Uzņēmēji gatavi pamest Latviju
Apsveram iespēju pārcelt ražošanu uz citu valsti, šādus izteikumus pēdējā laikā nākas dzirdēt aizvien biežāk. Turklāt gan no lielajiem biznesa spēlētājiem, gan mikrouzņēmumu pārstāvjiem.
Perspektīvāko starta laukumu vidū tiek minēta Rietumāfrika, Ķīna, Vidusāzija, Amerika un Krievija. Standarta privilēģiju klāsts: izdevīga nodokļu politika, lēts darbaspēks, jauni noieta tirgi, vietējās varas protekcija un pats galvenais – noteiktība. Tikmēr Latvija uzņēmējus biedē ar nenoteiktību un atkarību no Starptautiskā valūtas fonda (SVF), kas pilnīgi noteikti novedīs pie nodokļu pieauguma un iedzīvotāju maksātspējas samazināšanās. Bet, ja cilvēki nespēj neko nopirkt, kāda jēga šeit turēt cehus un veikalus?
Labāk Afganistāna nekā Latvija
Par iemesliem, kas mudinājuši aiziet no Latvijas laikrakstam „Vesti Segodnja” stāsta uzņēmēji. Rēzeknes autobusu parka (RAP) īpašnieks Vasīlijs Smuļs saka: „No Latvijas ir jābēg un nekavējoties! Iztopot SVF, valdība turpinās samazināt budžeta izdevumus. Tas ir gluži tāpat kā pirms pensijas samazināt algu. Pēc tam zobus būs jākar vadzī. Kā valsts politika atspoguļosies transporta sistēmā? Tiks samazinātas dotācijas un apmaksāto reisu skaits, kas nekavējoties izraisīs ķēdes reakciju – samazināsies darba apjoms, pasliktināsies tehniskā bāze, būs jāatlaiž darbinieki. Kritiskais punkts tiks sasniegts ļoti drīz. Tāpēc RAP paplašina savu ģeogrāfiju un starptautisko reisu skaitu. Domājam par dislokācijas maiņu uz Tadžikistānu. Protams, ir riskanti, jo obligāts nosacījums būs reisi uz karstajiem punktiem: Afganistānu, Pakistānu. Tomēr tur ir plašs, neapgūts darbības lauks. Katrā gadījumā mīnusos būs tikai Latvija, jo nodokļi aizies kaimiņu kasē.”
Uzņēmuma ”Rebir” valdes priekšsēdētājs Jānis Zudāns saka, ka šī brīža situācijā aiziet uz Ķīnu bijis labākais risinājums. Latvijā uzņēmums atstājis tikai mārketinga un tehnisko nodaļu. ”Mūsu svara kategorijas uzņēmumiem uzņēmējdarbības vide Latvijā ir pazudinoša: pie kopējā nodokļu sloga 44% mašīnbūvei nākotnes nav. Turklāt, viegli izsakoties, ekonomikas ministrija neinteresējas par elektroinstrumentu ražošanu. Viņiem šķiet, ka tas ir padomju laiku rudiments. Ka teica Ļeņins, revolūcija uzliesmo tikai tad, kad objektīviem apstākļiem pievienojas subjektīvie. Latvijā ir pietiekami daudz zemūdens akmeņu. Jau pirms diviem gadiem mēs sapratām, ka uz peļņu nav ko cerēt. Produkcijas pašizmaksa, ko negatīvi ietekmēja augstās darbaspēka izmaksas un dārgie energoresursi, padarīja mūs konkurēt nespējīgus. Visi gribēja kā Eiropā. Jaunieši uzskatīja, ka kļūt par strādniekiem, ir zem viņu goda. Visi gribēja būs „baltās apkaklītes”. Jaunos speciālistus ražošanā ar dzīšanu nevarēja iedzīt. Turklāt proftehniskā izglītība neizturēja nekādu kritiku. Līdz ar to pietrūka darba roku un mēs nevarējām izpildīt pasūtījumus. Pēdējā cerība palikt Latvijā bija viesstrādnieku aicināšana, bet viņiem atteica. „Rebir” bija viens no pēdējiem mohikāņiem, kas ražošanu turēja Eiropā.”
Reiz nodarbinājām 400 cilvēku...
Kompānijas „Super Bebris” īpašnieks Normunds Teko strādāšanu Latvijā pielīdzina pašnāvībai. „Negribētos pamest dzimtās vietas, bet es Latvijā neredzu nekādu perspektīvu. Esam vieni no lielākajiem nodokļu maksātājiem Vidzemē. Labākajos gados ražošanā tika nodarbināti ap 400 cilvēku, bet valstij mēs neesam vajadzīgi. Strādāt ar zaudējumiem ir pilnīgi bezjēdzīgi. Palielināt cenas – bezcerīgi, jo ir pārāk liela konkurence. Redzam taču, ka vietējā produkcija visai reti parādās veikalu plauktos. Vēl vairāk: teikšu, ka saistīt savu tirdzniecības marku ar bankrotējušu valsti ir bīstami. Nesen „Super Bebris” vienu no saviem meitas uzņēmumiem reģistrēja Spānijā, bet izvēlējās citu nosaukumu. Turienes spēlētāju loģika ir šāda: ja valsts, kur prece tiek ražota, nespēj noturēt savu ekonomiku, arī pats pārdevējs izgāzīs kontraktus.”
Kompānijas „Biolar” prezidents Jurijs Danilko stāsta, ka ražošanu pārcels uz Krieviju, kur kopējās izmaksas ir lētākas nekā Latvijā. Tam, ka cehi tiks izvietoti Krievijā, būs vēl kāda priekšrocība – nebūs šķēršļu izejai uz Baltkrievijas un Kazahstānas muitas zonu. Viņš saka, ka jāņem vērā Maskavas specifika: bez administratīvajiem resursiem un bez pazīšanās augstākajos varas ešalonos tur nav ko darīt. Tomēr šis faktors pamazām atvirzoties otrajā plānā un Krievija aizvien vairāk sākot līdzināties tiesiskai valstij, ko nevarot teikt par Latviju. „Biolar” saglabās savu bāzi Olainē: tā būs vieglāk aizsniegt Eiropas tirgu.
