„Tā ir bēgšana no realitātes, situācijas, kad ar abām kājām jāstāv uz zemes,” pārliecīgu aizraušanos ar „Fermu” vērtē psihoterapeite Aina Poiša.
Pret ilgstošu atrašanos tīmeklī viņa izturas skeptiski. „Cilvēki veido attiecības internetā, jo dzīvē viņiem nav drosmes to izdarīt. Spēlējot cilvēks jūtas kā Dievs, jo tas ir viņš, kas visu kontrolē un ar dažiem pieskārieniem klaviatūrai valda virtuālajā vidē, bet tas ir pašapmāns, jo dzīvē tā nenotiek. Viena daļa cilvēku spēlē fermerus vai komunicē kādā sociālajā vietnē, jo nejūtas pietiekami stipri, lai dzīvotu te un tagad. Tā vietā viņi sapņo, būvē ilūzijas, kā būtu, ja būtu.”
Nedzīvas puķes bez smaržas
Poišas viedoklis ir skarbs: „Atkarīgs cilvēks dzīvo iedomu pasaulē tā vietā, lai ar savu gribu un sviedriem izdarītu kaut vai kaut ko nelielu, piemēram, puķu podā izaudzētu īstu garšaugu. Tā vietā viņš nospiež pogu un displejā skatās uz nedzīvu puķi, kurai nav ne smaržas, ne īstas krāsas. Ir labi, ja sapņi ir tikai piedeva realitātei, kas ļauj pacelties spārnos, bet, ja ir tikai spārni, ar ko haotiski lidināties... Tas ir dīvaini.”
Ģimenes terapeite Maija Pļavniece pret spēlētājiem ir iecietīgāka: „Lieta ir ne jau dārzeņos, bet piederības izjūtā, kopīgā vidē un saziņā. Spēlētājiem ir par ko runāt, viņi saprotas no pusvārda, lieto vienu — spēles valodu. Satraukumam ir pamats, ja cilvēks sāk pa īstam pārdzīvot, raud, uztraucas. Tas nozīmē, ka spēle kļuvusi par realitāti.”
Pelna uz kāpostgalvu rēķina
Citās domās ir psiholoģe Daira Brūvere: „Šie cilvēki komunicē kāpostgalvu un vistu līmenī. Tā ir mūsdienu realitāte — cilvēki vairs neprot runāt par grāmatām, teātri, kino, nespēj saskatīt neparasto ikdienas dzīvē un pastāstīt to pārējiem. Tā vietā viņi, izlīdzoties ar pusvārdiem un aprautiem teikumiem, spriež par kaut kādu kustīgu bildīti, ko radījuši gudri cilvēki ar mērķi nopelnīt uz šo kāpostgalvu rēķina. Pasaules varenajiem vienmēr bijis izdevīgi, ka cilvēki ir truli un dzīvo tajā realitātē, kādu viņiem piespēlē.”
Psiholoģe Aira Briede uzskata, ka Fermas veidotāji izmantojuši situāciju, kad krīzes ietekmē ļaudis ir psiholoģiski vājāki, nevar atļauties kvalitatīvi atpūsties: „Televīzija un interneta piedāvājums balstās uz cilvēku vājībām — slinkumu un nevēlēšanos kaut ko mainīt, darīt pašam. Šobrīd cilvēki ir psiholoģiski mazāk aizsargāti pret dažādām ietekmēm, un tas tiek izmantots.”
Bīstami var būt arī īsti burkāni
Nevienam Kas Jauns izvaicātajam spēlētājam gan Ferma nav radījusi reālo dzīvi apdraudošu atkarību. Narkologs Jaroslavs Loginovs brīdina, ka satraukumam ir pamats, ja sāk zust īstenības izjūta un spēle kļūst svarīgāka par ikdienas dzīvi. „Ja cilvēks visu nakti gaida ražu, neraugoties uz to, ka nākamajā dienā ir svarīgas darīšanas vai nav izpildīts mājas darbs, viņam ir problēmas. Spēle ir tikai viena no bēgšanas formām, kas ir pamats jebkurai atkarībai. Savukārt iemeslu tai var būt tūkstošiem.”
Turklāt, ja kāds līdz spēku izsīkumam simt reižu uzrok un rušina īstu mazdārziņu ar īstiem burkāniem, arī viņam ir problēmas tāpat kā tam, kurš stiklainām acīm datora ekrānā blenž uz neeksistējošiem dārzeņiem.
Evija Hauka
