Maskavas forštate. Vai tiešām tik bīstams rajons?
Trīs solīdi tērpušies jaunieši pāris soļu attālumā seko melnīgsnējai meitenei un visi kopā sazvērnieciski nozūd kādā pagalmā. “Kāsītis ir?” Skūtgalvains, būdīgs vīrs, pīpējot uz veikala lievenīša, lielās: termiņu cietumā nolauzu, bet tagad, lūk, man šeit savs bizness.
Trekno gadu būvniecības bums te gājis secen, un veikalu skatlogi nemirdz plašā spožumā. Te ir daudz graustu un daudz likteņa pabērnu. Bet būsim godīgi – pēdējo gadu laikā ne mazums vietu sakoptas, atjaunotas un uzlabotas. Zaļajos parkos un skvēros rotaļājas bērni, un Krasta iela ar jaunajiem objektiem kā asa un dinamiska robežas līnija iezīmē mūsdienu straujo dzīves skrējienu. Maskavas forštate atrodas turpat blakus, bet savrup – tā ir citādāks vaibsts eiropeiskās Rīgas sejā.
Rīgas Bābele. Raibā publika
Aiz Rīgas Centrāltirgus skaisti atjaunotajiem spīķeriem sākas ceļš uz citurieni. Starp Daugavu un dzelzceļa loku, līdz pat Dienvidu tiltam kā cita pasaule plešas Maskavas priekšpilsēta jeb Maskavas forštate, kas augusi un veidojusies caur gadsimtiem ilgu likteņa sūrumu – smags darbs, saules un vēja aprautas sejas, sastrādātas rokas un izdzīvošana. Pat likteņupe Daugava senāk bija kā sazvērējusies – katru gadu palu laikā kāpa ārā no krastiem un darīja postu, līdz priekšpilsētas iedzīvotāji uzcēla krietnu dambi vēlāk tur tika izbūvēta Maskavas iela).
Pirmās ziņas vēstures avotos par šo rajonu rodamas ap 14. gadsimtu, kad te pletās Rīgas priekšpilsēta Latstādija. Daugavā pienāca kravu kuģi, bija ierīkotas noliktavas, kuģu būvētava un virvju vijēju darbnīca, 16. un 17. gadsimtā darbojās arī pilsētas kaļķu ceplis. Maskavas forštate pulcēja raibu publiku – strādnieki, kuģotāji, pasaules braucēji, bet īpaša loma šā rajona attīstības vēsturē bija krievu tirgotājiem.
Pirms pārsimts gadiem Rīgas rāte noteica: te būs apmesties visiem no Krievzemes (pārsvarā Polockas un Novgorodas) iebraukušajiem tirgoņiem! Šim nolūkam vispirms tika uzbūvēta tā dēvētā Krievu sēta jeb Maskavas nams (starp Gogoļa, Turgeņeva, Puškina un Elijas ielām). Savukārt 1772. gadā Turgeņeva ielā tika uzceltas jaunas ēkas, un krievu tirgotājiem tur jau piederēja 92 nojumes, kurās pārdeva dzelzi, sāli, linu, audumus un citas preces. Tā viņi iedzīvojās un deva savu artavu pilsētas attīstībā – arī kā mecenāti, rūpnieki, kultūras cilvēki. Laika gaitā nacionālais sastāvs kļuva arvien daudzkrāsaināks, uz dzīvi apmetās poļi, ebreji, čigāni.
Taču dzīve Maskavas forštati nelutināja. Viens no traģiskākajiem vēstures datumiem – 1812. gada 24. jūlijs. Tas bija laiks, kad Napoleona karaspēks gāja pāri visai Eiropai, aiz sevis atstājot krāsmatas, sāpes un ciešanas. Rīgas kara gubernators Esens bija saņēmis ziņas, ka iekarotāju izlūki redzēti jau pavisam tuvu – tepat pie Katlkalna. Viņš policijas priekšniekam deva pavēli: Daugavas labā krasta priekšpilsētu nodedzināt! Karaspēka daļas vēla darvas mucas, ņēma pakulas, un 24. jūlija naktī viss liesmoja ugunī. Panikas pārņemtie cilvēki glābiņu meklēja aiz pilsētas cietokšņa sienām, un no vairāk nekā septiņiem simtiem dzīvojamo namu palika vienīgi krāsmatas. Bet Napoleons? Ne viņš, ne viņa karapūļi līdz Rīgai neatnāca. Kara gubernatoru pēc dedzināšanas atstādināja no amata, un liktenīgās nakts pirmajā gadadienā viņš atņēma sev dzīvību nošaujoties.
Drūma aura. Asiņainās geto lappuses
Uzņēmējs Sergejs Bregeda, kuram darba vietas atrodas dažādos Rīgas rajonos, līdz ar to arī iespēja salīdzināt, atzīst: “Pēc savām iekšējām izjūtām varu teikt: man šeit nepatīk. Taču pateikt: “Nepatīk!” tas ir tikpat kā nepateikt neko... Šīs izjūtas veido vesels apstākļu kopums. Pirmkārt, vēsturiskā informācija. Otrkārt, tas, ko redzu šodien. Kā zināms, gadsimtu gaitā Maskavas forštate ir daudz cietusi – sākot ar dabas kataklizmām un beidzot ar cilvēciskām traģēdijām. Lai pasargātos no Daugavas ūdeņiem, cilvēkiem senatnē bija jāveido vaļņi, te izvietojās armijas daļas, militārie formējumi. Esmu dzirdējis, ka padomju gados šeit piešķīra mājokļus cilvēkiem, kuri iznāca no cietuma. Savas pastāvēšanas laikā Maskavas forštate ir pārcietusi kādus desmit lielus ugunsgrēkus... Māja, kurā šeit strādāju, ir ļoti noslēpumaina, tur bijušas militārās organizācijas, milicija, tur atrodas slepenas telpas. Man faktiski ļoti nepatīk padomju laiku arhitektūras askētisms, un te šī tendence ir saglabājusies. Tomēr mana attieksme pret Maskavas forštati nav viennozīmīga. Krasta ielā pēc astroģeogrāfijas ir Ūdensvīra ietekme, un man kā Auna zīmes pārstāvim tur patīk (taču tā ir cita dinamika), savukārt, nākot dziļāk forštatē, var just, ka kopumā šim rajonam nav laba aura. Visādā ziņā – tā nav aura, kas dod drošības izjūtu.”
Jā, uzņēmēja teiktais ir balta patiesība – posts un sāpes Maskavas forštatei gājušas pāri kārtu kārtām. Cita asiņaina un šausminoša vēstures lappuse – ebreju geto Otrā pasaules kara laikā, kad hitleriskā Vācija īstenoja šīs tautas iznīcināšanas politiku. “Te visapkārt viss ir piesūcies ar apvainojumiem, pazemojumiem, varmācību un nāves auksto elpu, un nekāda laika distance nekad šo drausmīgo smārdu nespēs dzēst vai remdēt,” grāmatā „Rīga kājāmgājējiem” raksta Andris Kolbergs. Vēstures avotos un aprakstos ir skaitļi un hronoloģija, bet dzīvē aiz tā – tūkstošu tūkstošiem traģēdiju.
„Rīgas vēstures enciklopēdija” (citariga.lv) vēsta, ka Rīgā 1941. gada 2. un 3. jūlijā ar vācu varas atbalstu tika izveidota Arāja šāvēju komanda, 4. jūlijā nodedzināja ebreju sinagogu Gogoļa ielā 25. Vēlāk Rīgā un tās tuvumā pāris dienās tika nogalināti aptuveni 4300 ebreju.
Pirmajam nežēlīgo šaušanu vilnim sekoja vācu okupācijas varas rīkojumi par ebreju tiesību ierobežojumiem. Viņiem bija liegts ierasties sabiedriskos sarīkojumos, braukt tramvajā vai autobusā, iet pa ietvi, cilvēkiem uz drēbēm bija jābūt īpašajai pazīšanās zīmei – dzeltenai Dāvida zvaigznei. Lielā geto teritorija (starp Maskavas, Jersikas, Ebreju, Līksnas, Lielā Kalna, Katoļu, Jēkabpils, Lauvas un Lāčplēša ielām) bija izolēta ar dzeloņdrāšu žogu un bruņotu apsardzi.
1941. gada novembrī jaunieceltais Ostlandes augstākais SS un policijas vadītājs ģenerālis Frīdrihs Jekelns no Heinriha Himlera saņēma pavēli likvidēt Rīgas, Liepājas un citus geto, dzīvus atstājot vienīgi speciālistus ar labām darba spējām. Tika izstrādāts detalizēts nogalināšanas plāns, kuru realizēja vācu šāvēju specvienība. Geto iemītnieku konvojēšanā uz eksekūcijas vietu iesaistīja latviešu brīvprātīgo policiju. Savukārt “evakuāciju” īstenoja no Vācijas atsūtīti policisti, kuri rīkojās ar īpašu nežēlību; viņi bija sadzērušies un alka asiņu. Bija dota pavēle: tie, kuri mēģinās bēgt vai paslēpties geto teritorijā, ir jānošauj. 1941. gada 23. novembrī agrā rītā Ludzas ielā bija aptuveni 300 nošautu ebreju līķu, bet Rumbulā tika nogalināti 27 800 ebreju.
Vietējie iedzīvotāji arī tagad apliecina: kādreizējā geto teritorija vēl arvien Maskavas forštatē ir kā melnais kvadrāts, te vairāk nekā citur ir graustu, likteņa pabērnu un narkomānu.
“Gar dievnama sētu sasēdusi vesela virkne vīru. Kaut dažam apģērbs nodriskājies un zābaki ilgojas pēc atpūtas kurpnieka darbnīcā, sejas smaidošas /.../ Ko nu tagad bēdāt, – kāds steidzas stāstīt, – pavasaris klāt – ledus iet. Aizies ledus, atnāks plosti, un Titānā darba pietiks visiem. Izrādās – viņi kokstrādnieki. Ziemā, kad zāģētavām pietrūkst darba, izbraukājuši mežus. Simtgadu priedes ir gāzušās zem viņu cirvju vēzieniem,” savā tēlojumā ap 1935. gadu stāsta nepārspētais Rīgas apdziedātājs Aleksandrs Čaks. („Pa Aleksandra Čaka pēdām”, Raimonds Zalcmanis, „Literatūra un Māksla Latvijā”.)
Tomēr todienas un šodienas vīri atšķiras. Mūsējie ir vairāk dzīves mētāti un likteņa apbružāti – cer uz palīdzību, un vietējie zina stāstīt, ka Grebenščikova vecticībnieku baznīca grūtdieņiem šo atbalstu nežēlo.
Starp citu – arī vecticībnieki te cēlušies no izstumto kārtas. Latvijā viņi ienāca 17. gadsimta otrajā pusē, kad Krievijas baznīca reformu dēļ sašķēlās. Valdošā baznīca vecticībniekus nežēlīgi vajāja. Savukārt Rīgas pilsētas vadība pret viņiem izturējās labvēlīgi, bet vecticībnieki turēja godā vietējās tradīcijas. Tā nu viņi apmetās Maskavas forštatē un vēl joprojām te ienes gan garīgumu, gan atbalstu.
Sergejs, sasaistot pagātni un tagadni, attīsta domu, ka vide Maskavas forštatē veidojusies it kā piespiedu kārtā: “Vecticībnieki šeit apmetās pēc tam, kad viņus izraidīja no sabiedrības, Krievzemes tirgotājiem lika apmesties ar rātes rīkojumu, arī padomju laika ieslodzītie faktiski te nonāca tādā kā piespiedu kārtā. Kaut arī starp šiem vēstures notikumiem ir pietiekami ilgi laika nogriežņi un tās ir atšķirīgas lietas, tomēr veidojas zināma savdabīga pēctecība.”
Uz pārējā pilsētas fona Maskavas forštate ir tāda savrupa saliņa, ko gandrīz nemaz nav skāris kapitālistiskais progress, un Maskavas forštatei nenoliedzami ir nelabvēlīgs imidžs – bezpajumtnieki, narkomāni, alkoholiķi, spriež Sergejs. Uz ielas sastaptie bomži bieži prasot santīmus... “Taču viņi nav agresīvi... Par laimi, ar bīstamām situācijām neesmu saskāries. Varbūt es pats izskatos draudīgs, kad savelku uzacis un eju ātrā solī,” Sergejs nosmej. “Tomēr uzskatu, ka dažādi nostāsti par Maskavas forštati ir diezgan pamatoti. Te biežāk nekā citur varam redzēt neveiksminiekus, kurus dzīve nav saudzējusi, kas dzīvo zem iztikas minimuma, kam jācīnās par eksistenci.”
Sergejs novērojis, ka centrā tikai retais atļaujas tramvajā nenopirkt biļeti, bet šeit tādu cilvēku ir daudz vairāk. Un interesanti, ka biļešu kontrole neesot manīta, varbūt viņi cenšas te rādīties iespējami mazāk.
Dzīve Maskavas forštatē
“Re, kur „Degpunkts” iet!”
Par Maskačkas kriminogēno situāciju, protams, klīst dažādi nostāsti, un viens no salīdzinoši pārskatāmās pagātnes šausminošākajiem notikumiem ir Latvijas Universitātes docenta spīdzināšana un noslepkavošana pamestā mājā Maskavas ielā.
Pirms gadiem septiņiem trīs noziedznieki – divi vīrieši un sieviete – nolēma aplaupīt nepazīstamo kungu, aizvilka viņu uz pamesto namu un pieprasīja naudu. Skaidras naudas pasniedzējam tobrīd nebija, un bandīti paņēma maksājumu karti. Neģēļi cietušo turpināja sist, lika izģērbties, pieprasīja pateikt PIN kodu un kontā esošās naudas apjomu. Cietušais prasībām pakļāvās, taču bandītiem ar to nebija gana. Viens no viņiem paņēma dekoratīvā apmetuma gabalu no pusizjukušās krāsns un sita guļošajam vīrietim pa galvu. Upuris nomira, bet noziedznieki izņēma no viņa bankas konta 360 latu un sadalīja.
– Vai Maskavas forštate patiesi ir noziedznieku paradīze? – jautāju populārā televīzijas raidījuma „Degpunktā” žurnālistam Agrim Blūmfeldam, kurš te dzīvo jau gadus četrus. Agris, no vietējā iedzīvotāja pozīcijām raugoties, teic: nav gluži tā, kā runā!
Viņš pats šo rajonu izvēlējies tāpēc, ka tuvu darbavietai: “Lai nokļūtu darbā, man nav jāšķērso neviens krustojums ar luksoforu! Kam vēl tā ir? Arī pilsētas centrs tepat blakus. Turklāt ir tāds sens teiciens, ka zaglis savās mājās nezog. Domāju, to var attiecināt arī uz šejieni. Kaimiņi gar ielu malām tur mašīnas, un, par laimi, nevienam nekas traks nav noticis... Kriminālie elementi jau arī nevēlas, lai šeit regulāri ierastos policija. Kaut gan – patruļas brauc.”
Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Latgales iecirkņa priekšnieks Vladimirs Stoļarovs pastāsta, ka kriminogēnā situācija Maskavas forštatē īpaši neatšķiroties no situācijas citviet Rīgā – tāpat notiek laupīšanas, zādzības no dzīvokļiem, no automašīnām, taču ne vairāk un smagāk kā citos rajonos.
– Narkotirgoņu paradīze? – jautāju. “Tā nevarētu teikt, jo narkotikas izplata visā pilsētā,” skaidro policijas pārstāvis. “Un mēs ar narkotiku tirgoņiem cīnāmies, aizturam.”
Attiecībā uz narkotiku tirdzniecību Agrim ir savs stāsts – viņš netīšām no sava loga reiz redzējis un nofilmējis šokējošu skatu. Kāda topošā māmiņa jau pēdējos gaidību mēnešos spricējusi pati sev vēnā narkotikas. Baisi. Bet citādi... viņš pats ar krimināliem elementiem nav saskāries, tikai cigaretes – jā, tās gan prasot nepārtraukti. Agris nepīpē, un cigarešu viņam, protams, nav, taču kāds sirdī dāsns pīpētājs, izejot cauri visam rajonam, mierīgi varēt palikt ar tukšu paciņu.
Agris te ir iedzīvojies un jūtas labi – ir parks, kur ar riteni braukt, Krasta ielas lielveikali tepat līdzās. Bet vietējie, mazie čigānbērniņi, skrienot pa ielu sauc: “Redz’, kur „Degpunkts” iet!” Acīmredzot arī viņu mājās šis raidījums populārs.
