusaugu ķēves tiek izdzītas no harēma, un tad viņas pievienojas “pusaudžu” baram. Šādā veidā daba paredzējusi, kā var izvairīties no tuvradnieciskas krustošanās. Vairākas ķēves un jaunzirgi turas kopā, bet, kā nāk pavasaris, tā grupa jau sāk dalīties.

Īsa pamācība ķēvju savaldīšanā

Zirgu harēmā galvenais ir tā sauktais alfa ērzelis un alfa ķēve. Standarta gadījumā, kā Očko, tas ir viens, citā harēmā ir divi – kā alfa ērzelis Konjo un beta ērzelis Tetriks. Tieši tāpat ir ar ķēvēm. Očko harēmā alfa ķēve ir Džipsa, pati gaišākā un pati vecākā. Viena no īpašām ķēvēm ir Trikija, liela, pelēka, droša. Vēl ir Olimpija – gaišā kafijas krāsā. Olimpija ir dāma labākajos gados; viņai ir ļoti interesanta meita – Olena, ruda kā lapsa. Viņu gan nīderlandieši izbrāķējuši kā ģenētiski neatbilstošu savvaļniecei. Skaisto ķēvīti draudēja atdot desās, bet Einārs šo lietu nokārtojis – iespējams, ka viņu paņems kāda zemnieku saimniecība. Bet desās nevedīs, Olena gaida kumeliņu.

Dagne ir bēdzēja. Viņa izbēga no savvaļas zirgu pļavām Raunas pusē un rātni pa Vidzemes šosejas malu nosoļoja 40 kilometru līdz Smiltenei, kur kādā zemnieku saimniecībā mēnesi sadraudzējās ar vecu, klibu mājas zirgu un pāris govīm. Zemnieks bija atradis Dagnes īstenos saimniekus, deva ziņu, ka viņam pieklīdis “savvaļas” dzīvnieks. Katram zirdziņam, kas nāk no Nīderlandes, kaklā implantēts mikročips ar savu numuru, un katrs zirdziņš ir ierakstīts ciltslietu grāmatā.

Reiz Eināram bijis jāiet vest atpakaļ cauri žogam caurumu izbēgušos. Trīs zirdziņi rāmi ganījušies pie pašas pils. To vidū arī dāmīte ar raksturu – Dagne, kas visu laiku cierēja ar savu dēlu Dadzi atdalīties no bara, kā arī jaunais kodelīgais zirdziņš ar vistumšāko spalvu – Opinars. Tā nu trijotne drasēja gar pili. Opinars iedomājies, ka tas ir viņa harēms, un sargājis no citiem. Viss kā dzīvē – jaunais zirdziņš pieņēmis ķēvīti par savu ar visu viņas bērnu. Ja divgadīgam zirgupuikam ir harēms, viņam ir liels lepnums, sajūta, ka jau ir liels ērzelis. Einārs ievērojis, ka harēmu vadošajiem ērzeļiem ir īpašs žests – draudīgi lienoša gaita, galva zemu noliekta, paralēli zemei. Tas nozīmē, ka baram jāsapulcējas. Jaunais šo žestu bija redzējis un atdarināja. Caur žogu uz viņu skaudīgi noraudzījās viņa vienaudži. Viņiem līdz sava harēma izveidošanai ne viena vien cīņa priekšā, un arī tad ne visiem tas izdodas...

Harēmā dzīve ir viegla – par visu atbild alfa ērzelis, bet, ja notiktu kaut kas negaidīts, ja kaut kas, nedod dies’, atgadītos ar alfa ērzeli, tad harēma ķēves uzņemtos atbildību. Tā arī tagad notiek – kamēr Očko ir prom, barā kārtību uztur dāmas. Očko bieži noiet maliņā, zem krūmiem, un bauda dzīvi: rāmi ēd krūmus, ka šmakst vien, citus netraucē un pats labi jūtas. Bet, ja barā kaut kas atgadās, pamet savrupību un ātri ievieš kārtību. Redz, jau atkal – Očko atlēkšo no karagājiena pret sāncenšiem, “nopozē” fotogrāfam, savāc savas dāmas kopā, un miers barā. Ja zirdziņiem kaut kur jādodas, visi izkārtojas skaistā zosu gājienā un dodas ceļā pa takām. Savukārt uz jautājumu par harēma noturēšanu “grožos”, Nordmanis rāmi atbild: “Ķēves var noturēt ar mieru.”

Drāma palienes pļavā

“Parasti pelēči ir mierīgi, pat flegmatiski,” gluži kā zirgu vārdotājs Einārs sāk stāstu. “Trači sākās kādu sestdienu. Strādāju pļavā, skatos: pa zirgu taku pie puiku bara ciemos nāk zirgu meitene. Septiņi jaunuļi, kā ieraudzīja viņu, tā visiem ausis gaisā, siekala tek, nāsis kā apakštases, visi barā metās virsū, apstāja ciešā lokā un ošņāja, sazviedzās trīs minūtes. Un tad tik sākās! Kolektīvs, momentāns kautiņš... Pa riktīgo. Zvērojošas acis, ieplestas, kūpošas nāsis, zviedzieni uz robežas ar rēcieniem! Tad no septiņiem atdalījās divi brašuļi – tumšais Opinars un pelēkais skaistulis Pūpols – nu kāvās tie abi. Pārējie pieci puslokā vēroja traci gluži kā puiši lauku zaļumballē. Jaunkundze, kurai šis turnīrs tika veltīts, pa to laiku visai vienaldzīgu ģīmi grauza zāli, it kā uz viņu nekas te neattiektos, sak’, ko viņi tur var ņemties?! Beigās melnais savas tiesības uz dāmīti pierādīja, un abi plecu pie pleca iesoļoja lazdājā...”

Pilssalā piedzimuši jau daudzi kumeļi. Savvaļas zirdziņu grūsnība ilgst vienpadsmit mēnešus. Ja kumeliņi piedzimst vēlā rudenī vai ziemā, tie var aiziet bojā. Pirmajā pavasarī, kad zirdziņi bija Pilssalā aizvadījuši tikai pusgadu, agrā, aukstā 2. marta rītā Einārs binoklī pamanījis zirgu barā kaut ko neparastu. Visi stāvējuši noliektām galvām un vērojuši kaut ko sniegā guļošu. Kad viņš piesteidzies, Trikija, viena no vecākajām ķēvēm, gulēja asiņainā sniegā grūtās dzemdībās. Lai glābtu ķēves dzīvību, nācies gulties blakus sniegā un palīdzēt, velkot kumeļu laukā. Visu, ko varēja, arī darīja ļoti vārgā kumeļa labā, diemžēl velti. Kad nelaimīgā māte saprata, ka tik ilgi gaidītais lolojums ir miris, viņa sāpēs un stresā tā nāvi saistīja ar Eināra klātbūtni un mežonīgā niknumā uzbruka.

“Pēc šā incidenta pāris dienas nespēju atgūties,” atceras Einārs. “Man patiešām bija bail tuvoties zirgiem, man šķita, ka viņi ir ļaunatminīgi, ka atceras, ka nu būs “klikšķis” uz mūžu.” Saņēmis dūšu, tomēr gājis pie zirgiem. Kas notika? Nekas. Ganījušies. Savā būtībā savvaļas zirgi ir miermīlīgi. Eināru zirdziņi uztver neitrāli, sak, nu, kas tas par “fruktu” tur staigā, bet ir cilvēki, kuri zirdziņiem nepatīk. Kāpēc, to neviens nezina, varbūt pēc kādiem netveramiem fluīdiem. Reiz pie Eināra atbraukusi draudzene – liela auguma, koša, raganīga sieviete. Aizgājusi aplūkot Eināra mīluļus, taču zirdziņi panikā sākuši kāpties atpakaļ, krēpes gaisā, ausis saspicējuši, klāt nelaida. Ej, nu izproti savvaļniekus!

“Cilvēce no zirgiem var mācīties harmoniju,” uzskata Einārs. “Te, uz Pilssalas, tagad dzīvo trīsdesmit zirgi, viņi ir sadalījušies trijos baros – divos harēmos un jaunzirgu barā. Katra kompānija stingri ievēro savu teritoriju un satiekas visai reti. Taču pagājušajā ziemā, kad nedēļu turējās –25 C, visi trīs bari turējās kopā. Viņi juta, ka ir grūti, it kā atrada kopēju valodu un apvienojās, kādu brīdi neplēsās savā starpā. Bijušais premjerministrs Godmanis arī pirms pāris gadiem teica: “Būsim kā pingvīni, sadodamies aplī, kad grūti laiki!”, bet cilvēki nez kāpēc apvainojās. Savvaļas zirgi rāda labu piemēru.”

Otrs, ko Einārs zina par savvaļas zirgiem, bet pats vēl nav piedzīvojis, ir attieksme pret vecajiem zirgiem. “Lielais ērzelis nebūs visu savu mūžu galvenais, viņš vēl ilgus gadus cīnīsies un pierādīs jaunajiem ērzeļiem savu vadoņa statusu, taču kādu dienu tomēr šajās cīņās zaudēs. Tad viņu neizdzīs kā zaudētāju no bara, viņš paliks par “vienkāršu” zirgu ar tām pašām tiesībām kā citiem zirgiem barā.”

Einārs ir safotografējis zirdziņus visdažādākajās situācijās un laika apstākļos. Pašam ir ideja, ka vajadzētu arī nofilmēt; noteikti sanāktu ne sliktāk kā „Discovery” filmās, kurās sekots līdzi kādam dzīvniekam savannā, viņš pat nosaukts kādā vārdā, viņa dzīvi vēro gada garumā. Einārs ir pārliecināts, ka viņa filma būtu tikpat aizraujoša, tā piefiksētu, kā zirdziņi darbojas: ganās, barojas, dzer, atpūšas, iet, satiekas cits ar citu. Paralēli zirdziņu uzvedības pētīšanai varētu pētīt arī biotopu. Taču ieskriet Pilssalā un cerēt, ka uzreiz ko tādu uzfilmēs, nevar. Zirdziņi nelaiž sev klāt un savas dzīves noslēpumus uzreiz kuram katram neizrāda. Ir vajadzīgs laiks un pacietība. Un tās Eināram ir gana, jo, viņaprāt, vēl ne tik drīz pienāks laiks, “kad savvaļas zirdziņi savairosies tādā daudzumā, ka apgrauzīs visu”.

“Labi, ka esam attapušies un labojam senču kļūdas,” domā Pilssalas zirdziņu sargs. “Agrāk bija modē doties uz safari un tikai šaut, bija modē nogalināt sumbrus, taču tagad pasaule ir attapusies. Tik daudz ir sanācis neatgriezenisku kļūdu, kad brīnišķīgu dzīvnieku sugas ir palaistas nebūtībā un izzudušas uz visiem laikiem, un tās vairs nevar atjaunot. Taču katram dzīvniekam ir sava dabā noteikta niša.”

– Vari pateikt, kas savvaļas zirgi bijuši iepriekšējās dzīvēs?

– Smagos darbos jūgti mājas zirgi. Nu viņi var atpūsties.

– Pieguļā naktī esi bijis pie zirgiem?

– Nav bijusi kompānija...

– Vai Ziemassvētku naktī kādreiz esi dzirdējis, ko zirgi runā? Ir teikts: kas dzird, ka runā, tas mirst.

– Es laikam dzīvošu ilgi, viņi neko man nepastāstīja. 2007. gada jaungada naktī biju aizgājis viens pats līdz tālajiem kokiem, meklēju, atradu viņus, klausījos, klausījos, sagaidīju pusnakti, atkorķēju šampanieti, ko es parasti nedzeru, sataisīju fotosesiju ar lēno zibspuldzi. Skaistas un pat maģiskas bildes sanāca. Jutos kā starp savējiem.

– Kas pats labāk gribētu būt – brīvs cilvēks vai brīvs zirgs brīvās ganībās?

–    Delfīns vai ūdrs – man ūdeņi patīk! – smaidot atbild Einārs.