Ķermeņa valodas noslēpumi

Kad cilvēks klusē, viņš ir patiess, ķermenis nemelo. Žesti pauž to, ko cilvēks gribēja sacīt tolaik, kad vārdi vēl nebija izdomāti.

Mūsu ķermenis ir visīstākais melu detektors. Tas atšķirībā no pašpārliecinātā “Es”, kas mīt kaut kur tur galvā, melot neprot un prāta kontrolei pakļaujas tikai daļēji. Neverbālā komunikācija ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, tāpēc ir patiesāka, atklātāka. Kas mums liek uzticēties vai – gluži otrādi – neticēt cilvēkam? Domājat, vārdi? Nē! Ķermeņa kustības – roka pie sirds, viegla galvas pašūpošana, smaids, pieres saraušana, uzacu pacelšana, skatiens – šaudīgs vai tiešs, atklāts vai valšķīgs. Sociologs Fransuā Sjudžē grāmatā „Patiesība par žestiem” raksta, ka cilvēki aptuveni 7% uzmanības pievērš vārda nozīmei, 38% intonācijai, 55% – žestiem un mīmikai. Vēlreiz – 55% žestiem un mīmikai!

“Žesti un mīmika pasaka priekšā, vai cilvēks melo vai saka taisnību,” Krievijas dokumentālajā filmā „Melu detektors. Žesti” skaidro psihologs Aleksandrs Osmolovs. Žestu valoda radās tad, kad cilvēkam vēl nebija vajadzības melot, izlikties, tēlot.

Un tā – mācāmies atšifrēt žestu valodu. Par ko runā cilvēks, kad viņš klusē? Jo, kad cilvēks klusē, viņš ir patiess. Nereti dzirdam tieši to, ko gribam dzirdēt, un pēc tam žēlojamies: “Bet tu taču solīji, tu sacīji, es pats dzirdēju...” Mēs domājam – ja uzmanīgi klausīsimies, tad visu uzzināsim un sapratīsim, bet patiesībā ir jāskatās acīs un jāvēro kustības. Tieši pirksti, seja, acis, pat ausis un deguns ir mūsu īstie sarunas biedri. Ķermenis rada svārstības elektromagnētiskajā laukā, kas atrodas ap mums, un ar to palīdzību varam sajust, ko domā un kā patiesībā pret mums izturas paziņas un tuvi cilvēki, stāsta psihologs Andrejs Kenings. Tante ir salda kā cukura vate, pļāpā vienā laidā, visam piekrīt, slavē jūs vienā slavēšanā, bet ap dūšu kļūst šķebīgi, gribas ātrāk tikt no viņas vaļā, jo jūtam – kaut kas nav kārtībā. Uzticēties intuīcijai ir vērts vienmēr, tā mūs kā bruņukrekls sarga no indīgām bultām. Mūsu ķermenis ir pareizi uztvēris otra raisītos signālus – sīkus, niansētus, grūti pamanāmus. Piemēram, pavirši skatoties, šķiet, ka mīļie vārdi tantei nāk no pašiem sirds dziļumiem, bet lūpu kaktiņi uz sekundes simtdaļu noslīd lejup, acis iemirdzas salti vienaldzīgas, tātad patiesās domas nemaz nav tik cēlas. Vai – cilvēks, cenšoties otru par kaut ko pārliecināt, nervozi virpina pirkstus, savelk tos dūrē, kakls pie pašas auss pārklājas ar maziem sārtiem pleķīšiem, kas uzrodas iekšējas spriedzes brīdī. Tātad – kaut ko slēpj, nepasaka līdz galam.

Ja mums piemīt kaut nelielas novēršanas spējas un nelielas zināšanas par ķermeņa valodu, tad bez īpašām pūlēm spēsim noteikt, ar kādas nācijas pārstāvi esam satikušies. Angļu psihologs Argails novērojis, ka soms stundas laikā žestus izmanto ne vairāk kā desmit reizes, anglis – 50, itālis – 80, francūzis –120, arābs – 150, meksikānis – 180 reizes.

Neirolingvistiskās programmēšanas trenere Indra Melbārde nopūšas: izteiksmīgi žesti nav latviešu stiprā puse, jo esam introverta tauta, kurai atraktīva komunikācija nav raksturīga. Visticamāk, mēs iekļautos mērenajā viducī starp somiem un angļiem. “Zīmējot ar rokām gaisā, stāstu var vieglāk nolasīt, tas kļūst atpazīstamāks. Žesti ir stāsta papildināšana ar rokām, tie izraisa lielāku uzticēšanos. Mazi bērni žestus lieto neapzināti, laika gaitā sākot kopēt vecākus, autoritātes, kino varoņus. Žestus iespējams koriģēt, pielāgojot profesijas labajam tonim.

Politiķi un diplomāti emocijas un personisko viedokli paust nedrīkst, tātad žestu valoda viņiem ir ierobežota,” stāsta Indra Melbārde. Brīvāka, atraktīvāka, saistošāka žestu valoda ir kino un TV zvaigznēm. Savukārt ikdienā cilvēki kādu atdarina – daļu žestu viņi ir aizņēmušies un kopē. “Žestu nevar tulkot viennozīmīgi, tas jāaplūko kontekstā ar citām kustībām un niansēm. Piemēram, uz krūtīm sakrustotas rokas, kas it kā liecina, ka cilvēks nevienu nelaiž sev klāt, var nozīmēt arī to, ka viņam vienkārši salst. Apstākļi, kas liek lietot vienu vai otru žestu, vienmēr ir vairāki.”

Kā runāt žestu valodā bez akcenta un komunicēt ar cilvēkiem tā, lai iegūtu uzticēšanos? Palūkosim, ko māca daudzās biznesa treniņu kompānijas. Kontakta līmenis ir no vēdera vidusdaļas līdz pierei. Šo neredzamo līniju ar žestiem nedrīkst pārkāpt. Roku kustībām jābūt plastiskām, atvērtām, sarunas biedram jārāda plaukstas. Šā žesta nozīme ir nemainīga no tiem laikiem, kad atvērta plauksta nozīmēja, ka rokās nav ieroča, tātad tiek piedāvāts miers un draudzība. Aiz muguras sakrustotas vai sānos iespiestas rokas (es te esmu galvenais, es aizņemu daudz vietas) kontaktu izjauc. Nedrīkst berzēt rokas – tas rada aizdomas par krāpšanu.

Priekšstats, ka skatīšanās acīs liecina par godīgumu, ir maldīgs, saka Indra Melbārde. Tas atkarīgs no tā, ar kādiem maņu orgāniem cilvēks labāk uztver pasauli – ar redzi, dzirdi vai tausti. Sajūtu cilvēks bieži raugās lejup, un nezinātājs nodomā, ka šis cilvēks nav atklāts. Un tomēr. Prasmi skatīties acīs, līdzīgi kā citas, var uztrenēt. Par normu tiek uzskatīts, ka 60% no sarunas laika mēs skatāmies otram acīs, pārējā laikā neuzbāzīgi vērojam cilvēku kopumā. “Žesti vai nu izraisa uzticēšanos, vai – pretēji – rada distanci. Liela nozīme ir ķermeņa izvietojumam. Ja cilvēks mazliet pieliecas uz priekšu, viņš ir ieinteresēts, koncentrēts acu skatiens liecina par uzmanību, aktīvu ieklausīšanos. Tiek uzskatīts, ka intīmā privātā zona ir aptuveni pusmetru ap mums un nevajag iet otra teritorijā, jo tas rada barjeru, cilvēks jūtas apdraudēts. Šo robežu neievērot drīkst tikai tuvi cilvēki.”

Žestu atšķirīgās nozīmes

Jau 300 gadu pirms mūsu ēras sengrieķu valstsvīrs un orators Dēmostens uz jautājumu, kas nepieciešams, lai gūtu panākumus publikas priekšā, atbildēja: “Žesti, žesti, žesti.” Viņš bija slavens ar to, ka žestus iestudēja stundām ilgi. Savukārt armēņu cars Trimidads pēc viesošanās Romā bija šokēts par Nerona spēju tik daudz pateikt bez vārdiem.  

Senatnē ķīniešu dimanta tirgotāji labi zināja, ka jālūkojas klientam acīs – ja, aplūkojot preci, zīlīte paplašinās, var prasīt jebkuru cenu. Žestu nezināšana bēdīgi beigusies ne vienam vien misionāram, kas centies afrikāņu ciltīs sludināt Dieva vārdu. Te īsti vietā būs stāsts par melnajiem smiekliem. Eiropiešiem smiekli nozīmē pozitīvas emocijas, labvēlības izrādīšanu, bet... vai tāpat ir afrikāņu cilvēkēdāju ciltīs? Par to, ka mežoņi sastājās aplī un, skaļi smiedamies, tuvojās Dieva kalpam, misionārs priecājās tikai īsu brīdi. Drīz vien viņš, valdot tikpat priecīgam noskaņojumam, atvadījās no dzīvības, jo, izrādās, cilvēkēdāju ciltis pirms asiņainā rituāla un dzīrēm skaļi smejas un priecājas.

Reiz ASV prezidents Ričards Niksons Brazīlijā nonāca divdomīgā situācijā, jo pūļa priekšā pacēla roku ar savienotu lielo un rādītājpirkstu, kas Amerikā nozīmē – viss kārtībā, O.K. (starp citu, Kolumbijā, lai tūristi nenonāktu neveiklā situācijā, ir izdota vārdnīca, kurā iztulkoti aptuveni 2000 žestu). Turpretī Brazīlijā šis žests ir vulgārs, seksuāli aizskarošs un labākajā nozīmē līdzinās pigai. Dažviet Latīņamerikā ir vēl trakāk – tas ir nāvīgs aizvainojums. Francijas dienvidu piekrastē tā apzīmē nulli jeb neko, Japānā – naudu, bet Tunisijā tie ir draudi nogalināt.

Saūda Arābijā galvas pakratīšana uz priekšu nozīmē – nē, sāņus – jā. Ja Francijā pieliksiet pirkstu pie deniņiem, būsiet pateicis, ka sarunas biedrs ir muļķis, bet Nīdarlandē – ka jums darīšana ar gudrinieku, Itālijā vēlēsiet sarunas biedram veiksmi un izdošanos, Spānijā – izteiksiet neuzticēšanos. Lielākajai daļai Eiropas tautu jostas savilkšana nenozīmē pilnīgi neko, taču japānim tas jāsaprot kā harakiri pieteikums. Islāma piekritēji kreiso roku uzskata par nešķīstu, tāpēc nebūtu prātīgi šajās zemēs žestikulēt, ēst vai pasniegt dāvanas ar kreiso roku. Lai gan... arī mēs, eiropieši, ar labo roku metam krustu, zvēram, dodam svētību, sniedzam labo roku sasveicinoties un atvadoties, lūdzam žēlastības dāvanas. Labs piemērs ir princeses Diānas tradicionālā galvas noliekšana nedaudz uz leju un sāniski. Tiek uzskatīts, ka tas viņai palīdzēja labdarības misijās Tuvajos Austrumos, kur šis žests tika uztverts labvēlības zīme un izraisīja uzticēšanos.

Krievu elites žurnālists Sergejs Briļevs ir intervējis daudzus valsts vadītājus, tostarp Vladimiru Putinu un Džordžu Bušu. Tomēr vienā no arābu valstīm viņam gandrīz gadījās nopietna ķibele. Prezidentam, kuru bija paredzēts intervēt, pietuvinātie ļaudis žurnālistam vaicājuši, kā viņš sarunas laikā grasās sēdēt. Briļevs atbildējis – tāpat kā parasti. Vakarā viņš bruņotā mersedesā aizvests uz bunkuru, kur Briļevam paskaidrots, ka arābu pasaulē nedrīkst kāju likt pāri kājai, jo atklāti redzama kurpes zole tiek uzskatīta par ļoti aizvainojošu. Tas arī izskaidro, kāpēc šajās valstīs preses konferencēs dažkārt mētājas ar kurpēm.  

Augsti politiķi vairs nepieļauj nopietnas komunikācijas kļūdas, viņiem to nepiedod. Bet nebūt ne tik sen varējām vērot aiz galda noslēpušos sagumušus varasvīrus, kuri kaut ko vervelēja zem deguna nesaprotamā nomenklatūras leksikā. Kā var uzticēties tādam, kurš slēpjas no tautas? Publikai jāredz viss cilvēka stāvs, nelaime tikai tā, ka politiķi nezina, ko ar to iesākt, kur likt rokas un kājas. Mūsdienās politiķi, lai kļūtu par publiskām personām, kas droši iziet televīzijas kameru un foto objektīvu priekšā, trenējas gadiem ilgi. Viņu publiskais tēls tiek radīts no īpašībām un žestiem, kas viņam jau piemīt, tomēr rezultāts ir gluži svaigs.

Ir naivi domāt: tas Medvedevs gan ir malacis, tik cilvēcisks un apņēmīgs puisis, bet Obama – tik simpātisks un atklāts. Uzreiz var redzēt – sirds cilvēki... Ha-ha! Patiesībā jūs redzat n-to profesionāļu komandas darba rezultātu. Aplausi pienākas viņiem. Un mēs pat zinām dienu un datumu, kad politiķi un mediji apjēdza – tu esi tas, pēc kā tu izskaties!

Apvērsums apziņā notika 1960. gada 26. septembrī – dienā, kad divi Amerikas prezidenta amata kandidāti – Ričards Niksons un Džons Kenedijs – piedalījās televīzijas debatēs. Niksons bija gaišā uzvalkā, kas saplūda ar studijas fonu, bez grima, bāls; viņš pēc slimības svīda un šķita apjucis. Turpretī Kenedijs bija lielisks – iededzis, pārliecinošs, atraisīts, enerģisks, smaidošs. Raidījumu noskatījās 75 miljoni amerikāņu un uzgavilēja Kenedijam.

15 miljoni radio klausītāju, kuri neredzēja Kenedija žilbinošo smaidu un Niksona bālumu, deva priekšroku Niksonam. Kāpēc? Viņi bija ieklausījušies sacītajā un Niksona argumentus atzinuši par pārliecinošākiem. Re, kā! Neklausieties manos vārdos, skatieties, cik es esmu smuks! Mūsdienās pie amerikāņu prezidenta tēla strādā nevis desmitiem, bet simtiem vislabāko speciālistu. Bet politiķi mēdz kļūdīties pat pēc gadiem ilgiem treniņiem, tāpēc – vērojiet! Pie mutes pielikts pirksts nozīmē – nerunā! Cilvēks neapzināti mēģina sevi apturēt, lai nepateiktu neko lieku. Lai panāktu pozitīvu sarunas rezultātu, kurpju purngaliem jābūt atvērtiem pret sarunas biedru, žestiem horizontāliem, nevis vertikāliem, kas tiek uzskatīti par norādošiem un nospiedošiem. Sakrustotas rokas un kājas (dubults krusts) liecina par bailēm, nevēlēšanos runāt. Pacelts pirksts – es kaut ko kādam mēģinu pierādīt. Virs pūļa pacelta roka ar izstieptu rādītājpirkstu nozīmē: es jums pavēlu. Dūres uz galda: es jums visiem parādīšu. Politiķis saka, ka ir demokrāts, bet žestikulējot pirksti ir sakļauti tādā kā tūtā, un tas nozīmē, ka patiesībā viņš valda stingri.

Bet ko iesākt ar dabiskajiem, personībai piemītošajiem žestiem? Neba nu padarīt cilvēku par marioneti, kas bezjūtīgi kustina locekļus noteiktā amplitūdā. Nē, paldies! Ne tādus politiķus, ne televīzijas šovu vadītājus nevienam nevajag. Atcerēsimies, ka viens no veiksmīgas komunikācijas stūrakmeņiem ir dabiskums un patiesums. Te nu pie darba jāķeras polittehnologiem. Runājot datoru terminoloģijā, politiķis ir jāpārstartē, jānovāc negatīvie žesti, padarot tos neitrālus. Vispirms politiķim ļauj izpausties pēc sirds patikas, un tikmēr viņš tiek filmēts. Tad komanda skatās filmu un negatīvā žesta vietā izvēlas līdzīgu pozitīvu. Piemēram, paradumu raustīt kaklasaiti aizstāj ar rokas pielikšanu pie sirds, kas simbolizē atvērtību un translē pozitīvu informāciju.

Indra Melbārde stāsta: “Atcerieties, cik sākumā Šķēle bija nervozs, noraidošs pret medijiem, nepārliecinošs! Viņš ir mainījies, no viņa staro miers, pārliecība. Trenētie cilvēki publikas priekšā ir pilnīgi citādāki nekā ikdienā. Runājot par Eineru Repši, var teikt, ka viņi ir divi – publiskais un privātais. Esmu dzirdējusi, ka viņš nav tas cilvēks, ko mēs redzam TV ekrānos. Ar prieku vēroju Baraku Obamu, cik viņš skaisti žestikulē, kā runā. Viņš izpaužas ļoti saskaņoti – runa, intonācija, kustības ir harmoniskas. Grūti iedomāties otru tik amerikāniski kaislīgu oratoru. Savukārt Dmitrijs Medvedevs pauž dabisku cilvēcību, enerģiskumu, turpretī Putins nepauž vispār nekādas emocijas.”

Neverbālās komunikācijas speciālistus aizvien biežāk palīgos aicina kadru aģentūras. Varat iesniegt desmit lappušu garu CV, uzdodoties kaut vai par kosmosa valdnieku, un stāstīt jebkādas pasakas, skatiens un kustības jūsu dzīves un karjeras stāstu izteiks precīzāk. Un to izlasīs! Psihologiem, kas specializējas neverbālajā komunikācijā, zināmi visvisādi knifiņi. Viņi prot korekti un nemanot izsist jūs no līdzsvara. Indra Melbārde stāsta, ka pārrunu laikā tiek uzdoti āķīgi, sarunas kontekstā neiederīgi jautājumi, radītas nestandarta situācijas, lai cilvēks apjuktu un sāktu runāt savā patiesajā ķermeņa valodā, atklājot īsto būtību. “Dažreiz saka – viss bija labi, bet jutu, ka tur kaut kas nav tīrs. Ķermeņa valoda pavēsta patiesību.”  

Lūk, daži vienkārši vērojumi. Cilvēks pieskaras ausij, tātad nezina atbildi. Melojot raugās grīdā, iekož lūpā, pieskaras plakstiņam, piesedz muti, pieklājīgi smaida, bet acis paliek nopietnas, burza apkaklīti, pieskaras ausu ļipiņai vai brauka zodu. Bet varbūt tas tāpat vien? Nu ko, lūdziet vēlreiz atkārtot sacīto, tas palīdzēs noskaidrot patiesību. “Metavēstījums sastāv no vairākām komponentēm – no paustās domas un iekšējām svārstībām, pārdomām, pārdzīvojumiem un ķermeņa valodas. Netrenētam cilvēkam metavēstījums atrodas ārpus apziņas kontroles, bet to var apzināti trenēt,” saka Indra Melbārde. Protams, izrunātie vārdi var tikt uztverti dažādi – ir liela nozīme, vai tos izteiksiet pieklusinātā noteiktā tonī, ģērbies tumšā uzvalkā ar mācītāja formai raksturīgo apkaklīti, vai smejoties ar salātlapu starp zobiem un dažādas krāsas zeķēm kājās.

Mēs varam iemācīties sevi apvaldīt, varam iestudēt kustības, bet deguna niezēšanu, svīšanu vai plakstiņa noraustīšanos ietekmēt nevaram. Marketologs Nikolass Koro saka, ka acis nevar melot, jo zīlīšu kustības gribasspēkam nepakļaujas. Tieši tāpat kā vēdera burkšķēšana un smadzeņu darbība. Tās ir trīs lietas, kuru priekšā esam bezspēcīgi. Seko svīšana, sarkšana, niezēšana utt.

“Ir daži žesti, ko nav iespējams iemācīties, tie nav viltojami,” saka Indra Melbārde. “Kontrolei nepakļaujas fizioloģiskie marķieri, piemēram, spontāns nemiers, elpošana, acu zīlīšu kustības, sarkšana, bālēšana, svīšana, pulsa paātrināšanās, mikrokustības. Ja arī cilvēks iemācās sevi vadīt, šīs nianses paliek tik un tā. Piemēram, gandrīz nemanāma mazā pirkstiņa ietrīsēšanās var nodot uztraukumu. Katram cilvēkam šīs nianses ir citādākas, tāpēc, uzmanīgi vērojot, kā cilvēks reaģē, kad ir sadusmojas, šo pašu reakciju pamanīsim, kad cilvēks dusmas gribēs noslēpt. Ja satraukuma brīdī noraustās plakstiņš, tā notiks arī citreiz, lai gan nekas cits par satraukumu neliecinās. Mūsu ķermenis un apziņa ir vienoti. Prast vērot seju, rokas un, galvenais, saskatīt – tā ir liela māksla.”

Kad uz spēles ir likti miljoni, biznesa haizivis aicina talkā psihologus. Tuvojoties kontrakta noslēgšanas brīdim, pieslēdzas neirospeciālisti, kas žestus atšifrē ne sliktāk kā datorprogramma. Viņi atrodas otrajā frontes līnijā un stimulē, lai sarunas temps pieaugtu tiktāl, ka biznesa partneri vairs nespēj kontrolēt savu nepaklausīgo ķermeni. Piemēram, lēna pieres, deguna, zoda berzēšana nozīmē, ka cilvēks ir apzinājies un kritiski vērtē situāciju. Ja biznesa partneris ir jums ieinteresēti pietuvojies vai atslīdzis krēslā, atstājot rokas atvērtā žestā, apsveicami – esat vinnējis, rezultāts ir ar plusa zīmi. Bungošana pa galdu ar pirkstiem var nozīmēt to, ka sarunas biedrs jūtas garlaikots, briļļu noņemšana, aplūkošana, tīrīšana ir pauze  pārdomām. Sarunās ir svarīgi sarunas biedram nepienākt pārāk tuvu, labāk ir nedaudz attālināties, ļaujot cilvēkam justies mierīgi un brīvi.

Interesanti, ka deja pastāsta to, kā runāja tad, kad runāt vēl neprata. Un tieši dejā izkristalizējas problēmas, kas cilvēku nomāc, jo kustības atspoguļo cilvēka psiholoģisko stāvokli. Ja melojam paši sev un cenšamies dzīvot pretēji iekšējai būtībai, ķermenis cieš, un tas ir redzams. Saliekti, saspringti pleci un mugura, kurai uzvelta neredzama, netīkama nasta. Ja sieviete neprot kustēties plastiski, tas nozīmē, ka viņa neatļaujas būt sievišķīga vai nespēj piesist kāju, kas ir īsākais ceļš uz gribas izpausmi.

Jāzina, ka žesti tiek ģenētiski pārmantoti, tāpēc arī aristokrātu žesti tik ļoti atšķiras no parastu ļaužu stīvajām kustībām. Uzreiz redzams, ja nauda un tituls ir mantots – žestu minimums, pēc rokām un ķermeņa nevar nolasīt neko, jo ļaudīm karalis nav jāredz nervozi burām kabatas lakatu vai kasām degunu. Un tomēr – ja esat žestu valodas lasīšanas meistars, iespējams ielūkoties pat Anglijas karalienes domās! Re, viņa pieskaras auss ļipiņai, tātad par kaut ko nav pārliecināta. Pirms brīža karaliene izsolē ir nopirkusi klavieres un tagad pārdomā, kam tas bija vajadzīgs...

Ar žestiem cilvēks maina savu sociālo statusu, savukārt statusa maiņa nes līdzi jaunus žestus. Par sevi pārliecināta, stipra cilvēka žesti atšķiras no iebiedēta, nepārliecināta cilvēka kustībām. Pirmām kārtām jau iztaisnojas pleci, krūtis it kā izriežas, izvirzās apakšžoklis – lūk, viņš, dzīves uzvarētājs! Kā atšķirt miljonāru no ubaga? Jūs domājat, pēc dārga pulksteņa, uzvalka, apaviem? Nē! Tie, kas apgūst „face control”, nekļūdīgi spēj atšķirt plebeju no bagāta un ietekmīga cilvēka – pēc žestiem. Miljonāru kustības ir nesteidzīgas, atvērtas, pabeigtas. Jebkura nervozitātes izpausme liecina, ka cilvēks vēl nepieder pie tā sabiedrības slāņa, kurā viņš sevi vēlētos redzēt. Uzsvērti dārgi ģērbusies sieviete ar plandošu šalli ap pleciem radītajam tēlam neatbilstoši strauji pietupstas. Viena kustība, un viss sabojāts – viņa pieliecas bābiski kā kolhozniece, un nelīdzēs nekādi briljanti. Vērojam vēl – plati noliktas kājas, iztaisnoti, brīvi pleci vai uz pleciem sakrustotas rokas – šie žesti liecina par pašpārliecību; ja stāvot viena kāja ir krusteniski pārlikta otrai – par neatkarību.

“Gribu uzsvērt, ka žestus vajag lietot, tas ir labs palīgs komunikācijā. Arī publiskas personas, prasmīgi lietojot žestus, pasaka vairāk un pārliecinošāk nekā ar vārdiem vien. Žestu valodai nevajadzētu būt kā aizaugušam dārzam, bet nevajadzētu būt arī samākslotai, neīstai. Gribētos visiem novēlēt skaisti žestikulēt ar skaistām rokām. Vislabāk, ja cilvēks ir godīgs un pozitīvi atvērts – es esmu tāds, kāds esmu!” stāstu pabeidz Indra Melbārde. “Un vislabākie panākumi tiek gūti, kad iekšējā būtība atbilst ārējai!”

Evija Hauka/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva