Latviešiem ir nepieciešama krievu klātbūtne

Latvieši gadsimtiem ilgi attīstoties vēlējušies kļūt par vāciešiem, vienlaikus noliedzot savu tautu: "Gadsimtiem ilgi ir bijusi tāda tradīcija - ja tu tiec laukā no savas muižas un kļūsti par tirgotāju vai par amatnieku Rīgā, vai par jūrnieku, tu kļūsti par vācieti. Tad kaut kā tu negribi atpakaļ skatīties, jo tie palikušie ir bauri. Un tie bauri arī skatās uz vāciešiem kā uz kaut ko nicināmu."

"Tas rada psihē ļoti jocīgu fenomenu: attīstīties - tas nozīmē aiziet no savas tautas, aiziet no latviešiem, aiziet kaut kur. Tas arī nozīmē skatīties uz latviešiem, tiem, kas dzied latviešu dziesmas, runā latviešu valodā, kā uz neattīstītāko tautas daļu," paskaidroja speciālists. Vienlaikus viņš arī teica, ka, neskatoties uz baltvācu lielo ietekmi uz latviešiem, mēs neinteresējamies par šo kultūru un izliekamies to neredzam.

Necenšas mainīties

"Mēs šeit dzīvojam un izliekamies, ka kaut kas tāds vispār nav bijis, bet visa latviešu filoloģija radusies no vāciešiem. Tas ir ļoti paradoksāli. (..) Ja skatās likumdošanu, kāda tā ir no paša šā gadsimta sākuma, to varbūt mazākā mērā ir stūrējusi cara valdība, taču vācbaltu muižniecība nepārtraukti ir nākusi kopā un spriedusi, ko vajadzētu darīt, lai paceltu zemnieku atbildību. (..) Tas ir devis reālu labumu latviešiem. Tomēr mēs to neesam novērtējuši, mēs to nesaprotam, mēs pat nezinām, ka tas tā ir. Mēs dzīvojam zem kaut kāda vāka," piebilda Rudzītis. Savukārt, "kad tu tiec virs tā vāka, tā sāc skatīties ar vāciešu acīm, kāpēc viss tā notiek. Svarīgi dabūt tālāk šo izjūtu, pēc kuras ir loģiski uzņemties atbildību".

Tāpat viņš sacīja, ka kādreiz skatījies optimistiski uz to, ka krīze cilvēkus Latvijā varētu ietekmēt pozitīvi - viņi pārvērtētu savu darbošanos un būtu gatavi veidot ko jaunu, mainīt domāšanu. Tomēr laiks rāda, ka ir ļoti daudzi cilvēki, kuri izeju nemeklē, mainīties necenšas.

"Kādreiz es uz to skatījos optimistiski, jo mans vectēvs bija teicis - bads iemācīs. (..) Tagad es sāku skatīties, ka ir tik daudz cilvēku, kurus bads tomēr neiemācīs. Tas ir ļoti jocīgi. Ir kaut kādas bailes no individuālas atbildības. Cilvēki sāk domāt - nu gan jau kaut kā - vai meklēt kādus fondus, pārtikas pakas, kaut kur pielīferēties, iekārtoties "simtlatu" programmā, varbūt nospert kaut ko. Tā ir tāda riktīga muižu psiholoģija. Turklāt man liekas, ka tas, salīdzinot ar trīsdesmitajiem gadiem, ir daudz vairāk. Cilvēki nevis mēģina meklēt kaut ko savu, bet mēģina to drošību atrast kaut kādā muižu psiholoģijā, kaut kādās hierarhijās," BNS norādīja psihoterapeits.

Tādēļ viņš arī ir pārliecināts, ka ātri izmaiņas cilvēku domāšanā Latvijā nenotiks - "Bībelē minētie četrdesmit gadi - tas ir minimums. Tās ir apmēram divas paaudzes, kurām jāuzaug". Šis process varētu norisināties ātrāk vien brīvās informācijas apmaiņas dēļ.

"Latviešiem ir ļoti vajadzīgi gan krievi, gan vācieši. Mēs kļūstam ļoti neefektīvi tad, kad mums noņem krievu," atzina Rudzītis un piebilda, ka latviešiem krievi ir kas līdzīgs pretiniekiem, ar kuriem nepārtraukti sacensties, sevi salīdzināt.

"Par vāciešiem mēs esam kļuvuši attīstības gaitā, bet krievi ir kaut kas, ar ko mēs esam visu laiku sevi salīdzinājuši," izskaidroja psihoterapeits.

Krievi uzskatos ir brīvāki un draudzīgāki

Komentējot Rudzīša viedokli, Latvijas Krievu kopienas prezidents Vjačeslavs Altuhovs sacīja, ka Latvijā dzīvojošie krievi savos uzskatos ir brīvāki un draudzīgāki, jo nesalīdzina sevi ar latviešiem, bet viņu skats ir vērsts uz Krieviju. Altuhovs uzskata, ka latvieši un krievi ir līdzīgi gan pēc mentalitātes, gan ārējā izskata un visās jomās varētu sadarboties produktīvāk, ja nebūtu radīti mākslīgi šķēršļi: nepilsoņu jautājums un krievu valodas lietošanas ierobežojumi.

Viņaprāt, Latvija būtu ieguvusi daudz vairāk, ja visi, kas līdz 1991.gadam legāli dzīvoja Latvijā un viņu pēcteči bez ierobežojumiem iegūtu pilsonību. „Krievi veiksmīgāk nekā latvieši darbojas biznesā, jo viņiem ir ierobežota iespēja parādīt valsts pārvaldē. Tagad latvieši masveidā aizbrauc uz ārzemēm. Vai Latvija nebūtu ieguvēja, ja būtu vairāk jaunu, savai valstij lojālu krievu uzņēmēju?”

Altuhovs uzskata, ka Latvijā šobrīd visur nav iespējams brīvi un nesodāmi lietot krievu valodu, jo Valodas inspekcija pieprasa, lai dokumenti, uzraksti – viss būtu tikai latviski. „Ja tu ar kļūdām runā krievu valodā, tad tiec sodīts,” saka Altuhovs.

Krievi pēc 1945.gada meklēja labāku dzīvi

Rudzītis intervijā minēja, ka latvieši pieraduši Krieviju uztvert kā draudu, kaut būtu laiks meklēt, kā tai varētu palīdzēt un ko tā var dot Latvijai.

Minētajam piekrita Altuhovs piebilstot, ka mūsdienu modernā valsts pieeja ir atteikties no konfrontācijas, jo tā prasa pārāk lielus izdevumus un rada negatīvu rezultātu. Viņš uzsvēra, ka Krievijas un krievu attieksme pret Latviju vienmēr bijusi draudzīga un atvērta.

Rudzītis saka, ka latviešiem attiecībās ar Krieviju gluži vienkārši ir grūti mainīt lomas un uztvert šo valsti un tautu citādi nekā vēsturiski pieņemts: "Ir, piemēram, cilvēki, kuri uzskata, ka tie, kas 1945.gadā iebrauca Latvijā, iebrauca to okupēt, un tāpēc viņi ir atbildīgi par Latvijas okupāciju. Bet tas nozīmē, ka tu esi mazs bērns, kurš redz tikai sevi. Tu neredzi to, ka tas cilvēks, kas tad iebrauca Latvijā, nedomāja par okupāciju, viņš vienkārši meklēja labāku dzīvi, sekoja līdzi Sarkanajai armijai un jutās ļoti pašapliecinājies, ka ir uzvarētāju pusē. Viņam ir pilnīgi cits redzējums uz šīm lietām."

Altuhovs ir pārliecināts, ka darbaspēka pārvietošanos vienmēr nosaka ekonomiski apstākļi. „19. un 20. gs. krievi brauca uz Latviju darba un labākas dzīves meklējumos. Pēc 1945.gada Latvijā radās kolhozi, rūpnīcas un to vadītāji aicināja uz šejieni strādniekus. Viņi dzīvoja kopmītnēs, sākumā sliktos apstākļos, vēlāk tika pie dzīvokļiem. Tāpat latvieši brauca strādāt uz Krieviju. Tās ir ekonomiskās attiecības, nekas vairāk. Latvieši taču tagad nav aizbraukuši okupēt Īriju.”

Mums bija vieni dievi

Altuhovs piemetina, ka krievi Latvijas teritorijā  ieradās jau mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē, turklāt līvu pamatnācijas apdzīvotajās zemēs krievu senči ieradās vienlaicīgi ar latviešu senčiem, kaut arī mazākā skaitā. Letgaļiem, zemgaļiem un sēļiem vēl pat nebija valstiskuma iedīgļu, kad krievu valsts bija tapšanas stadijā, bet tirdzniecība un cilvēciskie kontakti jau noritēja intensīvi. Visciešākie un visstabilākie sakari latviešu senčiem izveidojās ar viņu tuvākajiem  kaimiņiem- kriviču cilti, kuras nosaukums kļuva par pamatu, lai apzīmētu visus etniskos krievus. Šis fakts vien liecina, cik senas ir attiecības starp baltiem un krieviem. Pie tam ne Latvijas, ne Krievijas vēsturē nav atrodamas nekādas ziņas par nopietniem konfliktiem starp latviešiem un krieviem, tātad tādu arī nav bijis. Cilvēki tirgojās, satikās, svinēja vienus un tos pašus pagānu svētkus, un arī dievi, piemēram, Peruns – Pērkons, bija vienādi.

Esam kā mazi bērni

Rudzītis: "Tāpat ļoti svarīgi skatīties, kā pasaule izskatās no Krievijas, no Maskavas puses un kādas viņiem ir problēmas - kāds viņiem ir impērijas mantojums ar visām Kaukāzu, Vidusāziju, Ķīnu, ziemeļu teritorijām," norādīja Rudzītis. "Mēs skatāmies tā kā mazi bērni uz to visu, nevis no viedokļa - ko mēs tiem krieviem varētu palīdzēt, kas ir tā pieredze, ko viņiem varētu iedot, lai viņi varētu tikt tālāk. No šā viedokļa mēs esam krieviem ļoti vajadzīgi un krievi ir ļoti vajadzīgi mums. Bet, ja mēs esam kā upuri, tad krievi ir vienmēr vainīgie."

Viņaprāt, šīs attiecības varētu mainīties kultūras apmaiņas ietekmē, ne tik daudz ciešākos biznesa darījumos. "Es vairāk ceru uz kultūras apmaiņu. Krievu bizness ir ļoti valstisks, tas nav indivīda bizness, kas būtu efektīvs. Viņiem visa ir tik daudz, viņus neinteresē bilance, viņi var spēlēt ar zaudējumiem. Tas nebūs tāds bizness, kas nāk no rietumiem, kur vienmēr skaita kapeikas un domā par efektivitāti. Bet man liekas, ka kultūras apmaiņa ir ļoti svarīga, tur var daudz kas notikt," minēja Rudzītis.

Evija Hauka