Vai latvieši spēj rīkoties tikai barā?

Tas pats princips darbojas arī sporta spēlēs un dažādos televīzijas šovos, piemēram, Eirovīzijā. „Tur arī tas bars ir ļoti svarīgs. Latviešiem tas ir kaut kā tā svarīgi... Dziesmu svētki un hokejs ir tik arhetipiski. Šo notikumu laikā mums pašiem liekas, ka mēs esam visvarenākie,” atzina psihoterapeits. Vienlaikus gan viņš uzsvēra - tas nenozīmē, ka šī tradīcija Latvijā būtu slikta: „Nekas nav slikti. Tas ir vienkārši raksturojums.”

Kasjauns jautā, vai latvieši tiešām ir tā tauta, kurai raksturīga vēlme atrasties un rīkoties barā?

– Latvietis ir dzimis vienpatis un dzīvo viensētā. Šī zemnieka kultūra mums spiežas ārā pa visām malām. Latviešiem ikdienā ir vajadzīga saimes – nelielas cilvēku grupas atbalsts, bet dažas reizes gadā latvietis alkst iziet sabiedrībā, justies vienots ar lielāku cilvēku grupu, savu tautu. Tā ir tāda vispārcilvēciska lieta. Ēriks Hānbergs par Jāņiem sacīja, ka senatnē latvieši lielākoties strādāja nesatiekot kaimiņus, bet tad pienāca diena, kad viņi sapucējās, uzlika vainagus, dziedāja un gāja viens pie otra. Mums nav tāda tradīcija kā citā kultūrā – sēdēt katru vakaru uz soliņa un šķibīt semočkas, mēs pulcējamies kopā dažas reizes gadā. Nav ko sevi uzskatīt par muļķiem un nabagiem, tas jāsaka ar lepnumu: jā mēs tādi esam. Divas reizes gadā tiekamies kapu svētkos, dažas reizes gadā ģimenes lokā, dažas reizes ejam baznīcā. Nav jāsmejas par to, ka mēs visi skatāmies futbolu vai hokeju, kas notiek reizi dažos gados. Tā mēs jūtamies piederīgi pasaules lielajiem notikumiem. Mēs neesam kā īri, kas katru piektdienu tiekas pabā. Mums reizi dažos gados pienāk Dziesmu un deju svētki un mums ir svarīgi būt kopā, kāpēc nē.

– Kas ir bars? Tas ir grupēšanās instinkts, kad kāds sajūt apdraudējumu, jo barā ir drošāk. Tas raksturīgs arī dzīvniekiem - vilki medī barā un  tajā brīdī necīnās par hierarhiju, antilopes aizsargājas – bara iekšienē ir mātītes ar bērniem, ārpusē tēviņi ar lieliem ragiem. Barā individualitāte neizpaužas, tā tiek nospiesta un Dziesmu svētku tradīciju šajā ziņā tā var skaidrot. Arī krīzes laikā indivīdi meklē grupu. Pats sliktākais ir tas, ka tautas dziesmas un dejas nav pielietojamas, tās ir izstumtas no ikdienas. Dziesmu svētku gājiens ir domāts skatītājiem. Tas ir kaut kas ko cilvēki dara nevis sev, bet citiem. Bet ko tas maina cilvēka ikdienā? Tautas mūzika ir atsvešināta, deja ir konstrukcija, ko ikdienā nevar pielietot. Salsu vai argentīniešu tango mēs varam aiziet padejot piektdienas vakarā, bet latvju danču klubu nav. Ja šo deju dejo tikai reizi dažos gados publikai, to nav iespējams izdzīvot, justies patiesi iesaistītam.

Andris Veselovskis, psihoterapeits:

– Es uz to skatos vienkāršāk, nesaredzu problēmu. Tas ir tikai normāli, ja gribas būt kopā, sajust vienotību ar citiem. Visur cilvēki sapulcējas un tie ir jauki pasākumi. Jau no dzimšanas brīža cilvēkam ir svarīgi būt kopā ar kādu, pieaugot šīs kopības formas mainās. Ja cilvēks ir neatkarīgs, ar savu viedokli, viss ir kārtībā, problēmas rodas, ja cilvēks pats nedomā un akli seko bara vadonim. Latviešu tautai 800 gadu kalpība radījusi depresīvu psiholoģiju, vainas un mazvērtības sajūtu, vēlmi ierauties sevī. Tur jau tā nelaime, ka visi cieš pa vienam vai sanāk kopā un atkal cieš. Salīdzinot ar tautām, kas nav izjutušas okupāciju, mūsos ir par maz optimisma. Ir labi, ja cilvēki cenšas kaut ko kopā darīt, nevis nedarīt.

Aina Poiša, psihoterapeite:

– Man liekas, ka tajā nav nekā nosodāma, ja cilvēki ir noilgojušies pēc kopības sajūtas. Cilvēks jau kopš dzimšanas nav novēlēts būt par vientuļu salu. Jebkura pulcēšanās, kas ir ieguldītā darba svētki un nav karš, ir pozitīva lieta. Tie cilvēki savā brīvajā laikā mācās dejot, dziedāt un kopā sanākšana Dziesmu svētkos viņiem ir katarses brīdis. Krīzes rezultātā individuālisms ir mazinājies un atjaunojusies tradīcija sajust, padomāt par otru. Mēs pēkšņi atceramies, ka ir kaimiņš, kuram varbūt vajag aiznest kaut vai to pašu silto zupiņu un mums gabals nenokritīs, ja aiziesim tos 20 metrus. Ja paliek pāri, tad dalies un nedzīvo savā mazajā pasaulītē. Līdz šim individuālās vērtības ir prevalējušas, tāpēc jau mēs esam tik sašķaidīti un to ļoti labi var redzēt mūsu politiskajā augšgalā. Cilvēkiem ir zudusi spēja atteikties no šauri individuālām interesēm un pieņemt, ka nav tikai viena patiesība, bet tikai ceļš un atskaites punkts ir motivācija kāpēc mēs kaut ko darām – dēļ mīlestībai vai graujam un patērējam. Man ir prieks, ka cilvēki tagad apmeklē mājas viesības nevis tikai publiskas prezentācijas un labas lietas panāk bez milzīgiem materiāliem ieguldījumiem. Tā izdzīvošanas programma mūs dzen milzīgā tempā apmierināt savas vajadzības jocīgā vērtību sistēmā, kurā prevalē materiālais. Es skatījos uz Dziesmu svētku dalībnieku tuvplāniem un domāju kādi šie cilvēki ir ikdienā. Tajā brīdī viņi ir apgaroti, viņiem viss ir pa spēkam, bet mājās daudzi atgriežas ikdienas darbā, kur nejūtas novērtēti. Viņi taču ir pelnījuši zvaigžņu brīdi, sajust vertikāli debesīs.

Evija Hauka/Foto:LETA