„Ir bijušas dažādas situācijas, kad attiecībās piekāpjos. Līdz šim vienmēr sanācis, ka iepazīstos ar valdonīgajiem vīriešiem. Man ir pamīksts raksturs un vienmēr šķiet, ka mīļā miera labā labāk piekāpties, nevis strīdēties, jo, ja spurošos pretī, skaidrs, ka viss beigsies ar pamatīgu strīdu. Piekāpjoties vienmēr jūtos nelāgi. Kad manī šīs sajūtas sakrājas un pienāk brīdis, kad viss ir vienalga un esmu gatava arī šķirties, lai tikai nepiekāptos, sāku aktīvāk izteikt savas pretenzijas. Tad arī vīrietis sāk izvērtēt savu rīcību.”
„Vīriešiem nevajag piekāpties. Likums numur viens, ko katrai sievietei vajadzētu ievērot (un ko, protams, arī es ievēroju) – ja mīlu sevi, arī mans vīrietis mani mīlēs, un mani mīlēs arī visi apkārtējie. Nevajag kādam kalpot! Visforšāk, ja attiecībās visu var darīt kopā – kopā doties uz veikalu, kopā gatavot ēst, kopā sportot...
Gribas pateikt visām mātēm, kuras audzina dēlus: audziniet viņus par normāliem vīriešiem, nevis pienapuikām! Tas nav normāli, ka dēls līdz astoņu gadu vecumam guļ vienā gultā ar mammu. Tāpat nav normāli, ka tikai mamma pieņem visus svarīgos lēmumus dēla vietā. Tad beigās arī izaug tādi vīrieši, kuri attiecībās sievieti grib redzēt tādu, kādu redz viņa mamma. Gudru, čaklu, skaistu...
Un vēl šādam vīrietim attiecībās sieviete vienmēr būs kā mamma. Zinu, ka latviešu sievietes ir ļoti izturīgas un pakļaujas, bet vai patiešām tas ir vajadzīgs? Katrai sievietei noteikti jāmīl sevi un jāieklausās, ko viņa pati vēlas attiecībās un viņai vienmēr prātā jāpatur mūžvecā patiesība, ka vīrietis grib, lai sieviete ir virtuvē saimniece, sabiedrībā dāma, bet guļamistabā – palaistuve.”
„Piekāpjos vīrietim tādās situācijās, ja viņš spēj argumentēt savu viedokli vai arī, ja redzu, ka mana nepiekāpšanās iedragās viņa pašapziņu. Reizēm jau arī mans vīrietis man piekāpjas, lai gan, man šķiet, ka es to daru biežāk. Cilvēkiem jau parasti katram ir sava patiesība un, manuprāt, vislabākais, kā to pierādīt, ir ar darbiem, nevis viedokļiem.”
